Par tiesāšanu

Ir tāds skaists brīdis vecāku dzīvē. Piedzimst bērns. Viss ir jauns, neatklāts, jūtīgs, jutīgs un visi nervi vaļā. Vājums mijas ar bezgalīgu spēku, eiforija ar apātiju un debesis satiekas ar zemes dzīlēm. Pilnīgi neaptverami maģisks brīdis, kuru paturēt sev. Tomēr tik bieži notiek, šķiet, neizbēgamais – šajā vienādojumā parādās citi. Katrs ar savu pieredzi, viedokli (viedokļiem!) un “es jau neko, bet tu taču noteikti nedarīsi tā un šitā”. Neskaitāmas omītes, profesionāļa robežas nesaprotoši pediatri, draudziņi un draudzenītes, krustmātes, vīramātes un pat absolūti nepazīstami cilvēki uz ielas. Katrs no šiem cilvēkiem jau tā pilnajā jauno vecāku trauciņā iesēj kādu šaubu sēklu. Šaubas, ka māki vislabāk. Šaubas, ka zināsi, kas jādara. Šaubas, ka vispār kaut ko saproti no bērnu audzināšanas un dzīves kopumā. Šaubas, kuras drīkstētu būt vien veselīgs, neliels fons, nevis galvenās lomas aktieris. Šaubām un lietu apšaubīšanai būtu jādzimst mūsos, nevis jārodas ārējā ietekmē. Tām būtu jārodas instinktīvi. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs pilnībā uzticamies tam, ko darām, kad to darām. Un tikai tad mēs varam būt patiešām paši piemērotākie un labākie vecāki saviem bērniem. Mūsu bērni taču izvēlējās piedzimt mums, nevis tai Centrāltirgus pieturas tantei, kura mūs tikko vairāku minūšu garumā instruēja kā pareizāk uzsegt ratu kulbai šalli, lai bērniņam nespīd saule virsū. (atkāpe: šis ir sarkasms, lūdzu, neko nesedziet).

Šo ievadu rakstu, lai aicinātu filtrēt, filtrēt un vēlreiz filtrēt. Visus citu viedokļus (arī manu, protams). Ņemot vērā, ka par mūsu visu deklarēto adresi ir kļuvis internets, lūdzu šim pievērst īpašu uzmanību. Īpaši jau tāpēc, ka ar pāris klikšķiem (vai kārtīgu pavasara tīrīšanu) ir iespējams savu sociālo tīklu burbuli padarīt par atbalstošu un patīkamu vietu, kur būt. Nevis par kaujas lauku un linča tiesu. Līdzīgi kā ar fake news aicinu izvērtēt, vai kāda konta saturs ir “tukša muca tālu skan” gadījums, vai arī tajā ir vērts ieklausīties. Un par to “vērts ieklausīties” arī – tikai tad, ja vecākam ir tāda vēlme. Primāri vecākam ir tiesības uzticēties sev un sava viedokļa pareizībai*. Skatīties bērnam acīs un sajust tā vajadzības, nevis to tulkojumu histēriski meklēt Instagramā.

Kā no rūgts nāvs izvairieties no avotiem, kas jūs tiesā. No augstprātīgiem un “tikai es zinu visu vislabāk” avotiem. Īpaši tādiem, kuru autoriem nav atbilstošas izglītības vai ilggadējas pieredzes. Bet jāatzīst, ka pat ar izglītību un pieredzi mēdz gadīties pa kādai Judgemental Judy. Anyhow – šāds komunikācijas veids (īpaši par tik sensitīvām tēmām) neveicina konstruktīvu izaugsmi. Un ir perfekta augsne tam, lai vecāks pēc kāda laika sāktu uzskatīt, ka viss, ko viņš dara ir pilnīgs vājprāts un varbūt pašam sev izsaukt bāriņtiesu uzreiz. Un brīdī, kad cilvēks sāk šādi šaudīties no viena pareizā viedokļa uz citu, viņš diemžēl tiešām arī pārstāj darīt lietas labi. Jūs taču arī ļoti labi zināt, ka nav nekā briesmīgāka par nepārliecinātu un bailīgu autovadītāju, kas apdzen kādu uz šosejas. Nu re – un būšana par vecāku reizēm kaut kā tā arī jūtas.

Meklējiet sausu informāciju, vienlaikus izzinot un uzticoties savai intuīcijai. Jo tu zināsi. Tu tiešām, tiešām jutīsi un zināsi, kā tavam bērniņam vajag. Ja kaut ko nezini, atrodi faktu, kas tev palīdzēs. Nevis kāda cita viedokli par šo jautājumu.

Kad augu, mana mamma man visu laiku atkārtoja – tevī pašā jau ir viss nepieciešamais, lai tu būtu laimīga. Nu tad atļaušos šo pārfrāzēt un padot tālāk – tevī pašā jau ir viss, lai tu būtu labākais vecāks savam bērnam.

*Man tomēr jāveic šī atkāpe. Es uzskatu, ka vecākiem ir tiesības uzticēties sev, pierādījumos balstītu faktu ietvaros. Man negribētos, lai šeit sākas diskusijas par tādiem “vienos vārtos” jautājumiem kā bērnu drošība, vakcinācija, saules aizsardzības līdzekļu efektivitāte u.tml. Šos jautājumus regulē vesela plejāde pētījumu, medicīna, zinātne un, galu galā, veselais saprāts, par ko diskusijās neiesaistīšos.

Par batutiem

Vasarai tuvojoties, ikviens vecāks meklē veidus kā izklaidēt bērnus un veidot foršas atmiņas. Šo rakstu, lai aicinātu padomāt, vai šajās izklaidēs iekļaut vienu no biežākajiem traumu izraisītājiem bērnu vidū – batutu. 

Pirms diviem gadiem, 20.augustā mana, tolaik trīsgadīgā meita, salauza kāju, lēkājot uz batuta. Vēl tagad skatos bildes no tās lēkāšanas un izjūtu tikai kauna sajūtu. Bezatbildības sajūtu. Viņa izskatās nenormāli priecīga – gluži kā jebkurš cits bērns, kad lēkā. Diemžēl statistika un ārstu skumjās un viegli aizkaitinātās nopūtas pēc šīs dienas, mums lika skaudri apzināties, cik traumējošs var būt batuts (pat ar aizsargtīklu) mūsu meitai. Gluži kā jebkuram citam bērnam. 

Cik tieši traumējošs? Īsa ieskice:

Mēnesis ar ģipsi. 

Šis brīnišķīgais laiks ietver sevī veselu radošuma elektrostaciju.

  • Nepārtrauktu izklaižu izdomāšanu, lai bērnam, kurš pieradis skriet, diet un lēkāt, nodrošinātu kaut kādu dzīves kvalitāti. Diemžēl jāsaka, ka ekrānlaiks šajā periodā bija milzīgs.
  • Fantastiski aizraujošas dušas, kurās bērns lielākoties raud, jo baidās, ka ūdens tiks pie ģipša un atkal sāpēs. Dušas uz soliņa vannā ar paceltu kāju gaisā. Maksimāli ātras. Arī citas personīgās higiēnas lietas notika visai čakarīgi.
  • Ļoti, ļoti īsus auto braucienus, jo sēžot krēsliņā, kāja sāpēja vairāk. 
  • Ratu atgriešanos ikdienas dzīvē (paldies manai brīnišķīgajai draudzenei Elīnai, kura man aizdeva savus ratus uz šo laiku, citādāk, mēs varētu pieskaitīt vēl šo pie izdevumiem)
  • Pretsāpju zāļu atļautie daudzumi vismaz pirmajā nedēļā tika pārkāpti ne vienu vien reizi. 
  • Visai radoša pieeja apģērbam, jo, kad vairāk kā puse kājas ieģipsēta, bikses uzvilkt īsti nesanāks. Vilku bērnam savas siltās zeķbikses. 
  • Dienas laikā, protams, bērnu uz tualeti iespējams iznēsāt. Pa nakti, pat ja bērns skaisti iepriekš iemācījies iet uz podiņa, notiek neizbēgams regress un pamperošanās, kas iesviež visus gadu vecā pagātnē. 
  • Laiks – labi, ka šis notikums iekrita manā BKA, līdz ar to mājās ar vienu bērnu biju jebkurā gadījumā. Citādāk – visu šo laiku kādam no mums nebūtu iespējas strādāt.
  • Pat nesākšu runāt par šī visa psiholoģiskajiem aspektiem…

Mēnesis pēc ģipša

Godīgi sakot, šis laiks bija vēl grūtāks, nekā laiks ar ģipsi. Jo jā – man tiešām šķita, ka ģipsi noņems, paies maksimums pāris dienas un meita staigās. Ņefiga, pardon my French. Uz kājas bija izgulējums, kas nozīmēja, ka nevienas kurpes vēl kādu laiku nevarējām vilkt. Bija jābrauc tas pārsiet vairākas reizes, kas, protams, nozīmēja kārtējos ārstus, ārstus un vēlreiz ārstus. Līdz brīdim, kad izgulējums sadzija, meita par staigāšanu pat dzirdēt negribēja. Un pat, kad sāka gribēt, es redzēju, cik nenormāli grūti viņai nāk jebkura doma par iešanu. Centos pozitīvi, centos atbalstoši, mēģināju arī kaitinot un izaicinot. Nekā. Mēģināju aicināt ciemos viņas draugus, lai viņa mēģinātu tiem iet līdzi. Vienreiz uz sekundi pat aizmirsās un gandrīz spēra soli, tomēr – attapās. Šo laiku var uztvert kā otro iemācīšanos staigāt, tikai – bez īstas vēlmes un izziņas impulsa + ar lielām bailēm. Brīnišķīga kombinācija, vai ne? Izdošanās garants! Un visu šo, protams, pavadīja mātišķi paranoiskās bailes – bet ko, ja viņai neizdodas? Pēc tam, protams, sapratu, ka visticamāk, nevarēja jau neizdoties. Bet tikai pēc tam. 

Pēc vairāku nedēļu mocībām, meita tomēr sāka staigāt. Lēni, drausmīgi lēni un nedroši. Ar ovācijām, aplausiem un asarām acīs, ik reizi, kad viņai kāds solītis izdevās. Un varu droši teikt – lai arī cik solīši viņai izdosies nākotnē, tie visi ies garām batutiem. 

Zinu, ka daļa no jums teiks, ka mums vienkārši nepaveicās. Jā, pilnīgi noteikti. Bet ir lietas, kuras iespējams darīt, lai nebūtu jāpaļaujas uz veiksmi – sākot jau ar izvairīšanos no vietām un situācijām, kurās uz to jācer. BKUS aicina būt piesardzīgiem, lietojot batutus. Es tomēr aicinu tos neizmantot vispār. Atņemot batutu, mēs neatņemam bērniem bērnību. Ir miljons citu nodarbju, kuru rezultēšanās divos mokošos mēnešos ir mazāk ticama.

Par rakstīšanu

Atzīmējot šī bloga astoto dzimšanas dienu un piekto klusēšanas gadu, izlēmu, ka, iespējams, ir laba doma tam mazliet pamainīt privātuma uzstādījumus no “Private” uz “Public”. Jā, tas nozīmē, ka atkal ir iespējams lasīt manas jaunības angļu valodas kļūdas un izteikti kategoriskos, jaunības maksimālisma vadītos spriedumus.

Bet, ja nu mēs parunātu par šodienu, man būtu jāsaka sekojošais: šo piecu “klusuma” gadu laikā mainījies ir viss. Esmu izgājusi cauri posmiem, kad man šķitis, ka manis internetā ir par daudz un esmu izgājusi cauri brīžiem, kad šķitis, ka manis nav nemaz. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Vienīgais, ko varu teikt ir – varbūt es atkal gribu rakstīt. Jo, lai arī mans Twitter pinned tweet augstprātīgi vēsta, ka “manī vairs absolūti nav vēlmes informēt jūs par savu viedokli sabiedriski aktuālos jautājumos”, reizēm šķiet, ka tas tomēr pilnībā neatbilst patiesībai. Reizēm gribas jums pastāstīt par jaunāko vegāniskās aukstās zupas recepti, ko esmu izdomājusi. Reizēm gribas jums vairāk, nekā 140 zīmēs pastāstīt par kādu izstādi, ko esmu redzējusi vai albumu, ko pārpratuma pēc esmu noklausījusies. Un – galu galā – piemēram, šobrīd gribētos jums pateikt, cik ļoti dunduki ir visi, kuri neiet balsot.

Ir gan viena lieta, par ko man jāatvainojas jau iepriekš. Es rakstu sliktāk, nekā iepriekš. Kad sāku šo blogu, mans darbs un ikdiena vistiešākajā veidā bija saistīti ar tekstiem, šobrīd tas tā vairs nav. Ikdienā vairāk nodarbojos ar brīnišķīgu cilvēku “vadīšanu” un stratēģisko plānošanu. Bet man ir neliels pamats domāt, ka pirksti pieradīs un komati paši atradīs ceļu uz pareizajām vietām.

Drive (2011)

Pat nerunājot par skaņu celiņu, Ryan Gosling, viņa fotošopēto sešpaku un ātrām mašīnām – filma bija lieliska. 

Ziniet, ir tās reizes, kad filma “ievelk” jau no pirmajām sekundēm? Šī bija viena no tām. Šajā vakarā biju izlēmusi skatīties kādu vieglāku filmu, bet, kamēr “straumēnos” iegādājās, izlēmu uzlikt Drive un novērtēt, vai izskatās pietiekami laba, lai turpinātu to glabāt “nebaltam vakaram”. Un paliku.

Par lielu artavu manā sajūsmā atbildīgas noise-cancelling headphones un HD kvalitāte. Katru bedri auto ceļā, katru švīku uz tā sāniem jutu cauri kauliem. Katru klusuma brīdi (kuru, starp citu, šajā filmā ir visai daudz) izjutu spēcīgāk, nekā, ja tā būtu bijusi vien vāja pauze pilsētas troksnī.

Mani sajūsmināja arī Ryan Gosling spēja izcili notēlot viegli sociopātisku auto entuziastu un mirklī, kad kadrā bija vien tumša istaba, kuras stūrī pie galda sēdēja viņa spēlētais Driver un skrūvēja vienu no tiem mašīnas verķiem, manī neviļus radās sajūta, ka tas varbūt nav nemaz tik sarežģīti. Pie tam – man, kurai ir visnotaļ paniskas bailes no satiksmes, šķita pārsteidzošs tas, ar kādu vieglumu tika parādīts pats auto vadīšanas process. Viegli, reizē ar milzīgu noteiktību un skaidrību par katru kustību. Fascinating.

Amizanti, iespējams, nedaudz infantili, bet mans būtiskākais secinājums pēc šīs filmas noskatīšanās ir – uz visu nav nepieciešams verbāli atbildēt. Arī klusumam būtu jābūt sociāli pieņemamam. Jo reizēm visu pasaka gurni sejas panti. Un tie taču reti melo.

Saruna ar Gati Kandi

Šorīt Ziemeļlondonā tikos ar šobrīd internetā visai zināmo puisi Gati Kandi. Gāju uz tikšanos zinot par viņu tik vien, cik redzētie Britain’s Got Talent video ar viņa uzstāšanos.

Un tad Gatis mani pārsteidza.  Ar patiesu sirsnīgumu, labsirdību un atklātību.

Runājām par dāmām, viņa dzīvi Londonā un jokiem. Skaties video!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=l7kY3Jsokyk&w=560&h=315]

Mēnesis -150 grādu aukstumā!

Beidzot es varu Jums visiem pastāstīt, kas tad īsti ir tas, ar ko es plānoju nodarboties tuvāko mēnesi!

Pirms kāda laika ieraudzīju, ka Uģis Polis ar savu superprojektu Pirmareize.lv ir apmeklējis kriosaunu. Izlasīju viņa iespaidus un aizdomājos – varbūt man arī vajadzētu? Ņemot vērā, ka jau kādu laiku zinu Krio & Beauty meitenes, pavaicāju – nez, kas notiktu, ja kāds cilvēks apmeklētu kriosaunu veselu mēnesi katru dienu? Pretī saņēmu piedāvājumu. Nē, vispār – drīzāk to varētu saukt par izaicinājumu. Kādu brīdi prātā apspēlēju savas ikdienas gaitas un to, vai vispār būtu iespējams manā ikdienā iekļaut ko tādu – sapratu, ka ja piekritīšu, atpakaļceļa nav. Bet iespējamie rezultāti izrādījās vilinošāki…

Tāpēc piekritu*.

Mans kurss ilgs 20 darba dienas aprīļa mēnesī. Tas sevī iekļaus vismaz 2 minūtes -150 grādu aukstumā katru dienu, fiziskās aktivitātes nelielos daudzumos uz trenažiera, skābekļa kokteili ar olbaltumvielām un skābekļa terapiju.

Situācija pirms kursa sākšanas (lai varētu izvērtēt rezultātus): Vispār, neesat mani noķēruši labākajā fiziskajā stāvoklī – nesaprotamu iemeslu dēļ katru dienu jau divus mēnešus sāp galva, reizēm ir migrēna, nelielas problēmas ar vairogdziedzeri (sabiezējums, pārāk liela apasiņošana) un sprandas/muguras čakarēšanās no sēdoša darba pie datora. Viss kopā veido diezgan lielu “besi” ikdienā un ne visai labu garastāvokli. Guļu labi, ēdu lieliski, atpūšos forši – tas gan.

Ko gribu mainīt? Pašsajūtu, augstākminētās veselības ķibeles gribu prom no savas ikdienas, gribu vairāk miera vakaros un vairāk enerģijas dienās un rītos. Slaidums? Nu, varētu arī drusciņ. Bet pamatā – enerģija un labsajūta.

Manu dienasgrāmatu katru dienu varēs lasīt eksperimenta blogā un pāris lietas ik pa brīdim droši vien iemetīšu gan savā Twitter, gan šeit.

Nu ko, here we go!

*Būtiska piebilde visiem maniem lasītājiem, kas ir arī konspirāciju teoriju piekritēji. Kriosauna man par šo nemaksā, es par šo nemaksāju kriosaunai. Easy as that.

Par Pinterest

Pirms pāris nedēļām pamanīju, ka visi nesaprotamu iemeslu dēļ sākuši cepties par jaunu, sensacionālu un trendīgu sociālo tīklu, kas tad nu tagad būšot the next big thing. Manā sejas izteiksmē bija manāms diezgan izteikts le wtfque, jo šo sociālo tīklu, kopā ar vēl bariņu latviešu, izmantoju katru dienu jau kādu em.. gadu? 

Pirmā doma – ok, pie mums jau viss diezgan vēlu atnāk. Bet tas es sapratu, ka runa taču ir par internetu, nevis par puscaurspīdīgām zeķubiksēm vai iPhone 8z! Pie tam, manīju, ka arī Mashable, TechCrunch un pārējie hip portāli par šo sāka rakstīt tikai šogad, so secināju, ka esmu īsts, dženjuin hipsteris – es lietoju Pinterest pirms tas kļuva populārs!

Es jau varētu visu šo ierakstu cepties par to, cik es esmu kruta, bet to jūs jau zināt. Gribēju taču vispār ko citu stāstīt. Gribēju pateikt divas lietas. Pirmkārt, īsumā pastāstīt par to, kā es izmantoju Pinterest un tikpat īsi padalīties ar to, kā to dara kāds Latvijas web projekts.

1. Par mani

Picture search: Sāku izmantot Pinterest, jo jau pirmajā lapā esošās bildes lika saprast, ka tam ar Google Images sviesta kalniem nav nekāda sakara. Kādreiz, kad bija nepieciešams kāds gaumīgs “bezmaksas” attēls, izmantoju Deviantart, jo Google Image search bieži vien atgādina atkritumu kaudzi, kurā kaut kā, ķep-ļep mēģināts visu kategorizēt. Šobrīd izmantoju Pinterest. Ieraksti nepieciešamo atslēgvārdu un enjoy! Es lielākoties skatos bildes pa “boardiem”, bet Tu – kā gribi.

Bookmarks reloaded: Ņemot vērā, ka es neesmu atradusi vēl nevienu sakarīgu servisu, kas man piedāvātu saglabāt savas grāmatzīmes dažādos security līmeņos (privāts, draugi, publisks), šim izmantoju Pinterest. Tējkannām: zem katra no “ārienes” likta pin’a ir links uz konkrēto lapu. Problēma: reizēm lapā nav nevienas jēdzīgas bildes, tāpēc lapu nav iespējams iepinot. Bet tas notiek smuki reti.

Jau pirms kāda laika sapratu, ka Pinterest noteikti būtu nepieciešami arī security līmeņi boardiem. Es labprāt kādu no boardiem nerādītu citiem vai rādītu tikai tiem, kam es sekoju. Ja nu, piemēram, Kristaps negrib visiem stāstīt, ka viņam patīk tetovētas meitenes? Ak! Un, ja nu es taisu pārsteiguma vecmeitu ballīti Ilzei un gribu visādas idejas sapinot? Izgāšanās! Ja es plānoju savas kāzas jau gadu pirms bildinājuma? Sirmi mati draugam garantēti! Privātiem boardiem būs būt!

Par to Latvijas web projektu:

Uzreiz, tiem, kas varbūt nezina. Esmu ar šo web projektu visai cieši saistīta ikdienā. Tāpēc arī jau kādu laiku tas ir Pinterestā (ja visu esmu pareizi sapratusi, tad Manas Dāvanas ir pirmais Latvijas uzņēmums šajā sociālajā tīklā). Projekts www.manasdavanas.lv ir jubileju svinētāju portāls, kurš apkopo sakarīgus piedāvājumus no dažādiem uzņēmumiem tieši cilvēku vārda un dzimšanas dienās. Piedāvājumi ir pieejami 7 dažādās kategorijās – viesnīcas un viesu nami; kafejnīcas, bāri un restorāni; izklaide; izdevīgi pirkumi; izdevīgi pakalpojumi; aktīvā atpūta; skaistums un veselība. Izmantojot Pinterestu, šīs kategorijas maģiski transformējās skaistos boardos, kuros skaisti izkārtojušies visi piedāvājumi. Ņemot vērā, ka uzņēmumi lielākoties izvietojuši savas smukākās bildes, boardi izskatās skaisti, spilgti un krāsaini. Pārredzami arī, vispār. Pie tam, zem katra pina ir links uz konkrēto piedāvājumu, kas – let’s face it – nāk par labu arī portāla traffic piesaistei.

Tomēr uzsvēršu – Manas Dāvanas nekādā gadījumā nebūtu šajā portālā kā vēl vienā superkrutā, jaunā vietā, tikai tāpēc, ka redz, jābūt visur, visur. Ilgi domājām, sapratām, ka ir PIEMĒROTĪBA un tāpēc arī esam. Manas Dāvanas nav interneta veikals (seriously), bet ja Tev ir interneta veikals – Pinterest Tev varētu būt noderīgs. Arī ja esi jaunā dizainere/dizainers, kurš vēlas tapt pamanīts. Arī, ja skaisti fotogrāfē vai filmē. Pamatā – ja Tev ir pieejami labi vizuālie materiāli savai promotēšanai. Easy as that.

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #6 – SIA Ļenata

Ņemot vērā, ka nebijām vēl atraduši savu ideālo ēdiena piegādātāju, izlēmām eksperimentu vēl paturpināt. Pasūtījām no SIA Ļenata (viņi nav neko dzirdējuši par internetu vai vismaz par SEO – internetā viņus atrast nevar), ko eksperimenta sākumā bija ieteikuši pāris cilvēki komentāros.

Es pasūtīju franču karbonādi ar apceptiem kartupeļiem un vistas zupu. Kolēģis to pašu, izņemot, franču karbonādes vietā – parasto vistas karbonādi. Šāds komplekts maksāja 1,75LVL. Piegāde bija bezmaksas.

Par zupu: bija garda un ļoti karsta. Vista tur tiešām bija. Buljons īsts, nevis no kubiciņa. Iepakojums dīvains – Rimčika salātu trauciņa līdzinieks. Bet galvenais jau, lai garšīgi. Ak, starp citu – maize – ķieģelītis un ļoti laba baltmaize. Otrajā dienā gan zupa bija bezgaršīga (pasūtīju pupiņu zupu)

Par pamatēdienu: Karbonādes vidēji labas – ik pa laikam radās šaubas par higiēnas normām. Kartupeļi – pāris bija pat sadeguši. Bet mani pārsteidza kas cits – kāpostu salāti bija izcili! Sulīgi, saldeni un ļoti, ļoti svaigi! Gribētos pat noskaidrot, kur viņi tos pērk/pasūta. Otrajā dienā karbonāde bija vēl dīvaināka, toties kartupeļu biezenis nebija sadedzis (:D).

No šiem draugiem pasūtījām divas dienas pēc kārtas un sapratām, ka ja manam kolēģim (kurš ir atmetis smēķēšanu) pēc šī ēdiena kopumā gribas aiziet uzsmēķēt, tas nav tā vērts. Manā gadījumā galvenais iemesls ir tas, ka piegāde/attieksme bija šausmīga. Uzņēmumā neviens nerunā latviski un, kad pasūtījām ēdienu, nācās trīsdesmit reizes pārprasīt, vai viss ir pareizi saprasts. Kad ēdiens tika piegādāts, man trīs reizes zvanīja piegādātāja – sieviete, kura arī nerunā latviski visai saprotami. Sākumā viņa nu nekādi nevarēja atrast mūsu ofisu (lai arī biju n-reizes viņai izstāstījusi to, kā nokļūt) un beigās, kad man nācās no ceturtā stāva kāpt lejā viņai pakaļ. Funny part: biju viņai trīs reizes teikusi, ka ofisā iekšā jānāk no labās puses, bet kad nogāju lejā, protams, atradu viņu pie priekšpuses durvīm! Kā teiktu Alberts Einšteins: “Two things are infinite: the universe and human stupidity; and I’m not sure about the the universe”. 

Vēl – kad sastapu šo interesanto “dāmu”, viņa mani neapmierināta informēja, ka turpmāk viņa nekāpšot augšā, jo viņai, redz, neesot laika ar mums tik ilgi krāmēties – kavējot grafiku. Starp citu, arī otrajā reizē viņai ofisu un konkrēto ieeju atrast neizdevās. Magic!

Tātad, balstoties uz visiem iepriekšējiem gadījumiem, pieredzēm un sajūtām, varu droši teikt, ka eksperiments ir noslēdzies. Ideālo ēdiena piegādātāju neesam atraduši, bet plānojam vēlreiz pamēģināt pasūtīt no Pusdienlaiks.lv. Pie Index Cafe neatgriezīsimies, pārējos baidāmies mēģināt vēlreiz.

Bilance: daudz negatīvu emociju, pāris patīkamu pārsteigumu, viens totāls uzmetiens, viena glābējpica, daudz sanitāro normu pārkāpumu, viena absolūti tērēta piegādes dāmīte un woki toki, kas ir stabili labs.

Vairāk neko arī nerakstīšu, atvainojiet. Esmu nogurusi no tā sliktā ēdiena, pēc darba došos mājās un peldēšos kamamberā, prosciutto, rozmarīnā un ciabattās. Paldies par uzmanību.

Par personāla atlases kritēriju pārskatīšanu

Vakar man draudzene stāstīja, ka viņas kolēģei jau kādu laiku kabinetā dzīvojot no ielas paņemts kaķis. Runājām, runājām un aizrunājāmies līdz ģeniālai domai.

Sapratām, ka patiesībā CV un darba meklētāju portāliem, kā arī LinkedIn būtu uz šo jauno trendu steidzami jāreaģē un jāievieš papildus iespēja norādīt to, ar kādu mājdzīvnieku tad konkrētais darba meklētājs nāks strādāt uz jauno darba vietu. Tad darba meklētāju sludinājumi izskatītos aptuveni tā:

Grāmatvede Ivonna un viņas divgadīgais taksis Žoržs meklē iespējas piepelnīties uzņēmumu maksātnespējas procesu formēšanā. 

Taksists Jānis un viņa divi degu ar prieku pieņems picu piegādātāja darbu.

Mācītājs Ivo un viņa klaburčūska Žubīte meklē jaunu draudzi.

Studente Inga un viņas kanārijputniņš Jānis labprāt pievienosies jūsu telemārketinga komandai!

Protams, šajā gadījumā būtu jāreaģē arī uz dažādām “dzīvnieku nesakritībām”, kā piemēram, birojā ar trīs kaķiem jaunu kolēģi ar divām smilšu pelēm droši vien nepieņems. Bet tas būtu uz labu – kaķu cilvēki taču ar peļu cilvēkiem jau pašā būtībā nesaprastos! Tātad, personāla atlases firmām – go, explore the new trend!

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #5 – Ecocatering vs. Pizza House

Nu re, ir pienākusi piektdiena. Visu rītu un arī vakardienu domājām, ka noteikti pasūtīsim no lieliskajiem Ecocatering.lv (www.ecocatering.lv), bet kaut kā nesanāca. Patiesībā, nevis “kaut kā” nesanāca, bet nesanāca visai ļoti. Ar FAIL un EPIC FAIL. Vakar man Ecocatering Twitterī uzrakstīja, ka viņi (atšķirībā no tā, kā es domāju) piegādājot ēdienu uz ofisiem.

Tā nu aizsūtīju viņiem e-pastu ar aprakstiem par to, kā mums te viss ir un kādas ir prasības, iespējas. Viņi man atbildēja ar apstiprinājumu un ēdienkarti.

Likās – baigi forši, pasūtām! Esam sajūsmā par Ecocatering.lv burgeriem, kurus sanācis nobaudīt festivālos un Kalnciema Kvartālā un vēl nopriecājāmies, ka atalgosim sevi ar patiešām labu ēdienu no lieliskas vietas. Joprojām esam pārliecināti par ēdienu, bet par vietu – vairs ne tik ļoti. No rīta zvanot uz Ecocatering.lv, manam kolēģim bija jāpiedzīvo pārsteigums, ka tomēr nekādā gadījumā viņi nevedot uz ofisiem un vispār, vedot tikai uz bērnu dārziem. Viss jau forši, bet come on, džeki, varējāt taču vakar pateikt, nevis ļaut mums domāt, ka varēsim pasūtīt.

Līdz ar to, ka, protams, bijām nokavējuši visus pārējos piedāvājumus, kuri jāpasūta līdz desmitiem rītā, šodiena nerādījās diezko gaišās krāsas. Kolēģi izbadējušies, dusmīgi un vispār – neforši. Sapratām, ka nu, vienalga – pasūtīsim kaut vai picu. Whatever, galvenais, lai ātri atved. Bijām dzirdējuši stāstus par Pizza House (www.pizzahouse.lv) Twitterī (kur gan lielākoties izskanēja jautājumi par to, kā, pie velna, viņi ir spējuši atļauties (really!) nokopēt Pizza Hut logo un uztaisīt citu nosaukumu), tāpēc izdomājām pamēģināt. Nu, re – izrādās, ka arī slikta slava ir slava.

Ieejot viņu mājas lapā secinājām, ka viņiem ir akcija: pērc jebkuru picu, saņem divas kolas bundžiņas un nemaksā par piegādi. Paņēmām to un Chicken BBQ picu (mājas lapā saucas American Chicken). Maksāja tāds komplekts apaļus 9,99 LVL. Pa telefonu laipnā dāma man teica, ka stundas laikā noteikti būšot. Gaidījām pusotru stundu. Bet sagaidījām.

Pica bija ļoti garšīga. Bet, atklāti sakot, šādā izsalkumā es būtu ēdusi arī avīzes ar majonēzi, tāpēc nedomāju, ka biju visai objektīva. Arī kolēģiem garšoja. Cālis bija “girosīgais” un BBQ mērce bija ļoti forša. Picas maize nebija par biezu, bet, godīgi sakot, arī uz tās esošais nebija diezko “biezs” un bagātīgs. Nebija salvešu, kas tik “mitrai” picai ir noziegums. Pica nebija kārtīgi sagriezta, tāpēc to nācās darīt pašiem. Kola bija lieliska un auksta. Nebija nažu, dakšu un čopstiku!!! (uzsveru – tas BIJA JOKS).

Update:
Tā izskatījās picas kaste. Jei bogu, nepaspējām nobildēt pašu picu. Pārāk ļoti gribējās ēst un nekādu iPhone vilkšana ārā nevienam nebija prātā.

Un – paldies par smaidiņu, ja!

Tuvāko dienu laikā gaidiet apkopojumu par visiem mūsu eksperimenta “upuriem” (lai gan bieži vien šķita, ka upuri esam mēs, nevis viņi).