Par tiesāšanu

Ir tāds skaists brīdis vecāku dzīvē. Piedzimst bērns. Viss ir jauns, neatklāts, jūtīgs, jutīgs un visi nervi vaļā. Vājums mijas ar bezgalīgu spēku, eiforija ar apātiju un debesis satiekas ar zemes dzīlēm. Pilnīgi neaptverami maģisks brīdis, kuru paturēt sev. Tomēr tik bieži notiek, šķiet, neizbēgamais – šajā vienādojumā parādās citi. Katrs ar savu pieredzi, viedokli (viedokļiem!) un “es jau neko, bet tu taču noteikti nedarīsi tā un šitā”. Neskaitāmas omītes, profesionāļa robežas nesaprotoši pediatri, draudziņi un draudzenītes, krustmātes, vīramātes un pat absolūti nepazīstami cilvēki uz ielas. Katrs no šiem cilvēkiem jau tā pilnajā jauno vecāku trauciņā iesēj kādu šaubu sēklu. Šaubas, ka māki vislabāk. Šaubas, ka zināsi, kas jādara. Šaubas, ka vispār kaut ko saproti no bērnu audzināšanas un dzīves kopumā. Šaubas, kuras drīkstētu būt vien veselīgs, neliels fons, nevis galvenās lomas aktieris. Šaubām un lietu apšaubīšanai būtu jādzimst mūsos, nevis jārodas ārējā ietekmē. Tām būtu jārodas instinktīvi. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs pilnībā uzticamies tam, ko darām, kad to darām. Un tikai tad mēs varam būt patiešām paši piemērotākie un labākie vecāki saviem bērniem. Mūsu bērni taču izvēlējās piedzimt mums, nevis tai Centrāltirgus pieturas tantei, kura mūs tikko vairāku minūšu garumā instruēja kā pareizāk uzsegt ratu kulbai šalli, lai bērniņam nespīd saule virsū. (atkāpe: šis ir sarkasms, lūdzu, neko nesedziet).

Šo ievadu rakstu, lai aicinātu filtrēt, filtrēt un vēlreiz filtrēt. Visus citu viedokļus (arī manu, protams). Ņemot vērā, ka par mūsu visu deklarēto adresi ir kļuvis internets, lūdzu šim pievērst īpašu uzmanību. Īpaši jau tāpēc, ka ar pāris klikšķiem (vai kārtīgu pavasara tīrīšanu) ir iespējams savu sociālo tīklu burbuli padarīt par atbalstošu un patīkamu vietu, kur būt. Nevis par kaujas lauku un linča tiesu. Līdzīgi kā ar fake news aicinu izvērtēt, vai kāda konta saturs ir “tukša muca tālu skan” gadījums, vai arī tajā ir vērts ieklausīties. Un par to “vērts ieklausīties” arī – tikai tad, ja vecākam ir tāda vēlme. Primāri vecākam ir tiesības uzticēties sev un sava viedokļa pareizībai*. Skatīties bērnam acīs un sajust tā vajadzības, nevis to tulkojumu histēriski meklēt Instagramā.

Kā no rūgts nāvs izvairieties no avotiem, kas jūs tiesā. No augstprātīgiem un “tikai es zinu visu vislabāk” avotiem. Īpaši tādiem, kuru autoriem nav atbilstošas izglītības vai ilggadējas pieredzes. Bet jāatzīst, ka pat ar izglītību un pieredzi mēdz gadīties pa kādai Judgemental Judy. Anyhow – šāds komunikācijas veids (īpaši par tik sensitīvām tēmām) neveicina konstruktīvu izaugsmi. Un ir perfekta augsne tam, lai vecāks pēc kāda laika sāktu uzskatīt, ka viss, ko viņš dara ir pilnīgs vājprāts un varbūt pašam sev izsaukt bāriņtiesu uzreiz. Un brīdī, kad cilvēks sāk šādi šaudīties no viena pareizā viedokļa uz citu, viņš diemžēl tiešām arī pārstāj darīt lietas labi. Jūs taču arī ļoti labi zināt, ka nav nekā briesmīgāka par nepārliecinātu un bailīgu autovadītāju, kas apdzen kādu uz šosejas. Nu re – un būšana par vecāku reizēm kaut kā tā arī jūtas.

Meklējiet sausu informāciju, vienlaikus izzinot un uzticoties savai intuīcijai. Jo tu zināsi. Tu tiešām, tiešām jutīsi un zināsi, kā tavam bērniņam vajag. Ja kaut ko nezini, atrodi faktu, kas tev palīdzēs. Nevis kāda cita viedokli par šo jautājumu.

Kad augu, mana mamma man visu laiku atkārtoja – tevī pašā jau ir viss nepieciešamais, lai tu būtu laimīga. Nu tad atļaušos šo pārfrāzēt un padot tālāk – tevī pašā jau ir viss, lai tu būtu labākais vecāks savam bērnam.

*Man tomēr jāveic šī atkāpe. Es uzskatu, ka vecākiem ir tiesības uzticēties sev, pierādījumos balstītu faktu ietvaros. Man negribētos, lai šeit sākas diskusijas par tādiem “vienos vārtos” jautājumiem kā bērnu drošība, vakcinācija, saules aizsardzības līdzekļu efektivitāte u.tml. Šos jautājumus regulē vesela plejāde pētījumu, medicīna, zinātne un, galu galā, veselais saprāts, par ko diskusijās neiesaistīšos.

Par batutiem

Vasarai tuvojoties, ikviens vecāks meklē veidus kā izklaidēt bērnus un veidot foršas atmiņas. Šo rakstu, lai aicinātu padomāt, vai šajās izklaidēs iekļaut vienu no biežākajiem traumu izraisītājiem bērnu vidū – batutu. 

Pirms diviem gadiem, 20.augustā mana, tolaik trīsgadīgā meita, salauza kāju, lēkājot uz batuta. Vēl tagad skatos bildes no tās lēkāšanas un izjūtu tikai kauna sajūtu. Bezatbildības sajūtu. Viņa izskatās nenormāli priecīga – gluži kā jebkurš cits bērns, kad lēkā. Diemžēl statistika un ārstu skumjās un viegli aizkaitinātās nopūtas pēc šīs dienas, mums lika skaudri apzināties, cik traumējošs var būt batuts (pat ar aizsargtīklu) mūsu meitai. Gluži kā jebkuram citam bērnam. 

Cik tieši traumējošs? Īsa ieskice:

Mēnesis ar ģipsi. 

Šis brīnišķīgais laiks ietver sevī veselu radošuma elektrostaciju.

  • Nepārtrauktu izklaižu izdomāšanu, lai bērnam, kurš pieradis skriet, diet un lēkāt, nodrošinātu kaut kādu dzīves kvalitāti. Diemžēl jāsaka, ka ekrānlaiks šajā periodā bija milzīgs.
  • Fantastiski aizraujošas dušas, kurās bērns lielākoties raud, jo baidās, ka ūdens tiks pie ģipša un atkal sāpēs. Dušas uz soliņa vannā ar paceltu kāju gaisā. Maksimāli ātras. Arī citas personīgās higiēnas lietas notika visai čakarīgi.
  • Ļoti, ļoti īsus auto braucienus, jo sēžot krēsliņā, kāja sāpēja vairāk. 
  • Ratu atgriešanos ikdienas dzīvē (paldies manai brīnišķīgajai draudzenei Elīnai, kura man aizdeva savus ratus uz šo laiku, citādāk, mēs varētu pieskaitīt vēl šo pie izdevumiem)
  • Pretsāpju zāļu atļautie daudzumi vismaz pirmajā nedēļā tika pārkāpti ne vienu vien reizi. 
  • Visai radoša pieeja apģērbam, jo, kad vairāk kā puse kājas ieģipsēta, bikses uzvilkt īsti nesanāks. Vilku bērnam savas siltās zeķbikses. 
  • Dienas laikā, protams, bērnu uz tualeti iespējams iznēsāt. Pa nakti, pat ja bērns skaisti iepriekš iemācījies iet uz podiņa, notiek neizbēgams regress un pamperošanās, kas iesviež visus gadu vecā pagātnē. 
  • Laiks – labi, ka šis notikums iekrita manā BKA, līdz ar to mājās ar vienu bērnu biju jebkurā gadījumā. Citādāk – visu šo laiku kādam no mums nebūtu iespējas strādāt.
  • Pat nesākšu runāt par šī visa psiholoģiskajiem aspektiem…

Mēnesis pēc ģipša

Godīgi sakot, šis laiks bija vēl grūtāks, nekā laiks ar ģipsi. Jo jā – man tiešām šķita, ka ģipsi noņems, paies maksimums pāris dienas un meita staigās. Ņefiga, pardon my French. Uz kājas bija izgulējums, kas nozīmēja, ka nevienas kurpes vēl kādu laiku nevarējām vilkt. Bija jābrauc tas pārsiet vairākas reizes, kas, protams, nozīmēja kārtējos ārstus, ārstus un vēlreiz ārstus. Līdz brīdim, kad izgulējums sadzija, meita par staigāšanu pat dzirdēt negribēja. Un pat, kad sāka gribēt, es redzēju, cik nenormāli grūti viņai nāk jebkura doma par iešanu. Centos pozitīvi, centos atbalstoši, mēģināju arī kaitinot un izaicinot. Nekā. Mēģināju aicināt ciemos viņas draugus, lai viņa mēģinātu tiem iet līdzi. Vienreiz uz sekundi pat aizmirsās un gandrīz spēra soli, tomēr – attapās. Šo laiku var uztvert kā otro iemācīšanos staigāt, tikai – bez īstas vēlmes un izziņas impulsa + ar lielām bailēm. Brīnišķīga kombinācija, vai ne? Izdošanās garants! Un visu šo, protams, pavadīja mātišķi paranoiskās bailes – bet ko, ja viņai neizdodas? Pēc tam, protams, sapratu, ka visticamāk, nevarēja jau neizdoties. Bet tikai pēc tam. 

Pēc vairāku nedēļu mocībām, meita tomēr sāka staigāt. Lēni, drausmīgi lēni un nedroši. Ar ovācijām, aplausiem un asarām acīs, ik reizi, kad viņai kāds solītis izdevās. Un varu droši teikt – lai arī cik solīši viņai izdosies nākotnē, tie visi ies garām batutiem. 

Zinu, ka daļa no jums teiks, ka mums vienkārši nepaveicās. Jā, pilnīgi noteikti. Bet ir lietas, kuras iespējams darīt, lai nebūtu jāpaļaujas uz veiksmi – sākot jau ar izvairīšanos no vietām un situācijām, kurās uz to jācer. BKUS aicina būt piesardzīgiem, lietojot batutus. Es tomēr aicinu tos neizmantot vispār. Atņemot batutu, mēs neatņemam bērniem bērnību. Ir miljons citu nodarbju, kuru rezultēšanās divos mokošos mēnešos ir mazāk ticama.

Saruna ar Gati Kandi

Šorīt Ziemeļlondonā tikos ar šobrīd internetā visai zināmo puisi Gati Kandi. Gāju uz tikšanos zinot par viņu tik vien, cik redzētie Britain’s Got Talent video ar viņa uzstāšanos.

Un tad Gatis mani pārsteidza.  Ar patiesu sirsnīgumu, labsirdību un atklātību.

Runājām par dāmām, viņa dzīvi Londonā un jokiem. Skaties video!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=l7kY3Jsokyk&w=560&h=315]

Par personāla atlases kritēriju pārskatīšanu

Vakar man draudzene stāstīja, ka viņas kolēģei jau kādu laiku kabinetā dzīvojot no ielas paņemts kaķis. Runājām, runājām un aizrunājāmies līdz ģeniālai domai.

Sapratām, ka patiesībā CV un darba meklētāju portāliem, kā arī LinkedIn būtu uz šo jauno trendu steidzami jāreaģē un jāievieš papildus iespēja norādīt to, ar kādu mājdzīvnieku tad konkrētais darba meklētājs nāks strādāt uz jauno darba vietu. Tad darba meklētāju sludinājumi izskatītos aptuveni tā:

Grāmatvede Ivonna un viņas divgadīgais taksis Žoržs meklē iespējas piepelnīties uzņēmumu maksātnespējas procesu formēšanā. 

Taksists Jānis un viņa divi degu ar prieku pieņems picu piegādātāja darbu.

Mācītājs Ivo un viņa klaburčūska Žubīte meklē jaunu draudzi.

Studente Inga un viņas kanārijputniņš Jānis labprāt pievienosies jūsu telemārketinga komandai!

Protams, šajā gadījumā būtu jāreaģē arī uz dažādām “dzīvnieku nesakritībām”, kā piemēram, birojā ar trīs kaķiem jaunu kolēģi ar divām smilšu pelēm droši vien nepieņems. Bet tas būtu uz labu – kaķu cilvēki taču ar peļu cilvēkiem jau pašā būtībā nesaprastos! Tātad, personāla atlases firmām – go, explore the new trend!

Par subkultūru diferenciācijas kārtības pārskatīšanu

Vakar, nākot no darba, austiņās klausījos Nicki Minaj. Mājās uz tumbām skaļi uzliku Šopēnu. Šo rītu sāku ar dabstepu. Dienu turpināju ar The Rolling Stones un Edith Piaf. Šobrīd skan I Blame Coco. Piektdien dzēru lētu vīnu. Sestdien dārgu ūdeni. Aizvakar ēdu mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizes ar majonēzi. Un dzēru kefīru. Vakar ēdu paštaisītu picu un prosciutto. Šodien dzeru kefīru un graužu saulespuķu sēklas. Man patīk vīrieši. Es spēju novērtēt sievieti kā seksīgu. Man patīk apmeklēt teātri. Man patīk brīvdabas festivāli. Es neciešu snobus. Es esmu snobs. Es ēdu gaļu. Man patīk vegāni un veģetārieši. Un tagad pastāsti man, kāda es esmu, neizmantojot vārdu “dažāda”.

Manuprāt, cilvēku iedalīšana subkultūrās būtu krietni vien jāpārskata. Re, ko mums saka Vikipēdija:

“Latvijā pastāv šādas subkultūras: bardu kopiena, fanu subkultūra, geji un lesbietes, goti, kriminālā subkultūra, urlas, skinhedi, zinātnieku subkultūra u.c.”

Tātad, pēc šī te – es iederos tajā, kas ir “u.c”. Ņemot vērā, ka ne “u”, ne “c” nav mani mīļākie burti, ierosinu stingrāku kontroli subkultūru diferenciācijā. Kontroli iespējams realizēt izstrādājot katras konkrētās subkultūras vadlīnijas un testu, kas jāaizpilda katras subkultūras kandidātam, lai kvalificētos konkrētajā subkultūrā. Šo testu, protams, varētu veidot arī kā Facebook/Odnoklassniki/Draugiem.lv aplikāciju – tīri praktisku iemeslu dēļ, lai vieglāk sasniegt dažādu subkultūru kandidātus.

Piemēri testa jautājumiem:

Geju/lesbiešu subkultūru testā: Ar ko tu labprātāk precētos un audzinātu bērnus – ar sava dzimuma pārstāvi vai pretējā dzimuma pārstāvi?

Kriminālās subkultūras testā: Kā tu labprātāk iegūtu iPhone 4S – nopērkot vai nozogot?

Urlu subkultūras testā: Kas tev garšo labāk – parmezāns vai saulespuķu sēklas?

Atbildot uz, kā jau redzi, visai āķīgiem jautājumiem, tev tiks pateikts tas, pie kuras subkultūras tieši tu piederies un tieši kā tev turpmāk būtu jāuzvedas, lai tu varētu kļūt par pilntiesīgu un tīru šīs subkultūras pārstāvi.

Šādas politikas īstenošana atrisinātu virkni problēmu:

1) Cilvēkiem būtu skaidra sava misija, vīzija un mērķi.

2) Cilvēki zinātu savu vietu šajā pasaulē.

3) Tiktu izskausta vientulība kā šķira – ja tu piederi kādai subkultūrai, tev jau automātā ir lērums draugu!

4) Būtu iespēja izstrādāt katrai subkultūrai piemērotās profesijas, tādējādi ar piemērotu darbspēku pārklājot visu darba tirgu.

u.c.

P.S. Šeit vajadzētu atrasties sarkasma zīmei, bet es nevarēju atrast. Viss, ko es ar šo bloga ierakstu vēlējos pateikt ir – ļaujiet man mierīgi klausīties Nicki Minaj un The Rolling Stones, neieliekot mani rāmī “popsa” vai “ādās tērptā”. Bučas.

P.P.S. Pirmajam kurš iekomentēs pie šī ieraksta “tl;dr” aizsūtīšu labu domiņu!

Viens autobusa brauciens bez austiņām: “etīdes”

Cik bieži tu sabiedriskajā transportā pārvietojies bez austiņām? Īpaši – garajos braucienos (>2h)? Es – ļoti reti. Tikai gadījumos, ja mobilais telefons (vai iPod’s, vai mp3 pleijeris, vai nu kas jums tur ir) ir izlādējies vai arī tuvu šai robežai. Vakar man nācās piedzīvot tieši šādu situāciju – biju nodzīvojusi diennakti laukos, kur elektrību dod tikai ģenerators un šis tehnoloģiju brīnums ir īsta benzīna kapsēta, tāpēc to ieslēdzam visai reti. Salīdzināšanai –  “kūpinot” ģeneratoru, filmu lētāk noskatīties kinoteātrī, nevis TV. Telefons izlādējies, mūzikas nav, miegs nevienā acī. Sēdi un klausies.

Brauciena laikā notika pāris spilgtas “etīdes”*, kas man liek domāt, ka arī turpmāk autobusā Lubāna-Madona-Rīga sēdēšu ausīm vaļā.

Etīde Nr.1

Man blakus apsēdās jauns zēniņš. Puisis, kuram, labākajā gadījumā, dotu 18, 19 gadus. Sākumā zēns izskatījās krietni vien apmulsis par to, ka viņam blakus sēž (mirklis šokam) – sieviešu dzimuma pārstāve – (/mirklis šokam)! Sēdēja, ik pa brīdim neuzkrītoši (bet pietiekami uzkrītoši, lai varētu pamanīt) skatoties uz mani un ik pa brīdim satraukti krekšķinot. Vienubrīd pat šķita, ka varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Pēc pusstundas aktīvas krekšķināšanas puisis pamazām pierada un sāka lasīt grāmatu par pīļu daudzveidību (tagad bija mana kārta lūrēt). Īsi pirms Ogres puisim sagribējās ēst un viņš no savas mugursomas izvilka koši sarkanu ābolu, kas bija cieši ievīstīts polietelēna maisiņā. Ilgi appētīja ābolu no visām pusēm, it kā skatītos uz medījumu. Aši nokoda pamatīgu gabalu, sakošļāja un… izspļāva atpakaļ saņurcītajā maisiņā. Un tā atkārtoja vairākas reizes, līdz ābols bija “apēsts”.

Etīde Nr.2

– Vai tu esi bijusi Pērlē?
– Nē, nav sanācis.
– Un Pienā?
– Arī nē… Ai, bet tās jau kaut kādas stilīgo cilvēku vietas. Tur tusējas tikai tie, kas tur Tviterī raksta un blogo…

Divas meitenes visu ceļu (2,5h) ķiķināja par miljoniem tematu, ieskaitot skolu, Agnesi Kleinu, krievu valodu skolās, zābakiem, Gossip Girl un Mārtiņa Beķereju. Skaļi.

Etīde Nr.3

Brauciena laikā man nācās iepazīt kādas septiņas jaunas mobilā telefona melodijas. Tā vien šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem mīļākā mūzika sastāv no tekstiem “Ooh, you want to suck it!”, “I’m like your woman”, “Get it up” un “Shake it”. Brauciena laikā notika vairākas sarunas, tomēr īpašu uzmanību piesaistīja viena konkrēta telefona saruna. Ieskanējās melodija no kādas hiphopa dziesmas, kuru neatpazinu un atbildēja viens no aizmugurē sēdošajiem vīriešiem. Pirmajā acu uzmetienā – mazliet pāri 30. Otrajā – krietni pāri 30.

Saruna:
– Čau, govs!
– …
– Nē, nu – tu esi govs!
– …
– Ai, nemuldi – davai, tad tu nāc uz šejieni (nevarēju īsti saprast – autobusu?) – man ir divas burkas ar alu!
– …
– Ko?! Nē, nu – kā citādāk – davai, nāc!
– …
– Tevi jau paņēma priekšā**? Ja, ja?
– …
– Davai, nāc – man ir divas  burkas ar alu!

*”Etīde” – zīmējums, gleznojums no dabas. Šajā gadījumā, kā “dabu” uztvēru cilvēka dabu – izturēšanos un tās attēlojumu ikdienas rīcībā, sarunās, attieksmēs.
** Speciāli necenzēju ar **** rupjos vārdus un izteicienus. Speciāli – tāpēc, ka slinkums.

Rudens

Nu re, gultu, slapjo kāju, kakao un zāļu tēju gadalaiks ir klāt. Mums, latviešiem, viss ir tā skaisti iekārtots.

Ziema, kad sildāmies kā nu protam. Šausmināmies redzot kā jaunas meitenes trolejbusu pieturās stāv tik  īsās jaciņās, ka var īpaši nepiepūloties redzēt to zosādas klātos vēderus. Tiekamies tikai iekštelpās. Nekad nerunājam tikšanās uz ielas – a ko, ja tas cilvēks kavē? Nosalsim tak! Braucam uz “kalniem”, slīdam gan ar dēļiem, gan ar automašīnām. Pusi ziemas pavadām lielveikalos, gaidot Ziemassvētkus, pusi – tiekot galā ar Ziemassvētkos apēsto/iztērēto. Ar nepacietību gaidām pavasari.

Pavasaris, kad mostamies no ziemas miega un konstantās salšanas. Izmetamies pliki, dodamies peldēt aprīlī un slimojam ar iesnām, kuras esam saķēruši dēļ nepacietības. Neapturamās vēlmes uzvilkt jau sen skapī apputējušās vasaras kurpes, šortus vai krekliņu ar īsajām rociņām un ar lielu pompu tālākajā skapī iesviest ziemas mēteli un tik ļoti smagos zābakus. Šķiet, ka vasara jau iestājusies – gaidām tikai jūniju, kas to apliecinātu.

Vasara, kad braucam uz jūru, ezeriem, cepam dažādas visnotaļ apšaubāmas izcelsmes gaļiņas, dzeram aliņus un pie 26 grādiem sākam čīkstēt, ka par karstu. Ikdienā sēžam ar kondicionieriem aprīkotos birojos, kur aukstums uzgriezts tik liels, ka izejot ārā uzpīpēt, mazliet aizsitas elpa no kontrasta. Un ik pa brīdim iedomājamies, ka mums doti tikai 3 mēneši siltuma. Ka septembrī tas viss jau būs beidzies. Galīgi negaidām septembri. Īpaši, ja vēl mācāmies.

Un tad pienāk rudens. Ar sastrēgumiem, aizvien aukstākām dienām un vēl vairāk darba. Atvaļinājumu laiks beidzies, jāatgriežas ofisu mīkstajos krēslos. Gribas gulēt, sildīties, skatīties jaunās seriālu sezonas un labi ēst. Un tam visam pāri – kaut kāds absolūti neaprakstāms magnēts katru latvieti velk uz Siguldu. Un neliekas mierā, līdz neesi savaņģojis vismaz vienu līdzbraucēju, kas būtu ar mieru doties uz šo Rudens galvaspilsētu uzņemt vismaz piecdesmit vienādas bildes: tu guli lapās, tev lapas ir rokā, tu stāvi uz panorāmas rata fona, uz tilta pie kādas no atslēdziņām un tad tu ēd pusdienas. Bet pat pāri Siguldai, mēs visi tiecamies būt mīlīgāki. Pat ne tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši labāki cilvēki, bet gan tāpēc, ka vēlamies to pašu saņemt pretī. Gribam gultas, siltas vakariņas, labu seksu un cilvēcību.

Tādi mēs.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=HO1OV5B_JDw&w=560&h=315]

Rokasspiediens

Vakar uzgāju šo “diagrammu”. Un sapratu, ka tā pilnībā pasaka visu, ko es domāju par rokasspiedieniem. Nedrīkst būt pārāk spēcīgs, bet noteikti arī ne vājš. Ja satieku vīrieti, kurš man, kā sievietei, roku spiež vāji, pirmā doma, kas man iezogas prātā – ak, lupata… Ja vīrietis man roku spiež pārāk stingri (šķiet, gadījies vienu vai divas reizes manā mūžā), saprotu – viņam īsti nav skaidrs tas, kā veidota sieviete un kas tai vispār nepieciešams.

Lielais noslēpums – stingri, bet ne pārāk.

Starp citu, ko Tu domā par rokasspiedieniem? Vai esmu vienīgā, kas izdara šādus secinājumus?

Tie paši vēži, tikai citā ē…

Ja pirms četriem gadiem būtu bijis Twitteris un blogi, tādi, kādus mēs tos esam pieraduši redzēt tagad, arī emo un pokemoni būtu bijuši nacionālajā presē. Ja tolaik būtu bijis tik viegli piekļūt valsts pirmajām personām, arī tad mūsu draugi žurnālisti tām būtu vaicājuši: vai Jūs zināt, kas ir pokemons?

Ko es ar to gribu pateikt? Hipsteri ir tāda pati subkultūra, kā visas pārējās. Tikai, iespējams, tīrīgāka. Ja kādreiz tie paši cilvēki krāsoja matus asinssarkanus, zaļus vai zilus un pie Depo ieejas nicīgi skatījās uz tiem, kuru nebija “sarakstā”, tad šobrīd glīti sasukāti pārīši ar touchscreen telefoniem rokās satiekas Vīna Studijā un ignorē kā visus pārējos, tā viens otru.

Tikko radās sajūta, ka emo un pokemoni vismaz bija patiesi. Varbūt hiperbolizēti emocionāli, tomēr – ar emocijām kā tādām.

* ieraksts tapis, plānojot doties fashionistu cienīgā pastaigā pa Kluso centru ar nodomu iegriezties vai nu Vīna Studijā, vai Illy.  Un tikpat reālu plānu vakarā dzert lēto Cēsu alu.

Hipsteru joki? Kur?

Vakar aizdomājos par to, kāpēc neviens vēl nav sācis mētāt hipsteru jokus.

Nu, piemēram:

– Uz Miitu devās divi džeki. Vienam fiksītis, otrs arī bez riteņa

– Romantiskos vasaras vakaros var itin labi dzirdēt, kā bučojoties saskaras hipsteru feikās Ray Ban

– Šovasar 80% ugunsgrēku izraisījuši hipsteri, kuri pēc seksa cenšas gan uzpīpēt, gan ietvītot

– Vīriešu hipsteru labdarības akcija – ziedo savu bārdu Anetes Sončikas jaunajai frizūrai

– Hipsteris nebija iečekojies trīs dienas. Viņa draugi iesniedza policijā ziņojumu par cilvēka pazušanu

– Īsta vintāža nozīmē to, ka tumsā pēc ožas vairs nevar pateikt – vecs cilvēks vai hipsteris

– Tavs radio nav stilīgs, ja to var uztvert. Hipsteris laukos pusi dienas pavadīja mēģinot uzķert Radio 101

– Hipstera bārda dušu nav redzējusi tik sen, ka tajā jau ieviesusies skudru ferma, bizbizmārīte un odu pāris

– Ja tavas kājas nav notirpušas, nedaudz nejūtīgas un zilas no ciešajām biksēm – you’re doing it wrong

– Uz ielas satikās dusmīgs sociālo mediju eksperts un hipsteris. Un aizgāja katrs savu ceļu. Kauties jau nemāk ne viens, ne otrs

– Hipsteri labprāt pieskata citu bērnus. Viņi to sauc nevis par babysitting, bet gan par accessorizing 

Šitie vispār nav diezko smieklīgi. Tu vari labāk. Open mike komentāros.