Es šodien gribu uzrakstīt par šo gadu. Ne tikai tāpēc, ka šis gads ir bijis notikumiem bagātākais manā mūžā un es noteikti vēlēšos atcerēties vismaz pieturas punktus, bet arī tāpēc, ka man patīk cienīgi noslēgumi un tīri sākumi. Un vēl tāpēc, ka man šķiet, ka nākamais gads būs ne mazāk intensīvs. Varbūt pat vairāk.
Tātad – iedvesmojoties no Māras – lietas, ko izdarīju, sapratu, noformulēju sev 2022. gadā.
Dzīve ir absolūti neparedzama. Absolūti. Janvārī mans brīnišķīgais vīrs ar dzelžainu pārliecību man teica, ka šajā dzīves posmā neredz sevi dzīvojam jelkur citur kā Latvijā. Jāpērk māja, jāadoptē suns un jādzen saknes. Pēc mazliet vairāk kā mēneša mēs aizlidojām pirmoreiz paskatīties uz Valensiju. Neviens no mums nekad nebija bijis Spānijā. Mūsu tuvākā saistība ar šo Eiropas galu bija mans pusgads Erasmus Porto un vīra nedēļa kaut kādā digitālājā vienradžu konferencē Lisabonā. Tas gan mūs nekavēja vēl pēc pāris mēnešiem attapties šeit ar visu mašīnu, pannām, katliem un, protams, abiem kaķiem, kuri, starp citu, šo pārcelšanos uztvēra visai mierīgi. Tātad, jā – dzīve ir absolūti neparedzama.
Mīlestība ir skaisti un forši, bet komanda ir visa pamatā. Kā jau noprotat, šis gads mūsu ģimenei bijis tāds blendera un centrifūgas lovechild, tāpēc varu šo to teikt par veiksmīgas laulības stūrakmeņiem. Šogad lielāko daļu gada mēs pavadījām visi četri (+2 kaķi) mājās. Bērniem nebija ne dārziņa, ne skolas. Mums bija jāstrādā. Un tad vēl visa tā pārvākšanās jautrība… Un šis viss pēc Covid gadiem, kuriem manā prātā jau zudis skaits. Gadiem, kuros, ņemot vērā manu izteikto veselības piesardzību (nē, es negribu teikt, ka esmu hipohondriķe, lai gan, droši vien, tālu no tā neesmu), mēs paturējām bērnus mājās, nekur negājām un ļoti, ļoti nogurām. Tāpēc šis gads bija vēl viens pamatīgs tests mūsu partnerattiecībām un ar prieku varu teikt, ka esam šo testu nokārtojuši. Būsim atklāti – saku to arī ar milzu atvieglojumu, jo es nemāku un īsti negribu mācēt Tinderi. Kad biju stāvoklī ar pirmo bērnu, vēl strādāju digitālajā aģentūrā un viens no maniem darba pienākumiem bija vienmēr zināt par visiem jaunumiem aplikācijās, tāpēc, protams, izmēģināju arī šo. Un tikpat ātri arī izdzēsu to no sava telefona, pirms tam gan čakli sasvaipojot visus cilvēkus tajā virzienā, kas saka, ka man tie patīk. Tobrīd gan biju pilnīgā pārliecībā, ka tas ir “atraidīšanas” virziens. Tagad jūs saprotat – man pilnīgi noteikti jādara viss, kas manos spēkos, lai mana laulība turpinātu būt izdevusies. Un vislabāk mums tas sanāk, kad apzināmies nevis savu milzīgo, romantisko, sarkanām rozēm klāto mīlestību, bet gan to, ka esam dzelžaini spēcīga komanda.
Izrādās, ka viens no maniem sapņu darbiem ir būt par mārketinga vadītāju rotaļlietu veikalā. Pieaugušo rotaļlietu veikalā. Ir tik brīnišķīga sajūta, redzot, kā cilvēki atraisās un runā par seksu un seksualitāti daudz biežāk, atklātāk un saucot lietas īstajos vārdos. Un esmu laimīga, ka varu būt daļa no uzņēmuma, kura viens no būtiskākajiem mērķiem ir, lai cilvēki justos labāk, atļautos dzīvot baudpilnāk. Un beidzot pārstātu uzskatīt, ka bauda ir kaut kāda privilēģija, bet gan saprastu, ka tā ir tāda pati cilvēktiesība kā ūdens, ēdiens un drošība.
Starp citu – šī ir atziņa, ko tieši šogad esmu sapratusi arī savā privātajā dzīvē – ķermeniskās baudas nav un nedrīkst būt otrā plāna aktrises. Šajā gadījumā par ķermenisko uzskatot ne tikai seksu, bet arī sportu, masāžas, izgulēšanos un citas baudas. Ķermeniskā bauda un veselība patiesībā ir visa pamatā un, ja nejutīsim piepildījumu tajā, garīgās baudas situāciju neglābs. Grūti taču palasīt grāmatu ar sāpošu galvu, vai ne?
Par grāmatām runājot – šogad notika vēl viena mana atgriešanās pie sevis. Pie grāmatām. Pašos pamatos es nāku no dullu lasītāju ģimenes. Lasīt un rakstīt iemācījos trīsarpus gadu vecumā, jo mana vecmamma pret mani izmantoja briesmīgāko emocionālā terora paņēmienu, ko tajā laikā varēju iedomāties – viņa teica, ka nedrīkstēšu skatīties “Bitīti Maiju”, ja neizlasīšu norunāto apjomu. Tad nu es ar milzu dusmām lasīju “liels, liels ozols, divpadsmit zaru”. No šīm dusmām mazliet paradoksāli aizceļoju pie tā, ka no šī vecuma līdz pat skolas sākumam praktiski neiesaistījos dzīvē, bet ļāvu tai risināties grāmatu lappusēs. Izlasīju visas man tolaik pieejamās pasakas. Visas bērnu grāmatas. Kad atklāju bibliotēku, gandrīz sajuku prātā. Bet kādā brīdī šī mīlestība, protams, mazliet izplēnēja un ilgus gadus lasīju tikai to, kas skolā uz mani skatījās no obligātās literatūras saraksta. Pēdējos gados, bet īpaši šogad, šī mīlestība atgriezās ar jaunu spēku un es atklāju, ka viena no manām mīļākajām meditācijas metodēm ir ieslēgt noise cancelling austiņās brīnišķīgo Aijas Alsiņas klaviermūziku un lasīt, lasīt, lasīt. Vakar atklāju, ka pāris minūšu gājienā no manām mājām ir grāmatnīca, kurā pieejamas grāmatas tikai angļu valodā. Staigājot pa šo grāmatnīcu, biju nedaudz noreibusi no tā, cik ļoti perfekta grāmatu izlase tajā bija – tāda manas gaumes esence. Šis un fakts, ka šī grāmatnīca organizē “klusos lasīšanas vakarus”, kuros – jā, tieši tā – drīkst vienkārši sēdēt un lasīt, liek man saprast, ka nākamais gads tiks aizvadīts vēl vairāk grāmat-zīmē.
Labi, tālāk mazliet īsāk, citādāk šis bloga ieraksts iekritīs jūsu tl;dr listēs.
– Sapratu, ka vide palīdz ieradumiem – esmu sākusi pa drusciņai skriet un turpināšu to darīt arī nākamgad.
– Sapratu, ka man nekad nebūs autovadītāja apliecības. Šī apjausma bija tik fantastiski atbrīvojoša, ka joprojām nevaru noticēt, ka neizlēmu šādi noslēgt šo jautājumu jau ātrāk.
– Sapratu, ka kaut nelieli iekrājumi atrisina neskaitāmus satraukumus ikdienā un liek justies labāk katru dienu. Turpināšu iekrāt.
– Šogad pirmo reizi mūžā nosauļojos. Un no latviešiem saņēmu neskaitāmus komentārus par savu iedegumu – “ko, tu taču dzīvo Spānijā, ko tik bāla?”. Nopirku sauļošanās krēslu, lai pārstātu saņemt šos komentārus. Saņēmu tos tāpat. Sapratu, ka nosauļoties (lasīt: lietot pārāk maz vai nemaz SPF) ir muļķīgi un bīstami, tāpēc ar to vairs neaizraušos.
– Sapratu, ka Covid gados esmu izslāpusi pēc iespaidiem, tāpēc priecājos, ka varam daudz braukāt un piedzīvot, ko turpināšu arī nākamgad. Pirmajos četros mēnešos plānā Barselona, Madride, Porto, Londona un, protams, Rīga.
– Sapratu, ka dzīvē vairāk jāspēlējas. Jā, tas nozīmē arī to, ka vairāk jāspēlējas ar bērniem un jāpaplašina mans “mīļošanās departaments” arī ar “spēlēšanās filiāli”.
– Lepojos ar saviem bērniem vairāk, kā jebkad.
– Iepazinos ar savu māsu! Šis man vispār šķiet kaut kāds dulli superīgs notikums. Izrādās, ka man tepat Eiropā dzīvo nenormāli forša un (vispār, manuprāt) man ļoti līdzīga sister from the same mister. <3
– Uzņēmu daudzus superīgus ciemiņus. Arī iepazinos ar cilvēkiem, kas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – mīlestības pilnu sirdi. Sapratu, ka atvērtība ir brīnišķīga.
Svarīgākais, ko esmu sapratusi šajā gadā – esmu no sirds pateicīga, ka man ir iespēja dzīvot šo dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Esmu pateicīga, ka manī ir izplēnējušas depresijas pēdas, ka manī atkal ir nerimstoša interese redzēt, izgaršot, piedzīvot, dzirdēt, iemācīties un izlasīt. Pa-tei-cī-ga.
