Veselība

Par 2022

Es šodien gribu uzrakstīt par šo gadu. Ne tikai tāpēc, ka šis gads ir bijis notikumiem bagātākais manā mūžā un es noteikti vēlēšos atcerēties vismaz pieturas punktus, bet arī tāpēc, ka man patīk cienīgi noslēgumi un tīri sākumi. Un vēl tāpēc, ka man šķiet, ka nākamais gads būs ne mazāk intensīvs. Varbūt pat vairāk.

Tātad – iedvesmojoties no Māras – lietas, ko izdarīju, sapratu, noformulēju sev 2022. gadā.

Dzīve ir absolūti neparedzama. Absolūti. Janvārī mans brīnišķīgais vīrs ar dzelžainu pārliecību man teica, ka šajā dzīves posmā neredz sevi dzīvojam jelkur citur kā Latvijā. Jāpērk māja, jāadoptē suns un jādzen saknes. Pēc mazliet vairāk kā mēneša mēs aizlidojām pirmoreiz paskatīties uz Valensiju. Neviens no mums nekad nebija bijis Spānijā. Mūsu tuvākā saistība ar šo Eiropas galu bija mans pusgads Erasmus Porto un vīra nedēļa kaut kādā digitālājā vienradžu konferencē Lisabonā. Tas gan mūs nekavēja vēl pēc pāris mēnešiem attapties šeit ar visu mašīnu, pannām, katliem un, protams, abiem kaķiem, kuri, starp citu, šo pārcelšanos uztvēra visai mierīgi. Tātad, jā – dzīve ir absolūti neparedzama.

Mīlestība ir skaisti un forši, bet komanda ir visa pamatā. Kā jau noprotat, šis gads mūsu ģimenei bijis tāds blendera un centrifūgas lovechild, tāpēc varu šo to teikt par veiksmīgas laulības stūrakmeņiem. Šogad lielāko daļu gada mēs pavadījām visi četri (+2 kaķi) mājās. Bērniem nebija ne dārziņa, ne skolas. Mums bija jāstrādā. Un tad vēl visa tā pārvākšanās jautrība… Un šis viss pēc Covid gadiem, kuriem manā prātā jau zudis skaits. Gadiem, kuros, ņemot vērā manu izteikto veselības piesardzību (nē, es negribu teikt, ka esmu hipohondriķe, lai gan, droši vien, tālu no tā neesmu), mēs paturējām bērnus mājās, nekur negājām un ļoti, ļoti nogurām. Tāpēc šis gads bija vēl viens pamatīgs tests mūsu partnerattiecībām un ar prieku varu teikt, ka esam šo testu nokārtojuši. Būsim atklāti – saku to arī ar milzu atvieglojumu, jo es nemāku un īsti negribu mācēt Tinderi. Kad biju stāvoklī ar pirmo bērnu, vēl strādāju digitālajā aģentūrā un viens no maniem darba pienākumiem bija vienmēr zināt par visiem jaunumiem aplikācijās, tāpēc, protams, izmēģināju arī šo. Un tikpat ātri arī izdzēsu to no sava telefona, pirms tam gan čakli sasvaipojot visus cilvēkus tajā virzienā, kas saka, ka man tie patīk. Tobrīd gan biju pilnīgā pārliecībā, ka tas ir “atraidīšanas” virziens. Tagad jūs saprotat – man pilnīgi noteikti jādara viss, kas manos spēkos, lai mana laulība turpinātu būt izdevusies. Un vislabāk mums tas sanāk, kad apzināmies nevis savu milzīgo, romantisko, sarkanām rozēm klāto mīlestību, bet gan to, ka esam dzelžaini spēcīga komanda.

Izrādās, ka viens no maniem sapņu darbiem ir būt par mārketinga vadītāju rotaļlietu veikalā. Pieaugušo rotaļlietu veikalā. Ir tik brīnišķīga sajūta, redzot, kā cilvēki atraisās un runā par seksu un seksualitāti daudz biežāk, atklātāk un saucot lietas īstajos vārdos. Un esmu laimīga, ka varu būt daļa no uzņēmuma, kura viens no būtiskākajiem mērķiem ir, lai cilvēki justos labāk, atļautos dzīvot baudpilnāk. Un beidzot pārstātu uzskatīt, ka bauda ir kaut kāda privilēģija, bet gan saprastu, ka tā ir tāda pati cilvēktiesība kā ūdens, ēdiens un drošība.

Starp citu – šī ir atziņa, ko tieši šogad esmu sapratusi arī savā privātajā dzīvē – ķermeniskās baudas nav un nedrīkst būt otrā plāna aktrises. Šajā gadījumā par ķermenisko uzskatot ne tikai seksu, bet arī sportu, masāžas, izgulēšanos un citas baudas. Ķermeniskā bauda un veselība patiesībā ir visa pamatā un, ja nejutīsim piepildījumu tajā, garīgās baudas situāciju neglābs. Grūti taču palasīt grāmatu ar sāpošu galvu, vai ne?

Par grāmatām runājot – šogad notika vēl viena mana atgriešanās pie sevis. Pie grāmatām. Pašos pamatos es nāku no dullu lasītāju ģimenes. Lasīt un rakstīt iemācījos trīsarpus gadu vecumā, jo mana vecmamma pret mani izmantoja briesmīgāko emocionālā terora paņēmienu, ko tajā laikā varēju iedomāties – viņa teica, ka nedrīkstēšu skatīties “Bitīti Maiju”, ja neizlasīšu norunāto apjomu. Tad nu es ar milzu dusmām lasīju “liels, liels ozols, divpadsmit zaru”. No šīm dusmām mazliet paradoksāli aizceļoju pie tā, ka no šī vecuma līdz pat skolas sākumam praktiski neiesaistījos dzīvē, bet ļāvu tai risināties grāmatu lappusēs. Izlasīju visas man tolaik pieejamās pasakas. Visas bērnu grāmatas. Kad atklāju bibliotēku, gandrīz sajuku prātā. Bet kādā brīdī šī mīlestība, protams, mazliet izplēnēja un ilgus gadus lasīju tikai to, kas skolā uz mani skatījās no obligātās literatūras saraksta. Pēdējos gados, bet īpaši šogad, šī mīlestība atgriezās ar jaunu spēku un es atklāju, ka viena no manām mīļākajām meditācijas metodēm ir ieslēgt noise cancelling austiņās brīnišķīgo Aijas Alsiņas klaviermūziku un lasīt, lasīt, lasīt. Vakar atklāju, ka pāris minūšu gājienā no manām mājām ir grāmatnīca, kurā pieejamas grāmatas tikai angļu valodā. Staigājot pa šo grāmatnīcu, biju nedaudz noreibusi no tā, cik ļoti perfekta grāmatu izlase tajā bija – tāda manas gaumes esence. Šis un fakts, ka šī grāmatnīca organizē “klusos lasīšanas vakarus”, kuros – jā, tieši tā – drīkst vienkārši sēdēt un lasīt, liek man saprast, ka nākamais gads tiks aizvadīts vēl vairāk grāmat-zīmē.

Labi, tālāk mazliet īsāk, citādāk šis bloga ieraksts iekritīs jūsu tl;dr listēs.

– Sapratu, ka vide palīdz ieradumiem – esmu sākusi pa drusciņai skriet un turpināšu to darīt arī nākamgad.

– Sapratu, ka man nekad nebūs autovadītāja apliecības. Šī apjausma bija tik fantastiski atbrīvojoša, ka joprojām nevaru noticēt, ka neizlēmu šādi noslēgt šo jautājumu jau ātrāk.

– Sapratu, ka kaut nelieli iekrājumi atrisina neskaitāmus satraukumus ikdienā un liek justies labāk katru dienu. Turpināšu iekrāt.

– Šogad pirmo reizi mūžā nosauļojos. Un no latviešiem saņēmu neskaitāmus komentārus par savu iedegumu – “ko, tu taču dzīvo Spānijā, ko tik bāla?”. Nopirku sauļošanās krēslu, lai pārstātu saņemt šos komentārus. Saņēmu tos tāpat. Sapratu, ka nosauļoties (lasīt: lietot pārāk maz vai nemaz SPF) ir muļķīgi un bīstami, tāpēc ar to vairs neaizraušos.

– Sapratu, ka Covid gados esmu izslāpusi pēc iespaidiem, tāpēc priecājos, ka varam daudz braukāt un piedzīvot, ko turpināšu arī nākamgad. Pirmajos četros mēnešos plānā Barselona, Madride, Porto, Londona un, protams, Rīga.

– Sapratu, ka dzīvē vairāk jāspēlējas. Jā, tas nozīmē arī to, ka vairāk jāspēlējas ar bērniem un jāpaplašina mans “mīļošanās departaments” arī ar “spēlēšanās filiāli”.

– Lepojos ar saviem bērniem vairāk, kā jebkad.

– Iepazinos ar savu māsu! Šis man vispār šķiet kaut kāds dulli superīgs notikums. Izrādās, ka man tepat Eiropā dzīvo nenormāli forša un (vispār, manuprāt) man ļoti līdzīga sister from the same mister. <3

– Uzņēmu daudzus superīgus ciemiņus. Arī iepazinos ar cilvēkiem, kas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – mīlestības pilnu sirdi. Sapratu, ka atvērtība ir brīnišķīga.

Svarīgākais, ko esmu sapratusi šajā gadā – esmu no sirds pateicīga, ka man ir iespēja dzīvot šo dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Esmu pateicīga, ka manī ir izplēnējušas depresijas pēdas, ka manī atkal ir nerimstoša interese redzēt, izgaršot, piedzīvot, dzirdēt, iemācīties un izlasīt. Pa-tei-cī-ga.

Par alkoholu

Photo by Tara Winstead from Pexels

Photo by Tara Winstead from Pexels

Sapratu, ka vakar apritēja gads kopš manas pēdējās vīna glāzes un izlēmu, ka nebūtu slikti rezumēt šo gadu.

Tātad – pārdomas pēc mana pirmā gada bez alkohola. Kas ir mainījies?

Sāksim jau ar visām primārajām fizioloģiskajām lietām – fiziski krietni labāka pašsajūta katru dienu, labāki nagi, mati. Āda būtu pelnījusi atsevišķu ierakstu – tik ļoti labāka tā palikusi. Kādreiz cīnījos ar tik daudz sejas pumpām, ka bija pamats uzskatīt, ka mana pubertāte nekad nebeigsies. Šobrīd šķiet, ka iestājies ilgi gaidītais klusums pēc vētras. Visi ķermeņa procesi ir sakārtojušies un to ir patīkami apzināties.

Lietu paredzamība. Ir diezgan patīkami apzināties, ka es varu paredzēt to, kāda būs mana pašsajūta pamostoties. Ja iepriekš mēdza gadīties, ka pat pēc vienas vīna glāzes (ar kaudzi ledus!) pamodos ar paģirām un ar šo sajūtu bija jādzīvo visu dienu, tad šobrīd, tā, protams, vairs nav problēma. Nav vairs vakaros jādzer pastiprināts daudzums ūdens, lai tikai nākamajā dienā nebūtu sliktas pašsajūtas. Starp citu – ja šī ūdens dzeršana palīdzēja līdz kādiem 27 gadiem, tad pēc trīsdesmit jau nu tiešām vairs ne.

Nav vairs ikdienā jādomā par šo tematu. Ne to, vai ledusskapī vēl ir vīns, vai rīt darbā kas svarīgs plānots un vēl neskaitāmi citi kā, kad, kur, ko, kāpēc un cik daudz. Neaizmirsīsim arī visus nākamās dienas jautājumus – kāpēc vajadzēja vēl to pēdējo glāzi, kā man tagad justies labāk, kāpēc vispār es dzeru?

Par būtiskāko – tīrs prāts. Apziņa, ka visas domas ir manas, ka viss tas, kā es jūtos ir es pati. Un vēl, protams, ekspektācijas – šī ir viena no lietām, kas cilvēkiem sagādā vislielākās problēmas, kad tie izlemj beigt savu ikdienu saistīt ar alkoholu, jo alkohols drastiski samazina mūsu standartus un to, ko sagaidām no, piemēram, labi pavadīta laika. Ja kādreiz labi pavadīts laiks bija pāris vīna pudeļu iztukšošana kopā ar draudzeni, visādu muļķību runāšana un neskaitāmi drunken selfies, tad šobrīd nepieciešams daudz vairāk. Vajag kvalitāti, vajag sarunas, vajag pievienoto vērtību un ir vēlme kaut ko piedzīvot. Un, jāatzīst, ka sākumā šis mani tiešām biedēja, jo kā vienā mirklī izmainīt visu, ko tu esi ikdienā uzskatījis par labi pavadītu laiku? Neiztrūkstoši, sapratu ka arī man ir cilvēki, ar kuriem mani vienoja tikai mīlestība pret vīnu un šīs attiecības lēnām un dabiski aizplūda nebūtībā. Lai nu kā, jāsaka, ka manas ekspektācijas ietekmējušas manu dzīvi un šobrīd tā ir labāka. Ne vienmēr priecīgāka, jo vairāk jāstrādā pie savu vajadzību apmierināšanas, bet viennozīmīgi labāka.

Par ēnas pusēm runājot, vairāk kā jebkad saprotu, cik ļoti mūsu sabiedrība ir pro-alcohol. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem mans tālaika priekšnieks man stāstīja, cik veiksmīgi viņam izdevies atmest smēķēšanu, izmantojot Alena Karra grāmatu un, ka Karram esot arī grāmata “Kā dzert mazāk” (Easy Way To Control Alcohol), jo pārtraukt dzert pavisam šajā sabiedrībā neesot iespējams. Tolaik māju ar galvu un centos par to nedomāt, tāpat kā visi. Jo ir vieglāk nedomāt sabiedrībā, kurā alkohols ir PILNĪGI VISUR. Piemēram, sociālajos tīklos – ja jums ir kāda problēma, tas noteikti nav nekas tāds, ko pudele ledusauksta prosecco nevarētu atrisināt. Tikties ar draugiem uz aliņu – ikdiena. Tikties uz tēju – eeem, tā gadījumā nedara tikai pusaugu meitenes un tie… apgarotie? Alkohols tiek uztverts kā labākais sociālais lubrikants un viegli pieejams kruķis grūtiem brīžiem, kurš nekad nepieviļ. Labā ziņa ir tā, ka vismaz manā burbulī šis pamazām mainās un satieku aizvien vairāk cilvēku, kuri izlēmuši savā dzīvē alkoholu vairs neiekļaut.

Problemātiku veido arī uzskats, ka alkoholisms ir problēma tiem tur, citiem. Tiem, kas kavē darbu, nonāk uz ielas, diedelē centus tuneļos, īsāk sakot – cilvēkiem, kurus uzskatām par nelabvēlīgiem. Nav lielāku maldu. Kad iedomājamies alkoholismu kā nogriezni, tad varam skaidri saredzēt, ka viss ir laika jautājums. Alkohols ir atkarības viela un ar laiku, lai sasniegtu to pašu apreibināšanās līmeni, to vajadzēs vairāk. Tā arī veidojas bravūras pilnās sarunas par to, cik kurš var turēt. Ja šajā iedziļināmies, saprotam, ka nav runa par izturību vai spējīgumu, bet gan par alkohola toleranci, kas izveidojusies ilgākā laika periodā darot sev pāri.

Pēdējais, ko man gribētos šeit pieminēt ir stereotips par tiem, kas izvēlējušies nedzert. Mēs visi esam dzirdējuši es viņam neuzticos, viņš nedzer vai droši vien viņam bija problēmas ar alkoholu, tāpēc tagad atturībnieks un līdzīgus tekstus. Nē, es nenodzēros līdz kliņķim, nē, es nebiju uz ielas. Es dzēru tikpat ikdienišķi, cik visi citi. Ar tām pašām blaknēm. Mans iemesls pārtraukt bija gaužām vienkāršs – es nevaru ciest justies fiziski slikti. Es to nepanesu, tāpēc man nebija citas izvēles, kā vien pārtraukt dzert. Šķiet, ka ir cilvēki, kuri spēj šādos apstākļos funkcionēt. Es neesmu tāds cilvēks.

Rēķinos, ka šis temats ir pietiekami sensitīvs, lai es vēlāk saņemtu atbildes, ka jūs taču iedzerat tikai pa svētkiem, savam priekam un, ka es ar savu pretalkoholisma evanģēlismu varu iet ieskrieties. Gribu cieņpilni pateikt, ka es uz šīm replikām neatbildēšu. Nevis tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt, bet gan tāpēc, ka es neskatos uz cilvēkiem, kas lieto alkoholu kā uz mācāmiem skolēniem. Neskatos no augšas. Es neesmu labāka, es vienkārši daru citādāk un uzskatu, ka man ir tiesības ar savu skatījumu dalīties. Un es sapratīšu arī, ja neviens šo negribēs ne lasīt, ne dzirdēt, ne redzēt. Es vienkārši priecātos, ja mēs visi reiz būtu brīvi. Jo tieši tāda arī ir mana pamatsajūta – brīvība. Brīvība, kuru gribu paturēt.

Man palīdzēja Annie Grace grāmata This Naked Mind.