Ja arī Tev ir tāda ome (vai mamma, vai tētis, opaps vai krustmāte) – iesaku Tev viņu (un visus pārējos) šogad pārsteigt! Izprintē šo emērdžensī Ziemassvētku pantiņu špikeri un pierādi, ka jau esi liels/-a un vari pantiņu noskaitīt pats/-i! Vismaz es tā darīšu.

Nu re. Un reizē, lai šī ir arī mana mazā dāvaniņa Tev Ziemassvētkos. Bučas un, lai mīļi!

(lai apskatītu, spied uz bildes vai šeit)

Kad esmu palikusi viena pati, uzrodas vēl bariņš ar cilvēkiem, kuri, domādami, ka šīs baktērijas mistiskā kārtā uz mani neatstāj nekādu iespaidu, vēlas ar mani veikt tālākus eksperimentus. Es lūdzos, lai mani nošauj un nemoka. Visādi cenšos provocēt savu nāvi, tomēr nekā. Man izdodas izbēgt un es pārskrienu pāri ielai, kur atrodas kaut kāda veclaicīga aptieka. Pie ieejas sasveicinos ar meiteni, kura tieši pie aptiekas durvīm prezentē elektroniskās cigaretes un palūdzu viņai, lai iedod man vienu no saviem kompaktdiskiem, kas mētājas zālē. Lai vismaz nāvei būtu soundtracks. Ieskrienu iekšā. Aiz letes mani sagaida blonda, ļoti labi kopta dāma, kurai es lūdzos, lai iešpricē man kaut kādas zāles, lai es nomirtu. Man par lielu pārsteigumu, viņa izskatās pilnīgi mierīga un nemaz necenšas mani atrunāt. Manis doto kompaktdisku gan noliek blakus uz galda. Nodomāju – “Droši vien, labi, ka disks tā arī netika uzlikts – ja nu tajā slēpjas tikai mūzika elektronisko cigarešu pārdošanai un kaut kādas prezentācijas? Tas nu gan nebūtu labs soundtracks manai nāvei.” Ar garu adatu iešļircina man kaut kādu šķīdumu un saka, ka vajadzētu līdzēt. Es vaicāju – “Kad?”, viņa parausta plecus un saka – “Nu, visdrīzāk pēc kādiem četriem”. Es paskatos uz pulksteni, kas rāda sešus vakarā un neizpratnē veros dāmā. Viņa, saprotot manu jautājumu atbild “Gadiem, draudzenīt, gadiem”.

Es nomiru pēc tieši četriem gadiem, kad manā dzīvē jau viss bija nokārtojies.

Attēls: ekrānšāviņš no www.ullapretjani.lv

Sākotnēji domāju, ka projekts ir absolūta divu cilvēku – skrējēju + cilvēka – interneta “bērniņš”, tomēr šobrīd ik pa brīdim rodas sajūta, ka tā varētu arī nebūt. Izskatās, ka tā varētu būt viena no starp-aktivitātēm Nordea Rīgas Maratona kampaņā. Ja tā, tad tas pelnījis pat vēl lielākus komplimentus – izcila, laicīgi izdomāta stratēģija un perfekta realizācija. Ievelk pat tādus “skriešanas-malā-sēdētājus” kā mani un aicina aizdomāties, sākot ar jautājumu: “Kas būtu, ja es tomēr uzvilktu tās skriešanas kurpes un izmestu kādu līkumu?” un beidzot ar ziņkāri un apņēmību: “Nē, bet nopietni – ja nu gadījumā es varu satrenēties tā, ka varu kaut pusmaratonu noskriet?” Bet, protams, es tikai spriedelēju par iespējamo projekta izcelsmi un mērķi – nepretendēju uz patiesību.

Ja ticam projekta mājas lapā esošajam laika skaitītājam, starta šāvienam jāatskan jau pēc 5 minūtēm. Nu ko, turēšu arī savus īkšķus un, lai veicas!

Papildinājums: Mājas lapas pulkstenis esot mānīgs – Ulla un Jānis startēs 10:10 pēc NYC laika (aptuveni 17:00 pēc mūsējā) svētdien.

Problēma sākas, kad jāizlemj, kuru laikrakstu abonēt. Principā visi rīta laikraksti ir kāda politiska spēciņa paspārnē, līdz ar to paveras trīs iespējas:

1. Abonēt visus un par aptuveno patiesību pieņemt vidējo aritmētisko;

2. Abonēt vienu no tiem (lasi: mazāko ļaunumu, lai arī kurš tas būtu) un ļauties zombēšanai;

3. Abonēt jebkuru no tiem, izņemt no pastkastītes, pasmaržot un izmest.

Es pieļauju, ka beigās vienkārši izdzeršu pudeli vīna un aiz pieraduma abonēšu Dienu.

Pirms koncerta manī virmoja dažādas emocijas un domas – sākot ar dilemmu, ko varētu nosaukt “Mazgāt matus vai tomēr iekļauties pūlī?”, beidzot ar cerību, ka tiks spēlētas “vecās dziesmas”, kuras es zinu. Mati tika izmazgāti, vecās dziesmas nospēlētas. Bet dažas. Un neīstajās versijās.

Kopumā koncertu uzskatu par diezgan vāju. Tik vāju, ka vienubrīd mēs pat vairāk izklaidējāmies, cenšoties saskatīt vienā no tehniskajām telpām esošo TV, kurā tobrīd tika translēta hokeja spēle. Bet, kā jau visam, arī katram koncertam ir savi plusi un savi mīnusi.

- Man nepatika nepieklājīgi ilgā “priekšspēle”. Saka jau – “jo lielāks mākslinieks, jo garāka pauze”, bet viņi nav ne tik lieli, ne tik ļoti mākslinieki. Gaidīšanas laikā arēnā valdošo atmosfēru spilgti raksturo šie divi tvīti: pirmais, otrais.

- Parasti man viena no svarīgākajām lietām jebkura koncerta laikā ir pirmās 10 sekundes, kurās mākslinieks uznāk uz skatuves. Tām jābūt pietiekami iespaidīgām, lai pār maniem kauliem skrietu ne tikai pāris skudras, bet visa skudru ferma. Nebija. Jeb, kā @jaredleto teiktu – Fucking Nebija.  Jā, tā ir vēl viena lieta, kas man nepatika.

- Man laikam vairs nav 15. Nē, patiesībā – man pavisam noteikti vairs nav 15. Līdz ar to – lamāšanās absolūtā nevietā man šķiet vienkārši muļķīga un dur ausīs. Un es absolūti piekrītu šim ilustratīvajam tvītam par @jaredleto runas stilu un komunikāciju ar publiku. Ir vietas un brīži, kad rupjības ir īsti vietā – lai izceltu, pasvītrotu, izpaustu emociju. Un es neticu, ka viņš domāja par “fucking” katru sekundi.

+ Man patika skaņa. Šoreiz man tiešām patika skaņas kvalitāte.

+ Man patika arī tas, ka, šķiet, otrās dziesmas laikā no “debesīm” nokrita lērums sarkanu piepūšamo bumbu. Par šovu runājot…

+ Vienīgā lieta, kas man šovā patika – video fonā, kuri šai grupai nenoliedzami sanāk visai kvalitatīvi, lai neteiktu vairāk.

- Visādi citādi šovs bija diezgan paviršs. Bija sajūta, ka mazajām valstīm viņi sniedz šova ekonomisko variantu. Un man nepatika arī visai necieņas pilnā attieksme pret skatītājiem – lai gan, izskatījās, ka jaunajām meitenēm šī attieksme tīri labi gāja pie sirds. Tevi uzaicina uz skatuves, izpreperē un tā tu tur stāvi.

Starp citu, visu koncertu mani nepameta doma, ka es esmu nokļuvusi reliģiska rakstura sanāksmē. Dziesmās bija tik daudz atkārtotu vārdu, ka tas jau robežojās ar zombēšanu (FIGHT, FIGHT, FIGHT, NO, NO, NO, THIS IS WAR, THIS-IS-WAR!), pārāk daudz ērģeļmūzikas, lai tas jau nebūtu aizdomīgi.

Kopsavilkums: Kā jau @artisdvarionas koncertam sākoties minēja – @jaredleto paštīksmināšanās izrāde.

- Should I grow my hair long?

- How the “f” should we know? Ask your mom!

Brauciena laikā notika pāris spilgtas “etīdes”*, kas man liek domāt, ka arī turpmāk autobusā Lubāna-Madona-Rīga sēdēšu ausīm vaļā.

Etīde Nr.1

Man blakus apsēdās jauns zēniņš. Puisis, kuram, labākajā gadījumā, dotu 18, 19 gadus. Sākumā zēns izskatījās krietni vien apmulsis par to, ka viņam blakus sēž (mirklis šokam) – sieviešu dzimuma pārstāve – (/mirklis šokam)! Sēdēja, ik pa brīdim neuzkrītoši (bet pietiekami uzkrītoši, lai varētu pamanīt) skatoties uz mani un ik pa brīdim satraukti krekšķinot. Vienubrīd pat šķita, ka varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Pēc pusstundas aktīvas krekšķināšanas puisis pamazām pierada un sāka lasīt grāmatu par pīļu daudzveidību (tagad bija mana kārta lūrēt). Īsi pirms Ogres puisim sagribējās ēst un viņš no savas mugursomas izvilka koši sarkanu ābolu, kas bija cieši ievīstīts polietelēna maisiņā. Ilgi appētīja ābolu no visām pusēm, it kā skatītos uz medījumu. Aši nokoda pamatīgu gabalu, sakošļāja un… izspļāva atpakaļ saņurcītajā maisiņā. Un tā atkārtoja vairākas reizes, līdz ābols bija “apēsts”.

Etīde Nr.2

- Vai tu esi bijusi Pērlē?
- Nē, nav sanācis.
- Un Pienā?
- Arī nē… Ai, bet tās jau kaut kādas stilīgo cilvēku vietas. Tur tusējas tikai tie, kas tur Tviterī raksta un blogo…

Divas meitenes visu ceļu (2,5h) ķiķināja par miljoniem tematu, ieskaitot skolu, Agnesi Kleinu, krievu valodu skolās, zābakiem, Gossip Girl un Mārtiņa Beķereju. Skaļi.

Etīde Nr.3

Brauciena laikā man nācās iepazīt kādas septiņas jaunas mobilā telefona melodijas. Tā vien šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem mīļākā mūzika sastāv no tekstiem “Ooh, you want to suck it!”, “I’m like your woman”, “Get it up” un “Shake it”. Brauciena laikā notika vairākas sarunas, tomēr īpašu uzmanību piesaistīja viena konkrēta telefona saruna. Ieskanējās melodija no kādas hiphopa dziesmas, kuru neatpazinu un atbildēja viens no aizmugurē sēdošajiem vīriešiem. Pirmajā acu uzmetienā – mazliet pāri 30. Otrajā – krietni pāri 30.

Saruna:
- Čau, govs!
- …
- Nē, nu – tu esi govs!
- …
- Ai, nemuldi – davai, tad tu nāc uz šejieni (nevarēju īsti saprast – autobusu?) - man ir divas burkas ar alu!
- …
- Ko?! Nē, nu – kā citādāk – davai, nāc!
- …
- Tevi jau paņēma priekšā**? Ja, ja?
- …
- Davai, nāc – man ir divas  burkas ar alu!

*”Etīde” – zīmējums, gleznojums no dabas. Šajā gadījumā, kā “dabu” uztvēru cilvēka dabu – izturēšanos un tās attēlojumu ikdienas rīcībā, sarunās, attieksmēs.
** Speciāli necenzēju ar **** rupjos vārdus un izteicienus. Speciāli – tāpēc, ka slinkums.

Ziema, kad sildāmies kā nu protam. Šausmināmies redzot kā jaunas meitenes trolejbusu pieturās stāv tik  īsās jaciņās, ka var īpaši nepiepūloties redzēt to zosādas klātos vēderus. Tiekamies tikai iekštelpās. Nekad nerunājam tikšanās uz ielas – a ko, ja tas cilvēks kavē? Nosalsim tak! Braucam uz “kalniem”, slīdam gan ar dēļiem, gan ar automašīnām. Pusi ziemas pavadām lielveikalos, gaidot Ziemassvētkus, pusi – tiekot galā ar Ziemassvētkos apēsto/iztērēto. Ar nepacietību gaidām pavasari.

Pavasaris, kad mostamies no ziemas miega un konstantās salšanas. Izmetamies pliki, dodamies peldēt aprīlī un slimojam ar iesnām, kuras esam saķēruši dēļ nepacietības. Neapturamās vēlmes uzvilkt jau sen skapī apputējušās vasaras kurpes, šortus vai krekliņu ar īsajām rociņām un ar lielu pompu tālākajā skapī iesviest ziemas mēteli un tik ļoti smagos zābakus. Šķiet, ka vasara jau iestājusies – gaidām tikai jūniju, kas to apliecinātu.

Vasara, kad braucam uz jūru, ezeriem, cepam dažādas visnotaļ apšaubāmas izcelsmes gaļiņas, dzeram aliņus un pie 26 grādiem sākam čīkstēt, ka par karstu. Ikdienā sēžam ar kondicionieriem aprīkotos birojos, kur aukstums uzgriezts tik liels, ka izejot ārā uzpīpēt, mazliet aizsitas elpa no kontrasta. Un ik pa brīdim iedomājamies, ka mums doti tikai 3 mēneši siltuma. Ka septembrī tas viss jau būs beidzies. Galīgi negaidām septembri. Īpaši, ja vēl mācāmies.

Un tad pienāk rudens. Ar sastrēgumiem, aizvien aukstākām dienām un vēl vairāk darba. Atvaļinājumu laiks beidzies, jāatgriežas ofisu mīkstajos krēslos. Gribas gulēt, sildīties, skatīties jaunās seriālu sezonas un labi ēst. Un tam visam pāri – kaut kāds absolūti neaprakstāms magnēts katru latvieti velk uz Siguldu. Un neliekas mierā, līdz neesi savaņģojis vismaz vienu līdzbraucēju, kas būtu ar mieru doties uz šo Rudens galvaspilsētu uzņemt vismaz piecdesmit vienādas bildes: tu guli lapās, tev lapas ir rokā, tu stāvi uz panorāmas rata fona, uz tilta pie kādas no atslēdziņām un tad tu ēd pusdienas. Bet pat pāri Siguldai, mēs visi tiecamies būt mīlīgāki. Pat ne tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši labāki cilvēki, bet gan tāpēc, ka vēlamies to pašu saņemt pretī. Gribam gultas, siltas vakariņas, labu seksu un cilvēcību.

Tādi mēs.