Ir tāds skaists brīdis vecāku dzīvē. Piedzimst bērns. Viss ir jauns, neatklāts, jūtīgs, jutīgs un visi nervi vaļā. Vājums mijas ar bezgalīgu spēku, eiforija ar apātiju un debesis satiekas ar zemes dzīlēm. Pilnīgi neaptverami maģisks brīdis, kuru paturēt sev. Tomēr tik bieži notiek, šķiet, neizbēgamais – šajā vienādojumā parādās citi. Katrs ar savu pieredzi, viedokli (viedokļiem!) un “es jau neko, bet tu taču noteikti nedarīsi tā un šitā”. Neskaitāmas omītes, profesionāļa robežas nesaprotoši pediatri, draudziņi un draudzenītes, krustmātes, vīramātes un pat absolūti nepazīstami cilvēki uz ielas. Katrs no šiem cilvēkiem jau tā pilnajā jauno vecāku trauciņā iesēj kādu šaubu sēklu. Šaubas, ka māki vislabāk. Šaubas, ka zināsi, kas jādara. Šaubas, ka vispār kaut ko saproti no bērnu audzināšanas un dzīves kopumā. Šaubas, kuras drīkstētu būt vien veselīgs, neliels fons, nevis galvenās lomas aktieris. Šaubām un lietu apšaubīšanai būtu jādzimst mūsos, nevis jārodas ārējā ietekmē. Tām būtu jārodas instinktīvi. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs pilnībā uzticamies tam, ko darām, kad to darām. Un tikai tad mēs varam būt patiešām paši piemērotākie un labākie vecāki saviem bērniem. Mūsu bērni taču izvēlējās piedzimt mums, nevis tai Centrāltirgus pieturas tantei, kura mūs tikko vairāku minūšu garumā instruēja kā pareizāk uzsegt ratu kulbai šalli, lai bērniņam nespīd saule virsū. (atkāpe: šis ir sarkasms, lūdzu, neko nesedziet).
Šo ievadu rakstu, lai aicinātu filtrēt, filtrēt un vēlreiz filtrēt. Visus citu viedokļus (arī manu, protams). Ņemot vērā, ka par mūsu visu deklarēto adresi ir kļuvis internets, lūdzu šim pievērst īpašu uzmanību. Īpaši jau tāpēc, ka ar pāris klikšķiem (vai kārtīgu pavasara tīrīšanu) ir iespējams savu sociālo tīklu burbuli padarīt par atbalstošu un patīkamu vietu, kur būt. Nevis par kaujas lauku un linča tiesu. Līdzīgi kā ar fake news aicinu izvērtēt, vai kāda konta saturs ir “tukša muca tālu skan” gadījums, vai arī tajā ir vērts ieklausīties. Un par to “vērts ieklausīties” arī – tikai tad, ja vecākam ir tāda vēlme. Primāri vecākam ir tiesības uzticēties sev un sava viedokļa pareizībai*. Skatīties bērnam acīs un sajust tā vajadzības, nevis to tulkojumu histēriski meklēt Instagramā.
Kā no rūgts nāvs izvairieties no avotiem, kas jūs tiesā. No augstprātīgiem un “tikai es zinu visu vislabāk” avotiem. Īpaši tādiem, kuru autoriem nav atbilstošas izglītības vai ilggadējas pieredzes. Bet jāatzīst, ka pat ar izglītību un pieredzi mēdz gadīties pa kādai Judgemental Judy. Anyhow – šāds komunikācijas veids (īpaši par tik sensitīvām tēmām) neveicina konstruktīvu izaugsmi. Un ir perfekta augsne tam, lai vecāks pēc kāda laika sāktu uzskatīt, ka viss, ko viņš dara ir pilnīgs vājprāts un varbūt pašam sev izsaukt bāriņtiesu uzreiz. Un brīdī, kad cilvēks sāk šādi šaudīties no viena pareizā viedokļa uz citu, viņš diemžēl tiešām arī pārstāj darīt lietas labi. Jūs taču arī ļoti labi zināt, ka nav nekā briesmīgāka par nepārliecinātu un bailīgu autovadītāju, kas apdzen kādu uz šosejas. Nu re – un būšana par vecāku reizēm kaut kā tā arī jūtas.
Meklējiet sausu informāciju, vienlaikus izzinot un uzticoties savai intuīcijai. Jo tu zināsi. Tu tiešām, tiešām jutīsi un zināsi, kā tavam bērniņam vajag. Ja kaut ko nezini, atrodi faktu, kas tev palīdzēs. Nevis kāda cita viedokli par šo jautājumu.
Kad augu, mana mamma man visu laiku atkārtoja – tevī pašā jau ir viss nepieciešamais, lai tu būtu laimīga. Nu tad atļaušos šo pārfrāzēt un padot tālāk – tevī pašā jau ir viss, lai tu būtu labākais vecāks savam bērnam.
*Man tomēr jāveic šī atkāpe. Es uzskatu, ka vecākiem ir tiesības uzticēties sev, pierādījumos balstītu faktu ietvaros. Man negribētos, lai šeit sākas diskusijas par tādiem “vienos vārtos” jautājumiem kā bērnu drošība, vakcinācija, saules aizsardzības līdzekļu efektivitāte u.tml. Šos jautājumus regulē vesela plejāde pētījumu, medicīna, zinātne un, galu galā, veselais saprāts, par ko diskusijās neiesaistīšos.
