1/40 You Don’t Know What War Is

Vai atceraties kā iepriekšējā bloga ierakstā lielījos ar to, kāda liela lasītāja es kādreiz biju? Sapratu, ka I have got to put my money where my mouth is un jāsāk ne tikai lasīt vairāk, bet arī reizi pa reizei uzrakstīt par kādu no izlasītajām grāmatām šajā blogā, lai kaut nedaudz notrauktu tās putekļu kārtas, kas šo vietu jau atzinušas par savu deklarēto adresi.

Gadu sāku vislabākajā iespējamajā veidā – no rīta izskrienot nelielu krosiņu pa tukšo piemājas parku. Skrienot iepazinos ar kādu zelta retrīvera kucēnu, kurš vēlējās skriet man līdzi, kas, savukārt, veicināja šo veselīgo ieradumu arī viņa saimniekā. Tā nu kādu mirkli paskrējām, es nosaucu kucēnu par mi primer amigo de este año un devāmies katrs savu ceļu. Jā, es arī saprotu, cik klišejiski šis stāsts skan, bet es apsolu, es nemānos.

Visu rītu cerēju, ka diena iekārtosies tā, ka varēšu to pavadīt uz dīvāna ar grāmatu un man par milzīgu prieku tieši tā arī notika. Izlasīju savu pirmo grāmatu šogad.

Yeva Skalietska – You Don’t Know What War is

Uzreiz teikšu – es no sirds ceru, ka kamēr es rakstu šīs rindas, kāda no Latvijas izdevniecībām šo grāmatu jau tulko latviešu valodā. Tā ir jāizlasa pilnīgi visiem, ieskaitot tos, kuri nelasa angļu valodā.

Grāmatu sarakstījusi divpadsmit gadus jauna meitene Yeva. Meitene, kurai pagājušā gada februāris sākās kā tam būtu jāsākas – ar dzimšanas dienas svinībām, baloniem dažādās krāsās un ballīti boulingā, bet beidzās ar full-scale karu viņas dzimtajā pilsētā Harkivā un visās citās Ukrainas pilsētās un ciemos. Šajā vājprātā sazemējumu un mierinājumu viņa gūst rakstot dienasgrāmatu.

Tajā neatradīsiet šausminošus, asiņainus kara skatus un aprakstus, tomēr tajā ir kas, patiesībā, manai sirdij sāpīgāks un trāpīgāks – tas brīdis, kad bērnam pazūd bērnības plašais ceļš zem kājām un prieks pa to iet. Un tas notiek tik ātri – nav nepieciešami gadi vai pat mēneši, Yeva un viņas vecmāmiņa no Ukrainas aizbrauca jau marta vidū. Tas ir tas, kas manī patiesībā rada vislielākās bažas par Krievijas kara sekām – lai arī cik stipri cīnītāji ir ukraiņu tauta, es nespēju aptvert to, ka no šī notikuma dzims paaudze ar bērniem ar tukšu skatienu. Mēs, latvieši, jau savā ikdienā esam redzējuši to, cik drausmīgas sekas spēj atstāt Krievijas okupācija – traumēti cilvēki, kuri ieslīgst katrs savā atkarībā – cits nepaies garām nevienai alkohola glāzītei, cits nespēs izmest ne lietu, jo ja nu kādreiz nav un tā es varētu turpināt ilgi. Mēs visi ticam un zinām, ka Ukraina uzvarēs, bet man, godīgi sakot, nav drosmes turpināt rakstīt šo rindkopu, jo šī kara sekas ir manam prātam neaptveramas un neparedzamas.

Atgriežoties pie Yevas dienasgrāmatas – es priecājos, ka viņas bēgšanas stāsts beidzās vietā, kas viņai nudien patika. Ar šo traģisko notikumu bagāžā, bet arī ar labiem cilvēkiem, ko viņa iepazina šajā pieredzē. Šeit patiesībā ļoti labi izgaismojās lielākoties tieši bērniem raksturīgā spēja visur saskatīt kaut kripatu labā. Priecājos par detaļām, ko viņa apraksta ar bērnišķīgu prieku – par pirmo Eiropas apmeklējumu, par Budapeštas parlamenta ēku, par Budu un Peštu, par Dublinas īpašajiem tiltiem un Sv.Patrika dienas svinībām.

Yeva un viņas vecmāmiņa ir drošībā un tagad dzīvo Dublinā.

Intervija ar Yevu Skalietsku Irish Times

Channel 4 sižets, par kuru var lasīt grāmatā

Palīdzi šim ātrāk beigties. Ziedo Ukrainai.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *