Par rakstīšanu

Atzīmējot šī bloga astoto dzimšanas dienu un piekto klusēšanas gadu, izlēmu, ka, iespējams, ir laba doma tam mazliet pamainīt privātuma uzstādījumus no “Private” uz “Public”. Jā, tas nozīmē, ka atkal ir iespējams lasīt manas jaunības angļu valodas kļūdas un izteikti kategoriskos, jaunības maksimālisma vadītos spriedumus.

Bet, ja nu mēs parunātu par šodienu, man būtu jāsaka sekojošais: šo piecu “klusuma” gadu laikā mainījies ir viss. Esmu izgājusi cauri posmiem, kad man šķitis, ka manis internetā ir par daudz un esmu izgājusi cauri brīžiem, kad šķitis, ka manis nav nemaz. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Vienīgais, ko varu teikt ir – varbūt es atkal gribu rakstīt. Jo, lai arī mans Twitter pinned tweet augstprātīgi vēsta, ka “manī vairs absolūti nav vēlmes informēt jūs par savu viedokli sabiedriski aktuālos jautājumos”, reizēm šķiet, ka tas tomēr pilnībā neatbilst patiesībai. Reizēm gribas jums pastāstīt par jaunāko vegāniskās aukstās zupas recepti, ko esmu izdomājusi. Reizēm gribas jums vairāk, nekā 140 zīmēs pastāstīt par kādu izstādi, ko esmu redzējusi vai albumu, ko pārpratuma pēc esmu noklausījusies. Un – galu galā – piemēram, šobrīd gribētos jums pateikt, cik ļoti dunduki ir visi, kuri neiet balsot.

Ir gan viena lieta, par ko man jāatvainojas jau iepriekš. Es rakstu sliktāk, nekā iepriekš. Kad sāku šo blogu, mans darbs un ikdiena vistiešākajā veidā bija saistīti ar tekstiem, šobrīd tas tā vairs nav. Ikdienā vairāk nodarbojos ar brīnišķīgu cilvēku “vadīšanu” un stratēģisko plānošanu. Bet man ir neliels pamats domāt, ka pirksti pieradīs un komati paši atradīs ceļu uz pareizajām vietām.

Drive (2011)

Pat nerunājot par skaņu celiņu, Ryan Gosling, viņa fotošopēto sešpaku un ātrām mašīnām – filma bija lieliska. 

Ziniet, ir tās reizes, kad filma “ievelk” jau no pirmajām sekundēm? Šī bija viena no tām. Šajā vakarā biju izlēmusi skatīties kādu vieglāku filmu, bet, kamēr “straumēnos” iegādājās, izlēmu uzlikt Drive un novērtēt, vai izskatās pietiekami laba, lai turpinātu to glabāt “nebaltam vakaram”. Un paliku.

Par lielu artavu manā sajūsmā atbildīgas noise-cancelling headphones un HD kvalitāte. Katru bedri auto ceļā, katru švīku uz tā sāniem jutu cauri kauliem. Katru klusuma brīdi (kuru, starp citu, šajā filmā ir visai daudz) izjutu spēcīgāk, nekā, ja tā būtu bijusi vien vāja pauze pilsētas troksnī.

Mani sajūsmināja arī Ryan Gosling spēja izcili notēlot viegli sociopātisku auto entuziastu un mirklī, kad kadrā bija vien tumša istaba, kuras stūrī pie galda sēdēja viņa spēlētais Driver un skrūvēja vienu no tiem mašīnas verķiem, manī neviļus radās sajūta, ka tas varbūt nav nemaz tik sarežģīti. Pie tam – man, kurai ir visnotaļ paniskas bailes no satiksmes, šķita pārsteidzošs tas, ar kādu vieglumu tika parādīts pats auto vadīšanas process. Viegli, reizē ar milzīgu noteiktību un skaidrību par katru kustību. Fascinating.

Amizanti, iespējams, nedaudz infantili, bet mans būtiskākais secinājums pēc šīs filmas noskatīšanās ir – uz visu nav nepieciešams verbāli atbildēt. Arī klusumam būtu jābūt sociāli pieņemamam. Jo reizēm visu pasaka gurni sejas panti. Un tie taču reti melo.

Par personāla atlases kritēriju pārskatīšanu

Vakar man draudzene stāstīja, ka viņas kolēģei jau kādu laiku kabinetā dzīvojot no ielas paņemts kaķis. Runājām, runājām un aizrunājāmies līdz ģeniālai domai.

Sapratām, ka patiesībā CV un darba meklētāju portāliem, kā arī LinkedIn būtu uz šo jauno trendu steidzami jāreaģē un jāievieš papildus iespēja norādīt to, ar kādu mājdzīvnieku tad konkrētais darba meklētājs nāks strādāt uz jauno darba vietu. Tad darba meklētāju sludinājumi izskatītos aptuveni tā:

Grāmatvede Ivonna un viņas divgadīgais taksis Žoržs meklē iespējas piepelnīties uzņēmumu maksātnespējas procesu formēšanā. 

Taksists Jānis un viņa divi degu ar prieku pieņems picu piegādātāja darbu.

Mācītājs Ivo un viņa klaburčūska Žubīte meklē jaunu draudzi.

Studente Inga un viņas kanārijputniņš Jānis labprāt pievienosies jūsu telemārketinga komandai!

Protams, šajā gadījumā būtu jāreaģē arī uz dažādām “dzīvnieku nesakritībām”, kā piemēram, birojā ar trīs kaķiem jaunu kolēģi ar divām smilšu pelēm droši vien nepieņems. Bet tas būtu uz labu – kaķu cilvēki taču ar peļu cilvēkiem jau pašā būtībā nesaprastos! Tātad, personāla atlases firmām – go, explore the new trend!

Par subkultūru diferenciācijas kārtības pārskatīšanu

Vakar, nākot no darba, austiņās klausījos Nicki Minaj. Mājās uz tumbām skaļi uzliku Šopēnu. Šo rītu sāku ar dabstepu. Dienu turpināju ar The Rolling Stones un Edith Piaf. Šobrīd skan I Blame Coco. Piektdien dzēru lētu vīnu. Sestdien dārgu ūdeni. Aizvakar ēdu mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizes ar majonēzi. Un dzēru kefīru. Vakar ēdu paštaisītu picu un prosciutto. Šodien dzeru kefīru un graužu saulespuķu sēklas. Man patīk vīrieši. Es spēju novērtēt sievieti kā seksīgu. Man patīk apmeklēt teātri. Man patīk brīvdabas festivāli. Es neciešu snobus. Es esmu snobs. Es ēdu gaļu. Man patīk vegāni un veģetārieši. Un tagad pastāsti man, kāda es esmu, neizmantojot vārdu “dažāda”.

Manuprāt, cilvēku iedalīšana subkultūrās būtu krietni vien jāpārskata. Re, ko mums saka Vikipēdija:

“Latvijā pastāv šādas subkultūras: bardu kopiena, fanu subkultūra, geji un lesbietes, goti, kriminālā subkultūra, urlas, skinhedi, zinātnieku subkultūra u.c.”

Tātad, pēc šī te – es iederos tajā, kas ir “u.c”. Ņemot vērā, ka ne “u”, ne “c” nav mani mīļākie burti, ierosinu stingrāku kontroli subkultūru diferenciācijā. Kontroli iespējams realizēt izstrādājot katras konkrētās subkultūras vadlīnijas un testu, kas jāaizpilda katras subkultūras kandidātam, lai kvalificētos konkrētajā subkultūrā. Šo testu, protams, varētu veidot arī kā Facebook/Odnoklassniki/Draugiem.lv aplikāciju – tīri praktisku iemeslu dēļ, lai vieglāk sasniegt dažādu subkultūru kandidātus.

Piemēri testa jautājumiem:

Geju/lesbiešu subkultūru testā: Ar ko tu labprātāk precētos un audzinātu bērnus – ar sava dzimuma pārstāvi vai pretējā dzimuma pārstāvi?

Kriminālās subkultūras testā: Kā tu labprātāk iegūtu iPhone 4S – nopērkot vai nozogot?

Urlu subkultūras testā: Kas tev garšo labāk – parmezāns vai saulespuķu sēklas?

Atbildot uz, kā jau redzi, visai āķīgiem jautājumiem, tev tiks pateikts tas, pie kuras subkultūras tieši tu piederies un tieši kā tev turpmāk būtu jāuzvedas, lai tu varētu kļūt par pilntiesīgu un tīru šīs subkultūras pārstāvi.

Šādas politikas īstenošana atrisinātu virkni problēmu:

1) Cilvēkiem būtu skaidra sava misija, vīzija un mērķi.

2) Cilvēki zinātu savu vietu šajā pasaulē.

3) Tiktu izskausta vientulība kā šķira – ja tu piederi kādai subkultūrai, tev jau automātā ir lērums draugu!

4) Būtu iespēja izstrādāt katrai subkultūrai piemērotās profesijas, tādējādi ar piemērotu darbspēku pārklājot visu darba tirgu.

u.c.

P.S. Šeit vajadzētu atrasties sarkasma zīmei, bet es nevarēju atrast. Viss, ko es ar šo bloga ierakstu vēlējos pateikt ir – ļaujiet man mierīgi klausīties Nicki Minaj un The Rolling Stones, neieliekot mani rāmī “popsa” vai “ādās tērptā”. Bučas.

P.P.S. Pirmajam kurš iekomentēs pie šī ieraksta “tl;dr” aizsūtīšu labu domiņu!

(Palielas) kabatas izmēra Ziemassvētku pantiņu špikeris

Katrus Ziemassvētkus mēs pie eglītes ar ģimeni skaitām dzejolīšus, lai iegūtu dāvanas. Un esmu droša, ka ne tuvu neesam vienīgie. Un vienmēr blakus sēž ome, kura vienīgā no visiem ir patiešām sagatavojusies un līdzi paņēmusi dziesmu un dzejoļu grāmatu, no kuras tad visiem arī smuki saka priekšā dzejolīšus. Tas tā – lai četrus gadus no vietas nebūtu jāskaita “Pīrāgam nabagam…” vai “Salavecim gara bārda…”. 

Ja arī Tev ir tāda ome (vai mamma, vai tētis, opaps vai krustmāte) – iesaku Tev viņu (un visus pārējos) šogad pārsteigt! Izprintē šo emērdžensī Ziemassvētku pantiņu špikeri un pierādi, ka jau esi liels/-a un vari pantiņu noskaitīt pats/-i! Vismaz es tā darīšu.

Nu re. Un reizē, lai šī ir arī mana mazā dāvaniņa Tev Ziemassvētkos. Bučas un, lai mīļi!

(lai apskatītu, spied uz bildes vai šeit)

Par eksperimentiem

Sapņoju, ka esmu iekļuvusi kaut kādā eksperimentā ar cilvēkiem – ir viens cilvēks, kurš inficējis visus ar kaut kādām baktērijām, kas liek mirt un visu cilvēku acis uz brīdi paliek melnas. Uzreiz kā tiek pamanīts kāds ar melnām acīm, tā tiek nogalināts. Pāris stundās visi cilvēki tiek novākti, jo ieraugot savas melnās acis sākuši šokā kliegt un sevi nodevuši. Palikuši vien pāris cilvēki un es. Arī es jau pašā sākumā biju pamanījusi savas melnās acis, bet atšķirībā no pārējiem, tiku reaģējusi visai mierīgi, līdz ar to – palikusi nepamanīta. Visu laiku slēpu savas acis un baidījos, ka tik atkal kaut kas nesaiet uz īso un nekļūst melnas.

Kad esmu palikusi viena pati, uzrodas vēl bariņš ar cilvēkiem, kuri, domādami, ka šīs baktērijas mistiskā kārtā uz mani neatstāj nekādu iespaidu, vēlas ar mani veikt tālākus eksperimentus. Es lūdzos, lai mani nošauj un nemoka. Visādi cenšos provocēt savu nāvi, tomēr nekā. Man izdodas izbēgt un es pārskrienu pāri ielai, kur atrodas kaut kāda veclaicīga aptieka. Pie ieejas sasveicinos ar meiteni, kura tieši pie aptiekas durvīm prezentē elektroniskās cigaretes un palūdzu viņai, lai iedod man vienu no saviem kompaktdiskiem, kas mētājas zālē. Lai vismaz nāvei būtu soundtracks. Ieskrienu iekšā. Aiz letes mani sagaida blonda, ļoti labi kopta dāma, kurai es lūdzos, lai iešpricē man kaut kādas zāles, lai es nomirtu. Man par lielu pārsteigumu, viņa izskatās pilnīgi mierīga un nemaz necenšas mani atrunāt. Manis doto kompaktdisku gan noliek blakus uz galda. Nodomāju – “Droši vien, labi, ka disks tā arī netika uzlikts – ja nu tajā slēpjas tikai mūzika elektronisko cigarešu pārdošanai un kaut kādas prezentācijas? Tas nu gan nebūtu labs soundtracks manai nāvei.” Ar garu adatu iešļircina man kaut kādu šķīdumu un saka, ka vajadzētu līdzēt. Es vaicāju – “Kad?”, viņa parausta plecus un saka – “Nu, visdrīzāk pēc kādiem četriem”. Es paskatos uz pulksteni, kas rāda sešus vakarā un neizpratnē veros dāmā. Viņa, saprotot manu jautājumu atbild “Gadiem, draudzenīt, gadiem”.

Es nomiru pēc tieši četriem gadiem, kad manā dzīvē jau viss bija nokārtojies.

Ulla pret Jāni

No sirds cienu pirms pāris mēnešiem radušos projektu “Ulla pret Jāni”. Man patīk projekti, kas izstaro sirsnību un pozitīvismu, bet nedara to pārspīlēti vai mākslīgi. Projekti, kuri liek noticēt tam, ka tajos ielikta sirds.  Tie patiesie. Šis projekts ir viens no tādiem – abi enerģiski, abi aktīvi un – katrs savā veidā cilpo pa dzīvi un iedvesmo visus apkārtējos.

Attēls: ekrānšāviņš no www.ullapretjani.lv

Sākotnēji domāju, ka projekts ir absolūta divu cilvēku – skrējēju + cilvēka – interneta “bērniņš”, tomēr šobrīd ik pa brīdim rodas sajūta, ka tā varētu arī nebūt. Izskatās, ka tā varētu būt viena no starp-aktivitātēm Nordea Rīgas Maratona kampaņā. Ja tā, tad tas pelnījis pat vēl lielākus komplimentus – izcila, laicīgi izdomāta stratēģija un perfekta realizācija. Ievelk pat tādus “skriešanas-malā-sēdētājus” kā mani un aicina aizdomāties, sākot ar jautājumu: “Kas būtu, ja es tomēr uzvilktu tās skriešanas kurpes un izmestu kādu līkumu?” un beidzot ar ziņkāri un apņēmību: “Nē, bet nopietni – ja nu gadījumā es varu satrenēties tā, ka varu kaut pusmaratonu noskriet?” Bet, protams, es tikai spriedelēju par iespējamo projekta izcelsmi un mērķi – nepretendēju uz patiesību.

Ja ticam projekta mājas lapā esošajam laika skaitītājam, starta šāvienam jāatskan jau pēc 5 minūtēm. Nu ko, turēšu arī savus īkšķus un, lai veicas!

Papildinājums: Mājas lapas pulkstenis esot mānīgs – Ulla un Jānis startēs 10:10 pēc NYC laika (aptuveni 17:00 pēc mūsējā) svētdien.

Smaržas jautājums

Jau ilgu laiku domāju par to, ka vajadzētu abonēt kādu rīta laikrakstu. Ne tāpēc, ka es nemācētu atvērt Tvnet vai Google Reader, bet gan dēļ nostalģijas, avīzes smaržas un rituāla – pieiet pie pastkastītes un izņemt avīzi. Katru rītu.

Problēma sākas, kad jāizlemj, kuru laikrakstu abonēt. Principā visi rīta laikraksti ir kāda politiska spēciņa paspārnē, līdz ar to paveras trīs iespējas:

1. Abonēt visus un par aptuveno patiesību pieņemt vidējo aritmētisko;

2. Abonēt vienu no tiem (lasi: mazāko ļaunumu, lai arī kurš tas būtu) un ļauties zombēšanai;

3. Abonēt jebkuru no tiem, izņemt no pastkastītes, pasmaržot un izmest.

Es pieļauju, ka beigās vienkārši izdzeršu pudeli vīna un aiz pieraduma abonēšu Dienu.