Pat nerunājot par skaņu celiņu, Ryan Gosling, viņa fotošopēto sešpaku un ātrām mašīnām – filma bija lieliska. 

Ziniet, ir tās reizes, kad filma “ievelk” jau no pirmajām sekundēm? Šī bija viena no tām. Šajā vakarā biju izlēmusi skatīties kādu vieglāku filmu, bet, kamēr “straumēnos” iegādājās, izlēmu uzlikt Drive un novērtēt, vai izskatās pietiekami laba, lai turpinātu to glabāt “nebaltam vakaram”. Un paliku.

Par lielu artavu manā sajūsmā atbildīgas noise-cancelling headphones un HD kvalitāte. Katru bedri auto ceļā, katru švīku uz tā sāniem jutu cauri kauliem. Katru klusuma brīdi (kuru, starp citu, šajā filmā ir visai daudz) izjutu spēcīgāk, nekā, ja tā būtu bijusi vien vāja pauze pilsētas troksnī.

Mani sajūsmināja arī Ryan Gosling spēja izcili notēlot viegli sociopātisku auto entuziastu un mirklī, kad kadrā bija vien tumša istaba, kuras stūrī pie galda sēdēja viņa spēlētais Driver un skrūvēja vienu no tiem mašīnas verķiem, manī neviļus radās sajūta, ka tas varbūt nav nemaz tik sarežģīti. Pie tam – man, kurai ir visnotaļ paniskas bailes no satiksmes, šķita pārsteidzošs tas, ar kādu vieglumu tika parādīts pats auto vadīšanas process. Viegli, reizē ar milzīgu noteiktību un skaidrību par katru kustību. Fascinating.

Amizanti, iespējams, nedaudz infantili, bet mans būtiskākais secinājums pēc šīs filmas noskatīšanās ir – uz visu nav nepieciešams verbāli atbildēt. Arī klusumam būtu jābūt sociāli pieņemamam. Jo reizēm visu pasaka gurni sejas panti. Un tie taču reti melo.