Author: Austra Jāvalde-Dārziņa

Par Pinterest

Pirms pāris nedēļām pamanīju, ka visi nesaprotamu iemeslu dēļ sākuši cepties par jaunu, sensacionālu un trendīgu sociālo tīklu, kas tad nu tagad būšot the next big thing. Manā sejas izteiksmē bija manāms diezgan izteikts le wtfque, jo šo sociālo tīklu, kopā ar vēl bariņu latviešu, izmantoju katru dienu jau kādu em.. gadu? 

Pirmā doma – ok, pie mums jau viss diezgan vēlu atnāk. Bet tas es sapratu, ka runa taču ir par internetu, nevis par puscaurspīdīgām zeķubiksēm vai iPhone 8z! Pie tam, manīju, ka arī Mashable, TechCrunch un pārējie hip portāli par šo sāka rakstīt tikai šogad, so secināju, ka esmu īsts, dženjuin hipsteris – es lietoju Pinterest pirms tas kļuva populārs!

Es jau varētu visu šo ierakstu cepties par to, cik es esmu kruta, bet to jūs jau zināt. Gribēju taču vispār ko citu stāstīt. Gribēju pateikt divas lietas. Pirmkārt, īsumā pastāstīt par to, kā es izmantoju Pinterest un tikpat īsi padalīties ar to, kā to dara kāds Latvijas web projekts.

1. Par mani

Picture search: Sāku izmantot Pinterest, jo jau pirmajā lapā esošās bildes lika saprast, ka tam ar Google Images sviesta kalniem nav nekāda sakara. Kādreiz, kad bija nepieciešams kāds gaumīgs “bezmaksas” attēls, izmantoju Deviantart, jo Google Image search bieži vien atgādina atkritumu kaudzi, kurā kaut kā, ķep-ļep mēģināts visu kategorizēt. Šobrīd izmantoju Pinterest. Ieraksti nepieciešamo atslēgvārdu un enjoy! Es lielākoties skatos bildes pa “boardiem”, bet Tu – kā gribi.

Bookmarks reloaded: Ņemot vērā, ka es neesmu atradusi vēl nevienu sakarīgu servisu, kas man piedāvātu saglabāt savas grāmatzīmes dažādos security līmeņos (privāts, draugi, publisks), šim izmantoju Pinterest. Tējkannām: zem katra no “ārienes” likta pin’a ir links uz konkrēto lapu. Problēma: reizēm lapā nav nevienas jēdzīgas bildes, tāpēc lapu nav iespējams iepinot. Bet tas notiek smuki reti.

Jau pirms kāda laika sapratu, ka Pinterest noteikti būtu nepieciešami arī security līmeņi boardiem. Es labprāt kādu no boardiem nerādītu citiem vai rādītu tikai tiem, kam es sekoju. Ja nu, piemēram, Kristaps negrib visiem stāstīt, ka viņam patīk tetovētas meitenes? Ak! Un, ja nu es taisu pārsteiguma vecmeitu ballīti Ilzei un gribu visādas idejas sapinot? Izgāšanās! Ja es plānoju savas kāzas jau gadu pirms bildinājuma? Sirmi mati draugam garantēti! Privātiem boardiem būs būt!

Par to Latvijas web projektu:

Uzreiz, tiem, kas varbūt nezina. Esmu ar šo web projektu visai cieši saistīta ikdienā. Tāpēc arī jau kādu laiku tas ir Pinterestā (ja visu esmu pareizi sapratusi, tad Manas Dāvanas ir pirmais Latvijas uzņēmums šajā sociālajā tīklā). Projekts www.manasdavanas.lv ir jubileju svinētāju portāls, kurš apkopo sakarīgus piedāvājumus no dažādiem uzņēmumiem tieši cilvēku vārda un dzimšanas dienās. Piedāvājumi ir pieejami 7 dažādās kategorijās – viesnīcas un viesu nami; kafejnīcas, bāri un restorāni; izklaide; izdevīgi pirkumi; izdevīgi pakalpojumi; aktīvā atpūta; skaistums un veselība. Izmantojot Pinterestu, šīs kategorijas maģiski transformējās skaistos boardos, kuros skaisti izkārtojušies visi piedāvājumi. Ņemot vērā, ka uzņēmumi lielākoties izvietojuši savas smukākās bildes, boardi izskatās skaisti, spilgti un krāsaini. Pārredzami arī, vispār. Pie tam, zem katra pina ir links uz konkrēto piedāvājumu, kas – let’s face it – nāk par labu arī portāla traffic piesaistei.

Tomēr uzsvēršu – Manas Dāvanas nekādā gadījumā nebūtu šajā portālā kā vēl vienā superkrutā, jaunā vietā, tikai tāpēc, ka redz, jābūt visur, visur. Ilgi domājām, sapratām, ka ir PIEMĒROTĪBA un tāpēc arī esam. Manas Dāvanas nav interneta veikals (seriously), bet ja Tev ir interneta veikals – Pinterest Tev varētu būt noderīgs. Arī ja esi jaunā dizainere/dizainers, kurš vēlas tapt pamanīts. Arī, ja skaisti fotogrāfē vai filmē. Pamatā – ja Tev ir pieejami labi vizuālie materiāli savai promotēšanai. Easy as that.

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #6 – SIA Ļenata

Ņemot vērā, ka nebijām vēl atraduši savu ideālo ēdiena piegādātāju, izlēmām eksperimentu vēl paturpināt. Pasūtījām no SIA Ļenata (viņi nav neko dzirdējuši par internetu vai vismaz par SEO – internetā viņus atrast nevar), ko eksperimenta sākumā bija ieteikuši pāris cilvēki komentāros.

Es pasūtīju franču karbonādi ar apceptiem kartupeļiem un vistas zupu. Kolēģis to pašu, izņemot, franču karbonādes vietā – parasto vistas karbonādi. Šāds komplekts maksāja 1,75LVL. Piegāde bija bezmaksas.

Par zupu: bija garda un ļoti karsta. Vista tur tiešām bija. Buljons īsts, nevis no kubiciņa. Iepakojums dīvains – Rimčika salātu trauciņa līdzinieks. Bet galvenais jau, lai garšīgi. Ak, starp citu – maize – ķieģelītis un ļoti laba baltmaize. Otrajā dienā gan zupa bija bezgaršīga (pasūtīju pupiņu zupu)

Par pamatēdienu: Karbonādes vidēji labas – ik pa laikam radās šaubas par higiēnas normām. Kartupeļi – pāris bija pat sadeguši. Bet mani pārsteidza kas cits – kāpostu salāti bija izcili! Sulīgi, saldeni un ļoti, ļoti svaigi! Gribētos pat noskaidrot, kur viņi tos pērk/pasūta. Otrajā dienā karbonāde bija vēl dīvaināka, toties kartupeļu biezenis nebija sadedzis (:D).

No šiem draugiem pasūtījām divas dienas pēc kārtas un sapratām, ka ja manam kolēģim (kurš ir atmetis smēķēšanu) pēc šī ēdiena kopumā gribas aiziet uzsmēķēt, tas nav tā vērts. Manā gadījumā galvenais iemesls ir tas, ka piegāde/attieksme bija šausmīga. Uzņēmumā neviens nerunā latviski un, kad pasūtījām ēdienu, nācās trīsdesmit reizes pārprasīt, vai viss ir pareizi saprasts. Kad ēdiens tika piegādāts, man trīs reizes zvanīja piegādātāja – sieviete, kura arī nerunā latviski visai saprotami. Sākumā viņa nu nekādi nevarēja atrast mūsu ofisu (lai arī biju n-reizes viņai izstāstījusi to, kā nokļūt) un beigās, kad man nācās no ceturtā stāva kāpt lejā viņai pakaļ. Funny part: biju viņai trīs reizes teikusi, ka ofisā iekšā jānāk no labās puses, bet kad nogāju lejā, protams, atradu viņu pie priekšpuses durvīm! Kā teiktu Alberts Einšteins: “Two things are infinite: the universe and human stupidity; and I’m not sure about the the universe”. 

Vēl – kad sastapu šo interesanto “dāmu”, viņa mani neapmierināta informēja, ka turpmāk viņa nekāpšot augšā, jo viņai, redz, neesot laika ar mums tik ilgi krāmēties – kavējot grafiku. Starp citu, arī otrajā reizē viņai ofisu un konkrēto ieeju atrast neizdevās. Magic!

Tātad, balstoties uz visiem iepriekšējiem gadījumiem, pieredzēm un sajūtām, varu droši teikt, ka eksperiments ir noslēdzies. Ideālo ēdiena piegādātāju neesam atraduši, bet plānojam vēlreiz pamēģināt pasūtīt no Pusdienlaiks.lv. Pie Index Cafe neatgriezīsimies, pārējos baidāmies mēģināt vēlreiz.

Bilance: daudz negatīvu emociju, pāris patīkamu pārsteigumu, viens totāls uzmetiens, viena glābējpica, daudz sanitāro normu pārkāpumu, viena absolūti tērēta piegādes dāmīte un woki toki, kas ir stabili labs.

Vairāk neko arī nerakstīšu, atvainojiet. Esmu nogurusi no tā sliktā ēdiena, pēc darba došos mājās un peldēšos kamamberā, prosciutto, rozmarīnā un ciabattās. Paldies par uzmanību.

Par personāla atlases kritēriju pārskatīšanu

Vakar man draudzene stāstīja, ka viņas kolēģei jau kādu laiku kabinetā dzīvojot no ielas paņemts kaķis. Runājām, runājām un aizrunājāmies līdz ģeniālai domai.

Sapratām, ka patiesībā CV un darba meklētāju portāliem, kā arī LinkedIn būtu uz šo jauno trendu steidzami jāreaģē un jāievieš papildus iespēja norādīt to, ar kādu mājdzīvnieku tad konkrētais darba meklētājs nāks strādāt uz jauno darba vietu. Tad darba meklētāju sludinājumi izskatītos aptuveni tā:

Grāmatvede Ivonna un viņas divgadīgais taksis Žoržs meklē iespējas piepelnīties uzņēmumu maksātnespējas procesu formēšanā. 

Taksists Jānis un viņa divi degu ar prieku pieņems picu piegādātāja darbu.

Mācītājs Ivo un viņa klaburčūska Žubīte meklē jaunu draudzi.

Studente Inga un viņas kanārijputniņš Jānis labprāt pievienosies jūsu telemārketinga komandai!

Protams, šajā gadījumā būtu jāreaģē arī uz dažādām “dzīvnieku nesakritībām”, kā piemēram, birojā ar trīs kaķiem jaunu kolēģi ar divām smilšu pelēm droši vien nepieņems. Bet tas būtu uz labu – kaķu cilvēki taču ar peļu cilvēkiem jau pašā būtībā nesaprastos! Tātad, personāla atlases firmām – go, explore the new trend!

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #5 – Ecocatering vs. Pizza House

Nu re, ir pienākusi piektdiena. Visu rītu un arī vakardienu domājām, ka noteikti pasūtīsim no lieliskajiem Ecocatering.lv (www.ecocatering.lv), bet kaut kā nesanāca. Patiesībā, nevis “kaut kā” nesanāca, bet nesanāca visai ļoti. Ar FAIL un EPIC FAIL. Vakar man Ecocatering Twitterī uzrakstīja, ka viņi (atšķirībā no tā, kā es domāju) piegādājot ēdienu uz ofisiem.

Tā nu aizsūtīju viņiem e-pastu ar aprakstiem par to, kā mums te viss ir un kādas ir prasības, iespējas. Viņi man atbildēja ar apstiprinājumu un ēdienkarti.

Likās – baigi forši, pasūtām! Esam sajūsmā par Ecocatering.lv burgeriem, kurus sanācis nobaudīt festivālos un Kalnciema Kvartālā un vēl nopriecājāmies, ka atalgosim sevi ar patiešām labu ēdienu no lieliskas vietas. Joprojām esam pārliecināti par ēdienu, bet par vietu – vairs ne tik ļoti. No rīta zvanot uz Ecocatering.lv, manam kolēģim bija jāpiedzīvo pārsteigums, ka tomēr nekādā gadījumā viņi nevedot uz ofisiem un vispār, vedot tikai uz bērnu dārziem. Viss jau forši, bet come on, džeki, varējāt taču vakar pateikt, nevis ļaut mums domāt, ka varēsim pasūtīt.

Līdz ar to, ka, protams, bijām nokavējuši visus pārējos piedāvājumus, kuri jāpasūta līdz desmitiem rītā, šodiena nerādījās diezko gaišās krāsas. Kolēģi izbadējušies, dusmīgi un vispār – neforši. Sapratām, ka nu, vienalga – pasūtīsim kaut vai picu. Whatever, galvenais, lai ātri atved. Bijām dzirdējuši stāstus par Pizza House (www.pizzahouse.lv) Twitterī (kur gan lielākoties izskanēja jautājumi par to, kā, pie velna, viņi ir spējuši atļauties (really!) nokopēt Pizza Hut logo un uztaisīt citu nosaukumu), tāpēc izdomājām pamēģināt. Nu, re – izrādās, ka arī slikta slava ir slava.

Ieejot viņu mājas lapā secinājām, ka viņiem ir akcija: pērc jebkuru picu, saņem divas kolas bundžiņas un nemaksā par piegādi. Paņēmām to un Chicken BBQ picu (mājas lapā saucas American Chicken). Maksāja tāds komplekts apaļus 9,99 LVL. Pa telefonu laipnā dāma man teica, ka stundas laikā noteikti būšot. Gaidījām pusotru stundu. Bet sagaidījām.

Pica bija ļoti garšīga. Bet, atklāti sakot, šādā izsalkumā es būtu ēdusi arī avīzes ar majonēzi, tāpēc nedomāju, ka biju visai objektīva. Arī kolēģiem garšoja. Cālis bija “girosīgais” un BBQ mērce bija ļoti forša. Picas maize nebija par biezu, bet, godīgi sakot, arī uz tās esošais nebija diezko “biezs” un bagātīgs. Nebija salvešu, kas tik “mitrai” picai ir noziegums. Pica nebija kārtīgi sagriezta, tāpēc to nācās darīt pašiem. Kola bija lieliska un auksta. Nebija nažu, dakšu un čopstiku!!! (uzsveru – tas BIJA JOKS).

Update:
Tā izskatījās picas kaste. Jei bogu, nepaspējām nobildēt pašu picu. Pārāk ļoti gribējās ēst un nekādu iPhone vilkšana ārā nevienam nebija prātā.

Un – paldies par smaidiņu, ja!

Tuvāko dienu laikā gaidiet apkopojumu par visiem mūsu eksperimenta “upuriem” (lai gan bieži vien šķita, ka upuri esam mēs, nevis viņi).

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #4 – Wokitoki.lv

Ceturtā diena! Kā redzi, vēl neesam gājuši bojā no saindēšanās vai pārlieku liela prieka par fantastisko pārtiku. Man vienā brīdī bija doma turpināt šo eksperimentu vēl kādu dienu nākamnedēļ, bet skatīsimies – vienā brīdī jau tomēr pietrūks spēka/vēlmes katru dienu rakstīt par šito. Bet pie lietas.

Šodien pasūtījām no WokiToki.lv (www.wokitoki.lv). Es uz šiem nūdeļ-asa-cuka-menca-menca ēdieniem skatos ar zināmu rezervētību, jo lielākoties īpaši negaršo. Tomēr šoreiz kaut kā, nu. Bija forši!

Pasūtīju cāli saldskābajā mērcē ar ceptām nūdelēm. Un veģetāros springrolls.

Par “pamatēdienu”: Atklāti sakot, es neko daudz nevaru kritizēt, jo šī virtuve nav mana stiprā puse. Jāpasūta kaut kad būs no itāļu virtuves – varēšu rakstīt palagus. Ja tomēr kas jāsaka: kolēģis (kas vairāk saprot no šī visa) teica, ka nūdeles neesot likušās ceptas. Garšoja labi, bija ļooooti silts (principā, galīgi karsts) un man patika. Daudzums: sākumā apēdu pusi (vairāk nevarēju), tikko otru pusi, jau aukstu. Bet tik un tā garšīgi.

Par springrolls: Fun fact – es nekad vēl nebiju ēdusi springrolls. Un šobrīd reāli nesaprotu, kāpēc. Gardi!

Rezumē: šito katru dienu neēdīsi, bet ik pa laikam ēdot – ļoti, ļoti labi. Iesaku. Gribēju izmest joku par to, ka nebija dakšu, nažu un karošu, bet sapratu, ka nebūs smieklīgi.

Izskatījās tā:

Rīt plānojam atalgot savas garšas kārpiņas ar lielisku ēdienu no Ecocatering (www.ecocatering.lv). Tā, ka rīt, visticamāk, būs prieka pilns ieraksts.

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #3 – CanCan.lv

Diena trešā. Pasūtījām no CanCan.lv (www.cancan.lv). Ar viņu pusdienu piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā. Katru dienu ir divi varianti – viens par 2,59 LVL, otrs par 1,99 LVL. Pasūtījām to, kas maksāja 1,99 LVL, jo nudien – izskatījās foršāks.

Tātad, mums visiem atveda dienas zupu (pupiņu zupa, wohoo!) (ar maizi), cūkgaļas kotleti ar sieru, vārītus kartupeļus un marinētu kāpostu salātus.

Par zupu: Šķidra (maz biezumu un tā), bet SILTA, pat karsta. Šis piegādātājs māk ēdienu atvest ēdamā temperatūrā, par ko tiešām prieks. Normāla vieglā pupiņu zupa. Ar krējumu. Un zaļumiem. Pieklājīgi un vispār, diezgan garšīgi. Un maizīte arī bija forša (ne ķieģelītis!) (lai gan, man garšo ķieģelītis) (kolēģiem gan ne).

Par pamatēdienu: Kolēģu domas dalījās par to, vai cūkgaļas kotlete (kas gan vairāk izskatījās pēc karbonādes, bet nu labi) ir: a) garšīga; b) oriģināla (vai interesanta); c) ar pārāk daudz kečupa (kas izskatās aizdomīgi). Man garšoja un visnotaļ kusa mutē. Sieriņš bija foršs un gaļiņa garšīga. Kartupeļi bija mazliet par maz izvārīti, bet uz to varētu pievērt acis – nebija pārvārīti un izjukuši. Absolūtā sajūsma no manas puses bija par salātu daudzumu – kaudze! Un kāpostu salāti, kā jau kāpostu salāti – forši. Vienīgais ieteikums: lūdzu, CanCan cilvēki, pierakstiet klāt ēdienkartē, ka salātos ir arī sīpoli un (laikam) āboli. Ir cilvēki, kam negaršo sīpoli. Mana māsa, piemēram, būtu reaģējusi ļoti sāpīgi.

Piebilde par ēdamrīkiem: tika atvesti gan naži, gan karotes, gan dakšas. Ak, mazie dzīves prieciņi.

Kopējais iespaids: pieklājīgi, garšīgi un par 1,99 LVL pat diezgan kruti.

Tā tas izskatījās:


Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #2 – Pusdienlaiks.lv

Komentē kolēģis:

Vakar pasūtījām no Pusdienlaiks.lv (www.pusdienlaiks.lv). Pusdienu piedāvājums bija nedaudz dārgāks (maksāja 2,50 LVL) + bez zupas, bet ar diezgan palielu ēdiena apjomu un bezmaksas maizi (kas nebija ķieģelītis!). Par cenu – bija arī lētāki varianti – izvēlējos šo dēļ šašlika.

Par pamatēdienu, tātad: Porcija izskatījās tiešām apjomīga. Bija pat ar kaudzi. Pat salāti bija pietiekošā daudzumā. Diemžēl arī šim piegādātājam kaut kā neizdevās mums ēdienu piegādāt siltu – saņēmām to diezgan aukstu. Tomēr šīs pusdienas bija pat salīdzinoši garšīgas. Garšas kompozīcija bija pavisam ok, vienīgi gaļa bija nedaudz sīksta + pavārs laikam neko nav dzirdējis par bambusu kociņu mērcēšanu – gaļu dabūt nost no kociņiem bija diezgan liels izaicinājums. Pārsteidzoši, bet arī šis piegādātājs neuzskata nazi par nepieciešamu ēšanas darbarīku.

Kopvērtējums: labāk, kā pirmdien! Šo tiešām varēja ieēst un pat apēst!

Kā tas izskatījās? Tā:

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #1 – Pusdienot.lv

Šorīt, atnākot uz darbu mūs visus sagaidīja interesants pārsteigums no Index Cafe – puiki pacēluši cenas pusdienām, ko pasūtījām no viņiem uz ofisu. Ņemot vērā, ka jau ilgi “spļaudamies” par viņu piegādāto ēdienu (mazas porcijas, vidēji garšīgi, padārgi – ne visai labs price-performance), šis bija pēdējais piliens un izlēmām no viņiem vairs ēdienu nepasūtīt. Saprotot to, ka mēs neesam visai zinoši “uz ofisu piegādātājos”, nolēmām taisīt eksperimentu – katru dienu šonedēļ pasūtīt ēdienu no cita piegādes “kantora”.

Kā pirmo izvēlējāmies Pusdienot.lv (www.pusdienot.lv). Ieejot viņu mājas lapā, sapratām, ka nu – baigi forši! Ir iespēja izvēlēties pašam savu komplektu (nevis kā ar Index, kur tiek piedāvātas ierobežotas izvēles iespējas)! Ir divas versijas – vai nu maksāt 1,50 LVL par (laikam) mazo komplektu, vai 2,10 LVL par (laikam) lielo un labāko (Mājas lapā kā vienīgā atšķirība norādīts krējums zupai klāt. Baigi dārgais krējums, zin) (Labojums: pamatēdieni arī atšķiras).

Es pasūtīju zupu ar sautētu gaļu + kartupeļus ar sīpolu mērci, cūkgaļas gulašu un korejiešu salātiem.

Par zupu: Aizmirsu nofotogrāfēt, bet izskatījās līdzīgi, kā slimnīcās atrodamie ēdieni. Šeit, savukārt, vienīgā atšķirība, ka pasūtījums netika atvests uz tās dzelzs paplātes un zupa nebija alumīnija bļodā. Garšoja eļļaini un galēji drausmīgi.

Par pamatēdienu: Neko tik drausmīgu es savā dzīvē ēdusi nebiju. Kartupeļi ūdeņaini, gulašs pabriesmīgs, un mērce… Ak Dievs, es pat nevaru atrast salīdzinājumu tam, pēc kā tā garšoja. Kaut kas starp bezgaršīgumu (ar miltu piedevu) un dzīvām šausmām. Ja būtu jāatrod šai mērcei pielietojums, es ieteiktu tapešu līmēšanu. Korejiešu salāti (nu, tie burkānu) bija ok, bet let’s face it – ko var sačakarēt tādos salātos?

Kopvērtējums: Atvainojos, es pat nelikšu balles/acis. Mīnusos, draugi, mīnusos.

Bottom line:

Sasodīts, es zinu, kā garšo labs ēdiens. Un šis bija absurdi slikti. 


Par subkultūru diferenciācijas kārtības pārskatīšanu

Vakar, nākot no darba, austiņās klausījos Nicki Minaj. Mājās uz tumbām skaļi uzliku Šopēnu. Šo rītu sāku ar dabstepu. Dienu turpināju ar The Rolling Stones un Edith Piaf. Šobrīd skan I Blame Coco. Piektdien dzēru lētu vīnu. Sestdien dārgu ūdeni. Aizvakar ēdu mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizes ar majonēzi. Un dzēru kefīru. Vakar ēdu paštaisītu picu un prosciutto. Šodien dzeru kefīru un graužu saulespuķu sēklas. Man patīk vīrieši. Es spēju novērtēt sievieti kā seksīgu. Man patīk apmeklēt teātri. Man patīk brīvdabas festivāli. Es neciešu snobus. Es esmu snobs. Es ēdu gaļu. Man patīk vegāni un veģetārieši. Un tagad pastāsti man, kāda es esmu, neizmantojot vārdu “dažāda”.

Manuprāt, cilvēku iedalīšana subkultūrās būtu krietni vien jāpārskata. Re, ko mums saka Vikipēdija:

“Latvijā pastāv šādas subkultūras: bardu kopiena, fanu subkultūra, geji un lesbietes, goti, kriminālā subkultūra, urlas, skinhedi, zinātnieku subkultūra u.c.”

Tātad, pēc šī te – es iederos tajā, kas ir “u.c”. Ņemot vērā, ka ne “u”, ne “c” nav mani mīļākie burti, ierosinu stingrāku kontroli subkultūru diferenciācijā. Kontroli iespējams realizēt izstrādājot katras konkrētās subkultūras vadlīnijas un testu, kas jāaizpilda katras subkultūras kandidātam, lai kvalificētos konkrētajā subkultūrā. Šo testu, protams, varētu veidot arī kā Facebook/Odnoklassniki/Draugiem.lv aplikāciju – tīri praktisku iemeslu dēļ, lai vieglāk sasniegt dažādu subkultūru kandidātus.

Piemēri testa jautājumiem:

Geju/lesbiešu subkultūru testā: Ar ko tu labprātāk precētos un audzinātu bērnus – ar sava dzimuma pārstāvi vai pretējā dzimuma pārstāvi?

Kriminālās subkultūras testā: Kā tu labprātāk iegūtu iPhone 4S – nopērkot vai nozogot?

Urlu subkultūras testā: Kas tev garšo labāk – parmezāns vai saulespuķu sēklas?

Atbildot uz, kā jau redzi, visai āķīgiem jautājumiem, tev tiks pateikts tas, pie kuras subkultūras tieši tu piederies un tieši kā tev turpmāk būtu jāuzvedas, lai tu varētu kļūt par pilntiesīgu un tīru šīs subkultūras pārstāvi.

Šādas politikas īstenošana atrisinātu virkni problēmu:

1) Cilvēkiem būtu skaidra sava misija, vīzija un mērķi.

2) Cilvēki zinātu savu vietu šajā pasaulē.

3) Tiktu izskausta vientulība kā šķira – ja tu piederi kādai subkultūrai, tev jau automātā ir lērums draugu!

4) Būtu iespēja izstrādāt katrai subkultūrai piemērotās profesijas, tādējādi ar piemērotu darbspēku pārklājot visu darba tirgu.

u.c.

P.S. Šeit vajadzētu atrasties sarkasma zīmei, bet es nevarēju atrast. Viss, ko es ar šo bloga ierakstu vēlējos pateikt ir – ļaujiet man mierīgi klausīties Nicki Minaj un The Rolling Stones, neieliekot mani rāmī “popsa” vai “ādās tērptā”. Bučas.

P.P.S. Pirmajam kurš iekomentēs pie šī ieraksta “tl;dr” aizsūtīšu labu domiņu!