1/40 You Don’t Know What War Is

Vai atceraties kā iepriekšējā bloga ierakstā lielījos ar to, kāda liela lasītāja es kādreiz biju? Sapratu, ka I have got to put my money where my mouth is un jāsāk ne tikai lasīt vairāk, bet arī reizi pa reizei uzrakstīt par kādu no izlasītajām grāmatām šajā blogā, lai kaut nedaudz notrauktu tās putekļu kārtas, kas šo vietu jau atzinušas par savu deklarēto adresi.

Gadu sāku vislabākajā iespējamajā veidā – no rīta izskrienot nelielu krosiņu pa tukšo piemājas parku. Skrienot iepazinos ar kādu zelta retrīvera kucēnu, kurš vēlējās skriet man līdzi, kas, savukārt, veicināja šo veselīgo ieradumu arī viņa saimniekā. Tā nu kādu mirkli paskrējām, es nosaucu kucēnu par mi primer amigo de este año un devāmies katrs savu ceļu. Jā, es arī saprotu, cik klišejiski šis stāsts skan, bet es apsolu, es nemānos.

Visu rītu cerēju, ka diena iekārtosies tā, ka varēšu to pavadīt uz dīvāna ar grāmatu un man par milzīgu prieku tieši tā arī notika. Izlasīju savu pirmo grāmatu šogad.

Yeva Skalietska – You Don’t Know What War is

Uzreiz teikšu – es no sirds ceru, ka kamēr es rakstu šīs rindas, kāda no Latvijas izdevniecībām šo grāmatu jau tulko latviešu valodā. Tā ir jāizlasa pilnīgi visiem, ieskaitot tos, kuri nelasa angļu valodā.

Grāmatu sarakstījusi divpadsmit gadus jauna meitene Yeva. Meitene, kurai pagājušā gada februāris sākās kā tam būtu jāsākas – ar dzimšanas dienas svinībām, baloniem dažādās krāsās un ballīti boulingā, bet beidzās ar full-scale karu viņas dzimtajā pilsētā Harkivā un visās citās Ukrainas pilsētās un ciemos. Šajā vājprātā sazemējumu un mierinājumu viņa gūst rakstot dienasgrāmatu.

Tajā neatradīsiet šausminošus, asiņainus kara skatus un aprakstus, tomēr tajā ir kas, patiesībā, manai sirdij sāpīgāks un trāpīgāks – tas brīdis, kad bērnam pazūd bērnības plašais ceļš zem kājām un prieks pa to iet. Un tas notiek tik ātri – nav nepieciešami gadi vai pat mēneši, Yeva un viņas vecmāmiņa no Ukrainas aizbrauca jau marta vidū. Tas ir tas, kas manī patiesībā rada vislielākās bažas par Krievijas kara sekām – lai arī cik stipri cīnītāji ir ukraiņu tauta, es nespēju aptvert to, ka no šī notikuma dzims paaudze ar bērniem ar tukšu skatienu. Mēs, latvieši, jau savā ikdienā esam redzējuši to, cik drausmīgas sekas spēj atstāt Krievijas okupācija – traumēti cilvēki, kuri ieslīgst katrs savā atkarībā – cits nepaies garām nevienai alkohola glāzītei, cits nespēs izmest ne lietu, jo ja nu kādreiz nav un tā es varētu turpināt ilgi. Mēs visi ticam un zinām, ka Ukraina uzvarēs, bet man, godīgi sakot, nav drosmes turpināt rakstīt šo rindkopu, jo šī kara sekas ir manam prātam neaptveramas un neparedzamas.

Atgriežoties pie Yevas dienasgrāmatas – es priecājos, ka viņas bēgšanas stāsts beidzās vietā, kas viņai nudien patika. Ar šo traģisko notikumu bagāžā, bet arī ar labiem cilvēkiem, ko viņa iepazina šajā pieredzē. Šeit patiesībā ļoti labi izgaismojās lielākoties tieši bērniem raksturīgā spēja visur saskatīt kaut kripatu labā. Priecājos par detaļām, ko viņa apraksta ar bērnišķīgu prieku – par pirmo Eiropas apmeklējumu, par Budapeštas parlamenta ēku, par Budu un Peštu, par Dublinas īpašajiem tiltiem un Sv.Patrika dienas svinībām.

Yeva un viņas vecmāmiņa ir drošībā un tagad dzīvo Dublinā.

Intervija ar Yevu Skalietsku Irish Times

Channel 4 sižets, par kuru var lasīt grāmatā

Palīdzi šim ātrāk beigties. Ziedo Ukrainai.

Par 2022

Es šodien gribu uzrakstīt par šo gadu. Ne tikai tāpēc, ka šis gads ir bijis notikumiem bagātākais manā mūžā un es noteikti vēlēšos atcerēties vismaz pieturas punktus, bet arī tāpēc, ka man patīk cienīgi noslēgumi un tīri sākumi. Un vēl tāpēc, ka man šķiet, ka nākamais gads būs ne mazāk intensīvs. Varbūt pat vairāk.

Tātad – iedvesmojoties no Māras – lietas, ko izdarīju, sapratu, noformulēju sev 2022. gadā.

Dzīve ir absolūti neparedzama. Absolūti. Janvārī mans brīnišķīgais vīrs ar dzelžainu pārliecību man teica, ka šajā dzīves posmā neredz sevi dzīvojam jelkur citur kā Latvijā. Jāpērk māja, jāadoptē suns un jādzen saknes. Pēc mazliet vairāk kā mēneša mēs aizlidojām pirmoreiz paskatīties uz Valensiju. Neviens no mums nekad nebija bijis Spānijā. Mūsu tuvākā saistība ar šo Eiropas galu bija mans pusgads Erasmus Porto un vīra nedēļa kaut kādā digitālājā vienradžu konferencē Lisabonā. Tas gan mūs nekavēja vēl pēc pāris mēnešiem attapties šeit ar visu mašīnu, pannām, katliem un, protams, abiem kaķiem, kuri, starp citu, šo pārcelšanos uztvēra visai mierīgi. Tātad, jā – dzīve ir absolūti neparedzama.

Mīlestība ir skaisti un forši, bet komanda ir visa pamatā. Kā jau noprotat, šis gads mūsu ģimenei bijis tāds blendera un centrifūgas lovechild, tāpēc varu šo to teikt par veiksmīgas laulības stūrakmeņiem. Šogad lielāko daļu gada mēs pavadījām visi četri (+2 kaķi) mājās. Bērniem nebija ne dārziņa, ne skolas. Mums bija jāstrādā. Un tad vēl visa tā pārvākšanās jautrība… Un šis viss pēc Covid gadiem, kuriem manā prātā jau zudis skaits. Gadiem, kuros, ņemot vērā manu izteikto veselības piesardzību (nē, es negribu teikt, ka esmu hipohondriķe, lai gan, droši vien, tālu no tā neesmu), mēs paturējām bērnus mājās, nekur negājām un ļoti, ļoti nogurām. Tāpēc šis gads bija vēl viens pamatīgs tests mūsu partnerattiecībām un ar prieku varu teikt, ka esam šo testu nokārtojuši. Būsim atklāti – saku to arī ar milzu atvieglojumu, jo es nemāku un īsti negribu mācēt Tinderi. Kad biju stāvoklī ar pirmo bērnu, vēl strādāju digitālajā aģentūrā un viens no maniem darba pienākumiem bija vienmēr zināt par visiem jaunumiem aplikācijās, tāpēc, protams, izmēģināju arī šo. Un tikpat ātri arī izdzēsu to no sava telefona, pirms tam gan čakli sasvaipojot visus cilvēkus tajā virzienā, kas saka, ka man tie patīk. Tobrīd gan biju pilnīgā pārliecībā, ka tas ir “atraidīšanas” virziens. Tagad jūs saprotat – man pilnīgi noteikti jādara viss, kas manos spēkos, lai mana laulība turpinātu būt izdevusies. Un vislabāk mums tas sanāk, kad apzināmies nevis savu milzīgo, romantisko, sarkanām rozēm klāto mīlestību, bet gan to, ka esam dzelžaini spēcīga komanda.

Izrādās, ka viens no maniem sapņu darbiem ir būt par mārketinga vadītāju rotaļlietu veikalā. Pieaugušo rotaļlietu veikalā. Ir tik brīnišķīga sajūta, redzot, kā cilvēki atraisās un runā par seksu un seksualitāti daudz biežāk, atklātāk un saucot lietas īstajos vārdos. Un esmu laimīga, ka varu būt daļa no uzņēmuma, kura viens no būtiskākajiem mērķiem ir, lai cilvēki justos labāk, atļautos dzīvot baudpilnāk. Un beidzot pārstātu uzskatīt, ka bauda ir kaut kāda privilēģija, bet gan saprastu, ka tā ir tāda pati cilvēktiesība kā ūdens, ēdiens un drošība.

Starp citu – šī ir atziņa, ko tieši šogad esmu sapratusi arī savā privātajā dzīvē – ķermeniskās baudas nav un nedrīkst būt otrā plāna aktrises. Šajā gadījumā par ķermenisko uzskatot ne tikai seksu, bet arī sportu, masāžas, izgulēšanos un citas baudas. Ķermeniskā bauda un veselība patiesībā ir visa pamatā un, ja nejutīsim piepildījumu tajā, garīgās baudas situāciju neglābs. Grūti taču palasīt grāmatu ar sāpošu galvu, vai ne?

Par grāmatām runājot – šogad notika vēl viena mana atgriešanās pie sevis. Pie grāmatām. Pašos pamatos es nāku no dullu lasītāju ģimenes. Lasīt un rakstīt iemācījos trīsarpus gadu vecumā, jo mana vecmamma pret mani izmantoja briesmīgāko emocionālā terora paņēmienu, ko tajā laikā varēju iedomāties – viņa teica, ka nedrīkstēšu skatīties “Bitīti Maiju”, ja neizlasīšu norunāto apjomu. Tad nu es ar milzu dusmām lasīju “liels, liels ozols, divpadsmit zaru”. No šīm dusmām mazliet paradoksāli aizceļoju pie tā, ka no šī vecuma līdz pat skolas sākumam praktiski neiesaistījos dzīvē, bet ļāvu tai risināties grāmatu lappusēs. Izlasīju visas man tolaik pieejamās pasakas. Visas bērnu grāmatas. Kad atklāju bibliotēku, gandrīz sajuku prātā. Bet kādā brīdī šī mīlestība, protams, mazliet izplēnēja un ilgus gadus lasīju tikai to, kas skolā uz mani skatījās no obligātās literatūras saraksta. Pēdējos gados, bet īpaši šogad, šī mīlestība atgriezās ar jaunu spēku un es atklāju, ka viena no manām mīļākajām meditācijas metodēm ir ieslēgt noise cancelling austiņās brīnišķīgo Aijas Alsiņas klaviermūziku un lasīt, lasīt, lasīt. Vakar atklāju, ka pāris minūšu gājienā no manām mājām ir grāmatnīca, kurā pieejamas grāmatas tikai angļu valodā. Staigājot pa šo grāmatnīcu, biju nedaudz noreibusi no tā, cik ļoti perfekta grāmatu izlase tajā bija – tāda manas gaumes esence. Šis un fakts, ka šī grāmatnīca organizē “klusos lasīšanas vakarus”, kuros – jā, tieši tā – drīkst vienkārši sēdēt un lasīt, liek man saprast, ka nākamais gads tiks aizvadīts vēl vairāk grāmat-zīmē.

Labi, tālāk mazliet īsāk, citādāk šis bloga ieraksts iekritīs jūsu tl;dr listēs.

– Sapratu, ka vide palīdz ieradumiem – esmu sākusi pa drusciņai skriet un turpināšu to darīt arī nākamgad.

– Sapratu, ka man nekad nebūs autovadītāja apliecības. Šī apjausma bija tik fantastiski atbrīvojoša, ka joprojām nevaru noticēt, ka neizlēmu šādi noslēgt šo jautājumu jau ātrāk.

– Sapratu, ka kaut nelieli iekrājumi atrisina neskaitāmus satraukumus ikdienā un liek justies labāk katru dienu. Turpināšu iekrāt.

– Šogad pirmo reizi mūžā nosauļojos. Un no latviešiem saņēmu neskaitāmus komentārus par savu iedegumu – “ko, tu taču dzīvo Spānijā, ko tik bāla?”. Nopirku sauļošanās krēslu, lai pārstātu saņemt šos komentārus. Saņēmu tos tāpat. Sapratu, ka nosauļoties (lasīt: lietot pārāk maz vai nemaz SPF) ir muļķīgi un bīstami, tāpēc ar to vairs neaizraušos.

– Sapratu, ka Covid gados esmu izslāpusi pēc iespaidiem, tāpēc priecājos, ka varam daudz braukāt un piedzīvot, ko turpināšu arī nākamgad. Pirmajos četros mēnešos plānā Barselona, Madride, Porto, Londona un, protams, Rīga.

– Sapratu, ka dzīvē vairāk jāspēlējas. Jā, tas nozīmē arī to, ka vairāk jāspēlējas ar bērniem un jāpaplašina mans “mīļošanās departaments” arī ar “spēlēšanās filiāli”.

Lepojos ar saviem bērniem vairāk, kā jebkad.

– Iepazinos ar savu māsu! Šis man vispār šķiet kaut kāds dulli superīgs notikums. Izrādās, ka man tepat Eiropā dzīvo nenormāli forša un (vispār, manuprāt) man ļoti līdzīga sister from the same mister. <3

– Uzņēmu daudzus superīgus ciemiņus. Arī iepazinos ar cilvēkiem, kas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – mīlestības pilnu sirdi. Sapratu, ka atvērtība ir brīnišķīga.

Svarīgākais, ko esmu sapratusi šajā gadā – esmu no sirds pateicīga, ka man ir iespēja dzīvot šo dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Esmu pateicīga, ka manī ir izplēnējušas depresijas pēdas, ka manī atkal ir nerimstoša interese redzēt, izgaršot, piedzīvot, dzirdēt, iemācīties un izlasīt. Pa-tei-cī-ga.

Par Spāniju: kāpēc pārvācāmies?

Mūsu skats pa logu Valensijā.

Nu tad sveiki. Šo bloga ierakstu esmu gribējusi uzrakstīt jau kopš aprīļa, bet nekādi nespēju tam atrast laiku un spēku. Un tas ir pilnībā saprotami – pati pārvākšanās nav nekāda pastaiga parkā (pat ar palīdzību) un paralēli šim visam mums abiem ar vīru ir pilna laika darbi un nu… dzīve. Ar diviem bērniem mājās.

Šobrīd esam šeit pavadījuši gandrīz apaļus piecus mēnešus un man ir atvaļinājums, tāpēc man beidzot ir laiks apsēsties un uzrakstīt.

Uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem – pārvācāmies trīs iemeslu dēļ.

Pirmais: klimats. Pagājušā ziema mūs nokausēja. Tā bija pārāk gara un viennozīmīgi pārāk slapja, slidena un putra uz ielām mūs absolūti neiedvesmoja. Protams, mēs mīlam sniegu, mums pat īsti nav iebildumu pret pamatīgu aukstumu, tomēr jāsaka, ka tas “vidējais gadalaiks”, kas mēdz dominēt Latvijā lielu daļu no gada, mums bija apnicis. Diskutējot par šo, nonācām pie secinājuma, ka gribam vienmērīgi siltu klimatu. Tas, ko dabūjām, nav precīzi tas, bet par to vēlāk :))

Otrais: infrastruktūra, kas piemērota ģimenēm. Dzīvojām Teikā, kur gar mūsu mājām brauca 1.tramvajs un nemitīga auto plūsma. Apkārt neviena parka, zaļums izcirsts. Vienīgais jēdzīgais bērnu laukumiņš – Jaunajā Teikā, kur dodoties ar bērniem, man visu laiku bija “šis nav mans, es te ielaužos” sajūta. Atgriežoties pie iepriekšējā – tātad, nebija īsti ar bērniem, kur aiziet. Lielākoties pat vienkārši sēdāmies mašīnā un devāmies uz Ādažiem, kur laukumiņš bija diezgan patīkams un turpat arī Sauka, Dzīvo sapņu dārzs un citas jaukas vietas. Par Ādažiem runājot – vispār, ilgu laiku domājām, ka pārvāksimies uz dzīvi tur, bet viss izvērtās citādāk trešā iemesla dēļ.

Skats pa mūsu logu Teikā.

Trešais: Krievijas tuvums. Atkāpe – es zinu, ka ir tāda brīnišķīga organizācija, kā NATO, kuras dalībvalsts esam mēs. Es zinu, ka tehniski mēs esam pasargāti. Tagad, protams, arī saprotam, ka visticamāk, ka Krievijai nav izteiktu resursu, lai savus karagājienus paplašinātu, bet šī nebija tā sajūta, kas mani pavadīja februārī, martā un arī aprīlī. Mani pavadīja bailes. Mani pavadīja nepārtraukts, pretīgs stress. Satrūkos katru reizi, kad manām mājām pārlidoja kāds helikopters vai lidmašīna. Jūs droši variet mani saukt par garā vāju, teikt, ka es pārspīlēju, neko nesaprotu no starptautiskās politikas un visu to pārējo. Daļu no šiem aizrādījumiem jau esmu dzirdējusi. Bet ziniet – brīdī, kad tev ir bērni, šis tas mainās. Redzot bildes ar ukraiņu bērniem (jā, jā – tās pašas), pārņem drausmīga panika un tu esi gatavs darīt absolūti jebko, lai nodrošinātu lielāku drošību tiem mazajiem cilvēkiem. Un nē, es neuzskatu tos, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši Latvijā par vieglprātīgiem. Es jūs uzskatu par drosmīgākiem par mani. Krietni drosmīgākiem. Tomēr atzīmēšu, ka arī man ir tiesības būt tādai, kāda es esmu. Man šķiet, ka milzīgās bailes no kara manī tika ietetovētas tad, kad klausījos daudzos stāstus, ko stāstīja mana vecvecmamma, kurai par godu arī man ielikts vārds Austra. Es uzzināju, kā karš iznīcina visu. Es skatījos savas mīļās vecvecmammas koši zilajās acīs, kuras palika pelēkas tikai tad, kad bija runa par Krieviju. Kurās vienmēr bija milzīga dzīvotgriba un neaprakstāms dzīvesprieks, nesaprotama, bezkaunīga labestība līdz pēdējai sekundei. Izņemot tad, kad bija runa par krieviem. Naids pret krieviem gan manu prātu neskāra – man tāda nav, bet bailes no kara gan manī iesakņojušās neizdzēšami dziļi. Un es vienmēr došos prom no vietām, kur tuvumā būs karadarbība. Un es tā drīkstu darīt.

Es ļoti baidījos rakstīt šo ierakstu. Joprojām baidos to publicēt. Jo baidos izklausīties kā viens no tiem cilvēkiem, kuri aizbrauc lasīt zemenes uz Īriju un Facebook komentāros raksta “atlajst saimu”. Baidos tikt uztverta kā vieglas dzīves meklētāja. Baidos, ka domāsiet, ka uzskatu sevi par labāku. Baidos, ka aizskaršu. Jo tāds nav mans mērķis un no sirds ceru, ka uztversiet šo tā, kā tas ir domāts – kā manu domu izklāsts un stāsts par manu dzīvi, par pietiekami svarīgu daļu tajā. Es joprojām mīlu Latviju, vienmēr mīlēšu. Mani nodokļi joprojām nonāk Latvijas budžetā. Es joprojām esmu pilsoniski aktīva Latvijā. Uz Latviju dodos un došos vairākas reizes gadā, jo man gluži vienkārši tās pietrūkst.

Labi, mana attaisnošanās beidzas šeit. Ja kādam šķitīs nepietiekami no sirds, es diemžēl nevarēšu palīdzēt.

Par to, kā tad šajos mēnešos attaisnojies šis mūsu lēmums.

Pirmais: nevaru komentēt par ziemas mēnešiem, neesmu vēl tajos šeit dzīvojusi. Vakar bija 34 grādi. Vienīgais, ko varu pateikt – vasara bija karrrrrrrsta. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju 42 grādu karstumu un varu droši teikt – šis nav veselīgi. Esmu beidzot iemācījusies lietot SPF50. Esmu pirmoreiz dzīvē nosauļojusies. Esmu aizmirsusi, kāda ir sajūta, kad mugurā ir kaut kas ar garām rokām. Nopietni, es tiešām neatceros. Toties es zinu, kāda ir sajūta, kad cepure ir obligāta nepieciešamība un, kā lielajos karstumos censties mazāk kustēties, jo uzreiz gāžas sviedru straumes (te ir arī milzu mitrums). Ir interesanti. Ne labāk, ne sliktāk. Vienkārši citādāk. Viena lieta, kas man te ļoti, ļoti pietrūkst, ir auksts ūdens no krāna. Šejienes aukstākais ūdens ir ē… silts. Remdens. Manas Latvijas ledusaukstās dušas raud.

Otrais: pirms vispār noskatījām tieši Valensiju, sazinājos ar te dzīvojošajiem mazu bērnu vecākiem, lai noskaidrotu, kā tad īsti ir – vai te ir forši ar bērniem? Atsauksmes bija vienbalsīgi lieliskas – spāņiem bērni ļoti patīk un aktivitāšu ir daudz. Bērni te vispār ir mazie dieviņi un to tiešām var just – uz ielas īpaši maniem blondajiem bērniņiem tiek pievērsts daudz uzmanības, vienmēr ir smaidi un “cariño”. Skolā bērniem iet labi, saņemu nepārtrauktus, ļoti jaukus e-pastus ar informāciju, par to, kā viņiem iet un kā iedzīvojas. Te ir parki, dārzi, baseini – un tas viss rokas stiepiena attālumā. Šis punkts sevi attaisnojis pilnībā.

Trešais: jā, ir mierīgāk.

Kopumā – mums te patīk, tikai drusciņ karsti. Bet ko gan mēs gaidījām, pārvācoties uz Spāniju? 🙂

Par alkoholu

Photo by Tara Winstead from Pexels

Photo by Tara Winstead from Pexels

Sapratu, ka vakar apritēja gads kopš manas pēdējās vīna glāzes un izlēmu, ka nebūtu slikti rezumēt šo gadu.

Tātad – pārdomas pēc mana pirmā gada bez alkohola. Kas ir mainījies?

Sāksim jau ar visām primārajām fizioloģiskajām lietām – fiziski krietni labāka pašsajūta katru dienu, labāki nagi, mati. Āda būtu pelnījusi atsevišķu ierakstu – tik ļoti labāka tā palikusi. Kādreiz cīnījos ar tik daudz sejas pumpām, ka bija pamats uzskatīt, ka mana pubertāte nekad nebeigsies. Šobrīd šķiet, ka iestājies ilgi gaidītais klusums pēc vētras. Visi ķermeņa procesi ir sakārtojušies un to ir patīkami apzināties.

Lietu paredzamība. Ir diezgan patīkami apzināties, ka es varu paredzēt to, kāda būs mana pašsajūta pamostoties. Ja iepriekš mēdza gadīties, ka pat pēc vienas vīna glāzes (ar kaudzi ledus!) pamodos ar paģirām un ar šo sajūtu bija jādzīvo visu dienu, tad šobrīd, tā, protams, vairs nav problēma. Nav vairs vakaros jādzer pastiprināts daudzums ūdens, lai tikai nākamajā dienā nebūtu sliktas pašsajūtas. Starp citu – ja šī ūdens dzeršana palīdzēja līdz kādiem 27 gadiem, tad pēc trīsdesmit jau nu tiešām vairs ne.

Nav vairs ikdienā jādomā par šo tematu. Ne to, vai ledusskapī vēl ir vīns, vai rīt darbā kas svarīgs plānots un vēl neskaitāmi citi kā, kad, kur, ko, kāpēc un cik daudz. Neaizmirsīsim arī visus nākamās dienas jautājumus – kāpēc vajadzēja vēl to pēdējo glāzi, kā man tagad justies labāk, kāpēc vispār es dzeru?

Par būtiskāko – tīrs prāts. Apziņa, ka visas domas ir manas, ka viss tas, kā es jūtos ir es pati. Un vēl, protams, ekspektācijas – šī ir viena no lietām, kas cilvēkiem sagādā vislielākās problēmas, kad tie izlemj beigt savu ikdienu saistīt ar alkoholu, jo alkohols drastiski samazina mūsu standartus un to, ko sagaidām no, piemēram, labi pavadīta laika. Ja kādreiz labi pavadīts laiks bija pāris vīna pudeļu iztukšošana kopā ar draudzeni, visādu muļķību runāšana un neskaitāmi drunken selfies, tad šobrīd nepieciešams daudz vairāk. Vajag kvalitāti, vajag sarunas, vajag pievienoto vērtību un ir vēlme kaut ko piedzīvot. Un, jāatzīst, ka sākumā šis mani tiešām biedēja, jo kā vienā mirklī izmainīt visu, ko tu esi ikdienā uzskatījis par labi pavadītu laiku? Neiztrūkstoši, sapratu ka arī man ir cilvēki, ar kuriem mani vienoja tikai mīlestība pret vīnu un šīs attiecības lēnām un dabiski aizplūda nebūtībā. Lai nu kā, jāsaka, ka manas ekspektācijas ietekmējušas manu dzīvi un šobrīd tā ir labāka. Ne vienmēr priecīgāka, jo vairāk jāstrādā pie savu vajadzību apmierināšanas, bet viennozīmīgi labāka.

Par ēnas pusēm runājot, vairāk kā jebkad saprotu, cik ļoti mūsu sabiedrība ir pro-alcohol. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem mans tālaika priekšnieks man stāstīja, cik veiksmīgi viņam izdevies atmest smēķēšanu, izmantojot Alena Karra grāmatu un, ka Karram esot arī grāmata “Kā dzert mazāk” (Easy Way To Control Alcohol), jo pārtraukt dzert pavisam šajā sabiedrībā neesot iespējams. Tolaik māju ar galvu un centos par to nedomāt, tāpat kā visi. Jo ir vieglāk nedomāt sabiedrībā, kurā alkohols ir PILNĪGI VISUR. Piemēram, sociālajos tīklos – ja jums ir kāda problēma, tas noteikti nav nekas tāds, ko pudele ledusauksta prosecco nevarētu atrisināt. Tikties ar draugiem uz aliņu – ikdiena. Tikties uz tēju – eeem, tā gadījumā nedara tikai pusaugu meitenes un tie… apgarotie? Alkohols tiek uztverts kā labākais sociālais lubrikants un viegli pieejams kruķis grūtiem brīžiem, kurš nekad nepieviļ. Labā ziņa ir tā, ka vismaz manā burbulī šis pamazām mainās un satieku aizvien vairāk cilvēku, kuri izlēmuši savā dzīvē alkoholu vairs neiekļaut.

Problemātiku veido arī uzskats, ka alkoholisms ir problēma tiem tur, citiem. Tiem, kas kavē darbu, nonāk uz ielas, diedelē centus tuneļos, īsāk sakot – cilvēkiem, kurus uzskatām par nelabvēlīgiem. Nav lielāku maldu. Kad iedomājamies alkoholismu kā nogriezni, tad varam skaidri saredzēt, ka viss ir laika jautājums. Alkohols ir atkarības viela un ar laiku, lai sasniegtu to pašu apreibināšanās līmeni, to vajadzēs vairāk. Tā arī veidojas bravūras pilnās sarunas par to, cik kurš var turēt. Ja šajā iedziļināmies, saprotam, ka nav runa par izturību vai spējīgumu, bet gan par alkohola toleranci, kas izveidojusies ilgākā laika periodā darot sev pāri.

Pēdējais, ko man gribētos šeit pieminēt ir stereotips par tiem, kas izvēlējušies nedzert. Mēs visi esam dzirdējuši es viņam neuzticos, viņš nedzer vai droši vien viņam bija problēmas ar alkoholu, tāpēc tagad atturībnieks un līdzīgus tekstus. Nē, es nenodzēros līdz kliņķim, nē, es nebiju uz ielas. Es dzēru tikpat ikdienišķi, cik visi citi. Ar tām pašām blaknēm. Mans iemesls pārtraukt bija gaužām vienkāršs – es nevaru ciest justies fiziski slikti. Es to nepanesu, tāpēc man nebija citas izvēles, kā vien pārtraukt dzert. Šķiet, ka ir cilvēki, kuri spēj šādos apstākļos funkcionēt. Es neesmu tāds cilvēks.

Rēķinos, ka šis temats ir pietiekami sensitīvs, lai es vēlāk saņemtu atbildes, ka jūs taču iedzerat tikai pa svētkiem, savam priekam un, ka es ar savu pretalkoholisma evanģēlismu varu iet ieskrieties. Gribu cieņpilni pateikt, ka es uz šīm replikām neatbildēšu. Nevis tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt, bet gan tāpēc, ka es neskatos uz cilvēkiem, kas lieto alkoholu kā uz mācāmiem skolēniem. Neskatos no augšas. Es neesmu labāka, es vienkārši daru citādāk un uzskatu, ka man ir tiesības ar savu skatījumu dalīties. Un es sapratīšu arī, ja neviens šo negribēs ne lasīt, ne dzirdēt, ne redzēt. Es vienkārši priecātos, ja mēs visi reiz būtu brīvi. Jo tieši tāda arī ir mana pamatsajūta – brīvība. Brīvība, kuru gribu paturēt.

Man palīdzēja Annie Grace grāmata This Naked Mind.

Par tiesāšanu

Ir tāds skaists brīdis vecāku dzīvē. Piedzimst bērns. Viss ir jauns, neatklāts, jūtīgs, jutīgs un visi nervi vaļā. Vājums mijas ar bezgalīgu spēku, eiforija ar apātiju un debesis satiekas ar zemes dzīlēm. Pilnīgi neaptverami maģisks brīdis, kuru paturēt sev. Tomēr tik bieži notiek, šķiet, neizbēgamais – šajā vienādojumā parādās citi. Katrs ar savu pieredzi, viedokli (viedokļiem!) un “es jau neko, bet tu taču noteikti nedarīsi tā un šitā”. Neskaitāmas omītes, profesionāļa robežas nesaprotoši pediatri, draudziņi un draudzenītes, krustmātes, vīramātes un pat absolūti nepazīstami cilvēki uz ielas. Katrs no šiem cilvēkiem jau tā pilnajā jauno vecāku trauciņā iesēj kādu šaubu sēklu. Šaubas, ka māki vislabāk. Šaubas, ka zināsi, kas jādara. Šaubas, ka vispār kaut ko saproti no bērnu audzināšanas un dzīves kopumā. Šaubas, kuras drīkstētu būt vien veselīgs, neliels fons, nevis galvenās lomas aktieris. Šaubām un lietu apšaubīšanai būtu jādzimst mūsos, nevis jārodas ārējā ietekmē. Tām būtu jārodas instinktīvi. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs pilnībā uzticamies tam, ko darām, kad to darām. Un tikai tad mēs varam būt patiešām paši piemērotākie un labākie vecāki saviem bērniem. Mūsu bērni taču izvēlējās piedzimt mums, nevis tai Centrāltirgus pieturas tantei, kura mūs tikko vairāku minūšu garumā instruēja kā pareizāk uzsegt ratu kulbai šalli, lai bērniņam nespīd saule virsū. (atkāpe: šis ir sarkasms, lūdzu, neko nesedziet).

Šo ievadu rakstu, lai aicinātu filtrēt, filtrēt un vēlreiz filtrēt. Visus citu viedokļus (arī manu, protams). Ņemot vērā, ka par mūsu visu deklarēto adresi ir kļuvis internets, lūdzu šim pievērst īpašu uzmanību. Īpaši jau tāpēc, ka ar pāris klikšķiem (vai kārtīgu pavasara tīrīšanu) ir iespējams savu sociālo tīklu burbuli padarīt par atbalstošu un patīkamu vietu, kur būt. Nevis par kaujas lauku un linča tiesu. Līdzīgi kā ar fake news aicinu izvērtēt, vai kāda konta saturs ir “tukša muca tālu skan” gadījums, vai arī tajā ir vērts ieklausīties. Un par to “vērts ieklausīties” arī – tikai tad, ja vecākam ir tāda vēlme. Primāri vecākam ir tiesības uzticēties sev un sava viedokļa pareizībai*. Skatīties bērnam acīs un sajust tā vajadzības, nevis to tulkojumu histēriski meklēt Instagramā.

Kā no rūgts nāvs izvairieties no avotiem, kas jūs tiesā. No augstprātīgiem un “tikai es zinu visu vislabāk” avotiem. Īpaši tādiem, kuru autoriem nav atbilstošas izglītības vai ilggadējas pieredzes. Bet jāatzīst, ka pat ar izglītību un pieredzi mēdz gadīties pa kādai Judgemental Judy. Anyhow – šāds komunikācijas veids (īpaši par tik sensitīvām tēmām) neveicina konstruktīvu izaugsmi. Un ir perfekta augsne tam, lai vecāks pēc kāda laika sāktu uzskatīt, ka viss, ko viņš dara ir pilnīgs vājprāts un varbūt pašam sev izsaukt bāriņtiesu uzreiz. Un brīdī, kad cilvēks sāk šādi šaudīties no viena pareizā viedokļa uz citu, viņš diemžēl tiešām arī pārstāj darīt lietas labi. Jūs taču arī ļoti labi zināt, ka nav nekā briesmīgāka par nepārliecinātu un bailīgu autovadītāju, kas apdzen kādu uz šosejas. Nu re – un būšana par vecāku reizēm kaut kā tā arī jūtas.

Meklējiet sausu informāciju, vienlaikus izzinot un uzticoties savai intuīcijai. Jo tu zināsi. Tu tiešām, tiešām jutīsi un zināsi, kā tavam bērniņam vajag. Ja kaut ko nezini, atrodi faktu, kas tev palīdzēs. Nevis kāda cita viedokli par šo jautājumu.

Kad augu, mana mamma man visu laiku atkārtoja – tevī pašā jau ir viss nepieciešamais, lai tu būtu laimīga. Nu tad atļaušos šo pārfrāzēt un padot tālāk – tevī pašā jau ir viss, lai tu būtu labākais vecāks savam bērnam.

*Man tomēr jāveic šī atkāpe. Es uzskatu, ka vecākiem ir tiesības uzticēties sev, pierādījumos balstītu faktu ietvaros. Man negribētos, lai šeit sākas diskusijas par tādiem “vienos vārtos” jautājumiem kā bērnu drošība, vakcinācija, saules aizsardzības līdzekļu efektivitāte u.tml. Šos jautājumus regulē vesela plejāde pētījumu, medicīna, zinātne un, galu galā, veselais saprāts, par ko diskusijās neiesaistīšos.

Par batutiem

Vasarai tuvojoties, ikviens vecāks meklē veidus kā izklaidēt bērnus un veidot foršas atmiņas. Šo rakstu, lai aicinātu padomāt, vai šajās izklaidēs iekļaut vienu no biežākajiem traumu izraisītājiem bērnu vidū – batutu. 

Pirms diviem gadiem, 20.augustā mana, tolaik trīsgadīgā meita, salauza kāju, lēkājot uz batuta. Vēl tagad skatos bildes no tās lēkāšanas un izjūtu tikai kauna sajūtu. Bezatbildības sajūtu. Viņa izskatās nenormāli priecīga – gluži kā jebkurš cits bērns, kad lēkā. Diemžēl statistika un ārstu skumjās un viegli aizkaitinātās nopūtas pēc šīs dienas, mums lika skaudri apzināties, cik traumējošs var būt batuts (pat ar aizsargtīklu) mūsu meitai. Gluži kā jebkuram citam bērnam. 

Cik tieši traumējošs? Īsa ieskice:

Mēnesis ar ģipsi. 

Šis brīnišķīgais laiks ietver sevī veselu radošuma elektrostaciju.

  • Nepārtrauktu izklaižu izdomāšanu, lai bērnam, kurš pieradis skriet, diet un lēkāt, nodrošinātu kaut kādu dzīves kvalitāti. Diemžēl jāsaka, ka ekrānlaiks šajā periodā bija milzīgs.
  • Fantastiski aizraujošas dušas, kurās bērns lielākoties raud, jo baidās, ka ūdens tiks pie ģipša un atkal sāpēs. Dušas uz soliņa vannā ar paceltu kāju gaisā. Maksimāli ātras. Arī citas personīgās higiēnas lietas notika visai čakarīgi.
  • Ļoti, ļoti īsus auto braucienus, jo sēžot krēsliņā, kāja sāpēja vairāk. 
  • Ratu atgriešanos ikdienas dzīvē (paldies manai brīnišķīgajai draudzenei Elīnai, kura man aizdeva savus ratus uz šo laiku, citādāk, mēs varētu pieskaitīt vēl šo pie izdevumiem)
  • Pretsāpju zāļu atļautie daudzumi vismaz pirmajā nedēļā tika pārkāpti ne vienu vien reizi. 
  • Visai radoša pieeja apģērbam, jo, kad vairāk kā puse kājas ieģipsēta, bikses uzvilkt īsti nesanāks. Vilku bērnam savas siltās zeķbikses. 
  • Dienas laikā, protams, bērnu uz tualeti iespējams iznēsāt. Pa nakti, pat ja bērns skaisti iepriekš iemācījies iet uz podiņa, notiek neizbēgams regress un pamperošanās, kas iesviež visus gadu vecā pagātnē. 
  • Laiks – labi, ka šis notikums iekrita manā BKA, līdz ar to mājās ar vienu bērnu biju jebkurā gadījumā. Citādāk – visu šo laiku kādam no mums nebūtu iespējas strādāt.
  • Pat nesākšu runāt par šī visa psiholoģiskajiem aspektiem…

Mēnesis pēc ģipša

Godīgi sakot, šis laiks bija vēl grūtāks, nekā laiks ar ģipsi. Jo jā – man tiešām šķita, ka ģipsi noņems, paies maksimums pāris dienas un meita staigās. Ņefiga, pardon my French. Uz kājas bija izgulējums, kas nozīmēja, ka nevienas kurpes vēl kādu laiku nevarējām vilkt. Bija jābrauc tas pārsiet vairākas reizes, kas, protams, nozīmēja kārtējos ārstus, ārstus un vēlreiz ārstus. Līdz brīdim, kad izgulējums sadzija, meita par staigāšanu pat dzirdēt negribēja. Un pat, kad sāka gribēt, es redzēju, cik nenormāli grūti viņai nāk jebkura doma par iešanu. Centos pozitīvi, centos atbalstoši, mēģināju arī kaitinot un izaicinot. Nekā. Mēģināju aicināt ciemos viņas draugus, lai viņa mēģinātu tiem iet līdzi. Vienreiz uz sekundi pat aizmirsās un gandrīz spēra soli, tomēr – attapās. Šo laiku var uztvert kā otro iemācīšanos staigāt, tikai – bez īstas vēlmes un izziņas impulsa + ar lielām bailēm. Brīnišķīga kombinācija, vai ne? Izdošanās garants! Un visu šo, protams, pavadīja mātišķi paranoiskās bailes – bet ko, ja viņai neizdodas? Pēc tam, protams, sapratu, ka visticamāk, nevarēja jau neizdoties. Bet tikai pēc tam. 

Pēc vairāku nedēļu mocībām, meita tomēr sāka staigāt. Lēni, drausmīgi lēni un nedroši. Ar ovācijām, aplausiem un asarām acīs, ik reizi, kad viņai kāds solītis izdevās. Un varu droši teikt – lai arī cik solīši viņai izdosies nākotnē, tie visi ies garām batutiem. 

Zinu, ka daļa no jums teiks, ka mums vienkārši nepaveicās. Jā, pilnīgi noteikti. Bet ir lietas, kuras iespējams darīt, lai nebūtu jāpaļaujas uz veiksmi – sākot jau ar izvairīšanos no vietām un situācijām, kurās uz to jācer. BKUS aicina būt piesardzīgiem, lietojot batutus. Es tomēr aicinu tos neizmantot vispār. Atņemot batutu, mēs neatņemam bērniem bērnību. Ir miljons citu nodarbju, kuru rezultēšanās divos mokošos mēnešos ir mazāk ticama.

Saruna ar Gati Kandi

Šorīt Ziemeļlondonā tikos ar šobrīd internetā visai zināmo puisi Gati Kandi. Gāju uz tikšanos zinot par viņu tik vien, cik redzētie Britain’s Got Talent video ar viņa uzstāšanos.

Un tad Gatis mani pārsteidza.  Ar patiesu sirsnīgumu, labsirdību un atklātību.

Runājām par dāmām, viņa dzīvi Londonā un jokiem. Skaties video!

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=l7kY3Jsokyk&w=560&h=315]

Par personāla atlases kritēriju pārskatīšanu

Vakar man draudzene stāstīja, ka viņas kolēģei jau kādu laiku kabinetā dzīvojot no ielas paņemts kaķis. Runājām, runājām un aizrunājāmies līdz ģeniālai domai.

Sapratām, ka patiesībā CV un darba meklētāju portāliem, kā arī LinkedIn būtu uz šo jauno trendu steidzami jāreaģē un jāievieš papildus iespēja norādīt to, ar kādu mājdzīvnieku tad konkrētais darba meklētājs nāks strādāt uz jauno darba vietu. Tad darba meklētāju sludinājumi izskatītos aptuveni tā:

Grāmatvede Ivonna un viņas divgadīgais taksis Žoržs meklē iespējas piepelnīties uzņēmumu maksātnespējas procesu formēšanā. 

Taksists Jānis un viņa divi degu ar prieku pieņems picu piegādātāja darbu.

Mācītājs Ivo un viņa klaburčūska Žubīte meklē jaunu draudzi.

Studente Inga un viņas kanārijputniņš Jānis labprāt pievienosies jūsu telemārketinga komandai!

Protams, šajā gadījumā būtu jāreaģē arī uz dažādām “dzīvnieku nesakritībām”, kā piemēram, birojā ar trīs kaķiem jaunu kolēģi ar divām smilšu pelēm droši vien nepieņems. Bet tas būtu uz labu – kaķu cilvēki taču ar peļu cilvēkiem jau pašā būtībā nesaprastos! Tātad, personāla atlases firmām – go, explore the new trend!

Par subkultūru diferenciācijas kārtības pārskatīšanu

Vakar, nākot no darba, austiņās klausījos Nicki Minaj. Mājās uz tumbām skaļi uzliku Šopēnu. Šo rītu sāku ar dabstepu. Dienu turpināju ar The Rolling Stones un Edith Piaf. Šobrīd skan I Blame Coco. Piektdien dzēru lētu vīnu. Sestdien dārgu ūdeni. Aizvakar ēdu mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizes ar majonēzi. Un dzēru kefīru. Vakar ēdu paštaisītu picu un prosciutto. Šodien dzeru kefīru un graužu saulespuķu sēklas. Man patīk vīrieši. Es spēju novērtēt sievieti kā seksīgu. Man patīk apmeklēt teātri. Man patīk brīvdabas festivāli. Es neciešu snobus. Es esmu snobs. Es ēdu gaļu. Man patīk vegāni un veģetārieši. Un tagad pastāsti man, kāda es esmu, neizmantojot vārdu “dažāda”.

Manuprāt, cilvēku iedalīšana subkultūrās būtu krietni vien jāpārskata. Re, ko mums saka Vikipēdija:

“Latvijā pastāv šādas subkultūras: bardu kopiena, fanu subkultūra, geji un lesbietes, goti, kriminālā subkultūra, urlas, skinhedi, zinātnieku subkultūra u.c.”

Tātad, pēc šī te – es iederos tajā, kas ir “u.c”. Ņemot vērā, ka ne “u”, ne “c” nav mani mīļākie burti, ierosinu stingrāku kontroli subkultūru diferenciācijā. Kontroli iespējams realizēt izstrādājot katras konkrētās subkultūras vadlīnijas un testu, kas jāaizpilda katras subkultūras kandidātam, lai kvalificētos konkrētajā subkultūrā. Šo testu, protams, varētu veidot arī kā Facebook/Odnoklassniki/Draugiem.lv aplikāciju – tīri praktisku iemeslu dēļ, lai vieglāk sasniegt dažādu subkultūru kandidātus.

Piemēri testa jautājumiem:

Geju/lesbiešu subkultūru testā: Ar ko tu labprātāk precētos un audzinātu bērnus – ar sava dzimuma pārstāvi vai pretējā dzimuma pārstāvi?

Kriminālās subkultūras testā: Kā tu labprātāk iegūtu iPhone 4S – nopērkot vai nozogot?

Urlu subkultūras testā: Kas tev garšo labāk – parmezāns vai saulespuķu sēklas?

Atbildot uz, kā jau redzi, visai āķīgiem jautājumiem, tev tiks pateikts tas, pie kuras subkultūras tieši tu piederies un tieši kā tev turpmāk būtu jāuzvedas, lai tu varētu kļūt par pilntiesīgu un tīru šīs subkultūras pārstāvi.

Šādas politikas īstenošana atrisinātu virkni problēmu:

1) Cilvēkiem būtu skaidra sava misija, vīzija un mērķi.

2) Cilvēki zinātu savu vietu šajā pasaulē.

3) Tiktu izskausta vientulība kā šķira – ja tu piederi kādai subkultūrai, tev jau automātā ir lērums draugu!

4) Būtu iespēja izstrādāt katrai subkultūrai piemērotās profesijas, tādējādi ar piemērotu darbspēku pārklājot visu darba tirgu.

u.c.

P.S. Šeit vajadzētu atrasties sarkasma zīmei, bet es nevarēju atrast. Viss, ko es ar šo bloga ierakstu vēlējos pateikt ir – ļaujiet man mierīgi klausīties Nicki Minaj un The Rolling Stones, neieliekot mani rāmī “popsa” vai “ādās tērptā”. Bučas.

P.P.S. Pirmajam kurš iekomentēs pie šī ieraksta “tl;dr” aizsūtīšu labu domiņu!

Viens autobusa brauciens bez austiņām: “etīdes”

Cik bieži tu sabiedriskajā transportā pārvietojies bez austiņām? Īpaši – garajos braucienos (>2h)? Es – ļoti reti. Tikai gadījumos, ja mobilais telefons (vai iPod’s, vai mp3 pleijeris, vai nu kas jums tur ir) ir izlādējies vai arī tuvu šai robežai. Vakar man nācās piedzīvot tieši šādu situāciju – biju nodzīvojusi diennakti laukos, kur elektrību dod tikai ģenerators un šis tehnoloģiju brīnums ir īsta benzīna kapsēta, tāpēc to ieslēdzam visai reti. Salīdzināšanai –  “kūpinot” ģeneratoru, filmu lētāk noskatīties kinoteātrī, nevis TV. Telefons izlādējies, mūzikas nav, miegs nevienā acī. Sēdi un klausies.

Brauciena laikā notika pāris spilgtas “etīdes”*, kas man liek domāt, ka arī turpmāk autobusā Lubāna-Madona-Rīga sēdēšu ausīm vaļā.

Etīde Nr.1

Man blakus apsēdās jauns zēniņš. Puisis, kuram, labākajā gadījumā, dotu 18, 19 gadus. Sākumā zēns izskatījās krietni vien apmulsis par to, ka viņam blakus sēž (mirklis šokam) – sieviešu dzimuma pārstāve – (/mirklis šokam)! Sēdēja, ik pa brīdim neuzkrītoši (bet pietiekami uzkrītoši, lai varētu pamanīt) skatoties uz mani un ik pa brīdim satraukti krekšķinot. Vienubrīd pat šķita, ka varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Pēc pusstundas aktīvas krekšķināšanas puisis pamazām pierada un sāka lasīt grāmatu par pīļu daudzveidību (tagad bija mana kārta lūrēt). Īsi pirms Ogres puisim sagribējās ēst un viņš no savas mugursomas izvilka koši sarkanu ābolu, kas bija cieši ievīstīts polietelēna maisiņā. Ilgi appētīja ābolu no visām pusēm, it kā skatītos uz medījumu. Aši nokoda pamatīgu gabalu, sakošļāja un… izspļāva atpakaļ saņurcītajā maisiņā. Un tā atkārtoja vairākas reizes, līdz ābols bija “apēsts”.

Etīde Nr.2

– Vai tu esi bijusi Pērlē?
– Nē, nav sanācis.
– Un Pienā?
– Arī nē… Ai, bet tās jau kaut kādas stilīgo cilvēku vietas. Tur tusējas tikai tie, kas tur Tviterī raksta un blogo…

Divas meitenes visu ceļu (2,5h) ķiķināja par miljoniem tematu, ieskaitot skolu, Agnesi Kleinu, krievu valodu skolās, zābakiem, Gossip Girl un Mārtiņa Beķereju. Skaļi.

Etīde Nr.3

Brauciena laikā man nācās iepazīt kādas septiņas jaunas mobilā telefona melodijas. Tā vien šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem mīļākā mūzika sastāv no tekstiem “Ooh, you want to suck it!”, “I’m like your woman”, “Get it up” un “Shake it”. Brauciena laikā notika vairākas sarunas, tomēr īpašu uzmanību piesaistīja viena konkrēta telefona saruna. Ieskanējās melodija no kādas hiphopa dziesmas, kuru neatpazinu un atbildēja viens no aizmugurē sēdošajiem vīriešiem. Pirmajā acu uzmetienā – mazliet pāri 30. Otrajā – krietni pāri 30.

Saruna:
– Čau, govs!
– …
– Nē, nu – tu esi govs!
– …
– Ai, nemuldi – davai, tad tu nāc uz šejieni (nevarēju īsti saprast – autobusu?) – man ir divas burkas ar alu!
– …
– Ko?! Nē, nu – kā citādāk – davai, nāc!
– …
– Tevi jau paņēma priekšā**? Ja, ja?
– …
– Davai, nāc – man ir divas  burkas ar alu!

*”Etīde” – zīmējums, gleznojums no dabas. Šajā gadījumā, kā “dabu” uztvēru cilvēka dabu – izturēšanos un tās attēlojumu ikdienas rīcībā, sarunās, attieksmēs.
** Speciāli necenzēju ar **** rupjos vārdus un izteicienus. Speciāli – tāpēc, ka slinkums.