Par 2022

Es šodien gribu uzrakstīt par šo gadu. Ne tikai tāpēc, ka šis gads ir bijis notikumiem bagātākais manā mūžā un es noteikti vēlēšos atcerēties vismaz pieturas punktus, bet arī tāpēc, ka man patīk cienīgi noslēgumi un tīri sākumi. Un vēl tāpēc, ka man šķiet, ka nākamais gads būs ne mazāk intensīvs. Varbūt pat vairāk.

Tātad – iedvesmojoties no Māras – lietas, ko izdarīju, sapratu, noformulēju sev 2022. gadā.

Dzīve ir absolūti neparedzama. Absolūti. Janvārī mans brīnišķīgais vīrs ar dzelžainu pārliecību man teica, ka šajā dzīves posmā neredz sevi dzīvojam jelkur citur kā Latvijā. Jāpērk māja, jāadoptē suns un jādzen saknes. Pēc mazliet vairāk kā mēneša mēs aizlidojām pirmoreiz paskatīties uz Valensiju. Neviens no mums nekad nebija bijis Spānijā. Mūsu tuvākā saistība ar šo Eiropas galu bija mans pusgads Erasmus Porto un vīra nedēļa kaut kādā digitālājā vienradžu konferencē Lisabonā. Tas gan mūs nekavēja vēl pēc pāris mēnešiem attapties šeit ar visu mašīnu, pannām, katliem un, protams, abiem kaķiem, kuri, starp citu, šo pārcelšanos uztvēra visai mierīgi. Tātad, jā – dzīve ir absolūti neparedzama.

Mīlestība ir skaisti un forši, bet komanda ir visa pamatā. Kā jau noprotat, šis gads mūsu ģimenei bijis tāds blendera un centrifūgas lovechild, tāpēc varu šo to teikt par veiksmīgas laulības stūrakmeņiem. Šogad lielāko daļu gada mēs pavadījām visi četri (+2 kaķi) mājās. Bērniem nebija ne dārziņa, ne skolas. Mums bija jāstrādā. Un tad vēl visa tā pārvākšanās jautrība… Un šis viss pēc Covid gadiem, kuriem manā prātā jau zudis skaits. Gadiem, kuros, ņemot vērā manu izteikto veselības piesardzību (nē, es negribu teikt, ka esmu hipohondriķe, lai gan, droši vien, tālu no tā neesmu), mēs paturējām bērnus mājās, nekur negājām un ļoti, ļoti nogurām. Tāpēc šis gads bija vēl viens pamatīgs tests mūsu partnerattiecībām un ar prieku varu teikt, ka esam šo testu nokārtojuši. Būsim atklāti – saku to arī ar milzu atvieglojumu, jo es nemāku un īsti negribu mācēt Tinderi. Kad biju stāvoklī ar pirmo bērnu, vēl strādāju digitālajā aģentūrā un viens no maniem darba pienākumiem bija vienmēr zināt par visiem jaunumiem aplikācijās, tāpēc, protams, izmēģināju arī šo. Un tikpat ātri arī izdzēsu to no sava telefona, pirms tam gan čakli sasvaipojot visus cilvēkus tajā virzienā, kas saka, ka man tie patīk. Tobrīd gan biju pilnīgā pārliecībā, ka tas ir “atraidīšanas” virziens. Tagad jūs saprotat – man pilnīgi noteikti jādara viss, kas manos spēkos, lai mana laulība turpinātu būt izdevusies. Un vislabāk mums tas sanāk, kad apzināmies nevis savu milzīgo, romantisko, sarkanām rozēm klāto mīlestību, bet gan to, ka esam dzelžaini spēcīga komanda.

Izrādās, ka viens no maniem sapņu darbiem ir būt par mārketinga vadītāju rotaļlietu veikalā. Pieaugušo rotaļlietu veikalā. Ir tik brīnišķīga sajūta, redzot, kā cilvēki atraisās un runā par seksu un seksualitāti daudz biežāk, atklātāk un saucot lietas īstajos vārdos. Un esmu laimīga, ka varu būt daļa no uzņēmuma, kura viens no būtiskākajiem mērķiem ir, lai cilvēki justos labāk, atļautos dzīvot baudpilnāk. Un beidzot pārstātu uzskatīt, ka bauda ir kaut kāda privilēģija, bet gan saprastu, ka tā ir tāda pati cilvēktiesība kā ūdens, ēdiens un drošība.

Starp citu – šī ir atziņa, ko tieši šogad esmu sapratusi arī savā privātajā dzīvē – ķermeniskās baudas nav un nedrīkst būt otrā plāna aktrises. Šajā gadījumā par ķermenisko uzskatot ne tikai seksu, bet arī sportu, masāžas, izgulēšanos un citas baudas. Ķermeniskā bauda un veselība patiesībā ir visa pamatā un, ja nejutīsim piepildījumu tajā, garīgās baudas situāciju neglābs. Grūti taču palasīt grāmatu ar sāpošu galvu, vai ne?

Par grāmatām runājot – šogad notika vēl viena mana atgriešanās pie sevis. Pie grāmatām. Pašos pamatos es nāku no dullu lasītāju ģimenes. Lasīt un rakstīt iemācījos trīsarpus gadu vecumā, jo mana vecmamma pret mani izmantoja briesmīgāko emocionālā terora paņēmienu, ko tajā laikā varēju iedomāties – viņa teica, ka nedrīkstēšu skatīties “Bitīti Maiju”, ja neizlasīšu norunāto apjomu. Tad nu es ar milzu dusmām lasīju “liels, liels ozols, divpadsmit zaru”. No šīm dusmām mazliet paradoksāli aizceļoju pie tā, ka no šī vecuma līdz pat skolas sākumam praktiski neiesaistījos dzīvē, bet ļāvu tai risināties grāmatu lappusēs. Izlasīju visas man tolaik pieejamās pasakas. Visas bērnu grāmatas. Kad atklāju bibliotēku, gandrīz sajuku prātā. Bet kādā brīdī šī mīlestība, protams, mazliet izplēnēja un ilgus gadus lasīju tikai to, kas skolā uz mani skatījās no obligātās literatūras saraksta. Pēdējos gados, bet īpaši šogad, šī mīlestība atgriezās ar jaunu spēku un es atklāju, ka viena no manām mīļākajām meditācijas metodēm ir ieslēgt noise cancelling austiņās brīnišķīgo Aijas Alsiņas klaviermūziku un lasīt, lasīt, lasīt. Vakar atklāju, ka pāris minūšu gājienā no manām mājām ir grāmatnīca, kurā pieejamas grāmatas tikai angļu valodā. Staigājot pa šo grāmatnīcu, biju nedaudz noreibusi no tā, cik ļoti perfekta grāmatu izlase tajā bija – tāda manas gaumes esence. Šis un fakts, ka šī grāmatnīca organizē “klusos lasīšanas vakarus”, kuros – jā, tieši tā – drīkst vienkārši sēdēt un lasīt, liek man saprast, ka nākamais gads tiks aizvadīts vēl vairāk grāmat-zīmē.

Labi, tālāk mazliet īsāk, citādāk šis bloga ieraksts iekritīs jūsu tl;dr listēs.

– Sapratu, ka vide palīdz ieradumiem – esmu sākusi pa drusciņai skriet un turpināšu to darīt arī nākamgad.

– Sapratu, ka man nekad nebūs autovadītāja apliecības. Šī apjausma bija tik fantastiski atbrīvojoša, ka joprojām nevaru noticēt, ka neizlēmu šādi noslēgt šo jautājumu jau ātrāk.

– Sapratu, ka kaut nelieli iekrājumi atrisina neskaitāmus satraukumus ikdienā un liek justies labāk katru dienu. Turpināšu iekrāt.

– Šogad pirmo reizi mūžā nosauļojos. Un no latviešiem saņēmu neskaitāmus komentārus par savu iedegumu – “ko, tu taču dzīvo Spānijā, ko tik bāla?”. Nopirku sauļošanās krēslu, lai pārstātu saņemt šos komentārus. Saņēmu tos tāpat. Sapratu, ka nosauļoties (lasīt: lietot pārāk maz vai nemaz SPF) ir muļķīgi un bīstami, tāpēc ar to vairs neaizraušos.

– Sapratu, ka Covid gados esmu izslāpusi pēc iespaidiem, tāpēc priecājos, ka varam daudz braukāt un piedzīvot, ko turpināšu arī nākamgad. Pirmajos četros mēnešos plānā Barselona, Madride, Porto, Londona un, protams, Rīga.

– Sapratu, ka dzīvē vairāk jāspēlējas. Jā, tas nozīmē arī to, ka vairāk jāspēlējas ar bērniem un jāpaplašina mans “mīļošanās departaments” arī ar “spēlēšanās filiāli”.

Lepojos ar saviem bērniem vairāk, kā jebkad.

– Iepazinos ar savu māsu! Šis man vispār šķiet kaut kāds dulli superīgs notikums. Izrādās, ka man tepat Eiropā dzīvo nenormāli forša un (vispār, manuprāt) man ļoti līdzīga sister from the same mister. <3

– Uzņēmu daudzus superīgus ciemiņus. Arī iepazinos ar cilvēkiem, kas uz mani atstāja paliekošu iespaidu – mīlestības pilnu sirdi. Sapratu, ka atvērtība ir brīnišķīga.

Svarīgākais, ko esmu sapratusi šajā gadā – esmu no sirds pateicīga, ka man ir iespēja dzīvot šo dzīvi tieši tādu, kāda tā ir. Esmu pateicīga, ka manī ir izplēnējušas depresijas pēdas, ka manī atkal ir nerimstoša interese redzēt, izgaršot, piedzīvot, dzirdēt, iemācīties un izlasīt. Pa-tei-cī-ga.

Par rakstīšanu

Atzīmējot šī bloga astoto dzimšanas dienu un piekto klusēšanas gadu, izlēmu, ka, iespējams, ir laba doma tam mazliet pamainīt privātuma uzstādījumus no “Private” uz “Public”. Jā, tas nozīmē, ka atkal ir iespējams lasīt manas jaunības angļu valodas kļūdas un izteikti kategoriskos, jaunības maksimālisma vadītos spriedumus.

Bet, ja nu mēs parunātu par šodienu, man būtu jāsaka sekojošais: šo piecu “klusuma” gadu laikā mainījies ir viss. Esmu izgājusi cauri posmiem, kad man šķitis, ka manis internetā ir par daudz un esmu izgājusi cauri brīžiem, kad šķitis, ka manis nav nemaz. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Vienīgais, ko varu teikt ir – varbūt es atkal gribu rakstīt. Jo, lai arī mans Twitter pinned tweet augstprātīgi vēsta, ka “manī vairs absolūti nav vēlmes informēt jūs par savu viedokli sabiedriski aktuālos jautājumos”, reizēm šķiet, ka tas tomēr pilnībā neatbilst patiesībai. Reizēm gribas jums pastāstīt par jaunāko vegāniskās aukstās zupas recepti, ko esmu izdomājusi. Reizēm gribas jums vairāk, nekā 140 zīmēs pastāstīt par kādu izstādi, ko esmu redzējusi vai albumu, ko pārpratuma pēc esmu noklausījusies. Un – galu galā – piemēram, šobrīd gribētos jums pateikt, cik ļoti dunduki ir visi, kuri neiet balsot.

Ir gan viena lieta, par ko man jāatvainojas jau iepriekš. Es rakstu sliktāk, nekā iepriekš. Kad sāku šo blogu, mans darbs un ikdiena vistiešākajā veidā bija saistīti ar tekstiem, šobrīd tas tā vairs nav. Ikdienā vairāk nodarbojos ar brīnišķīgu cilvēku “vadīšanu” un stratēģisko plānošanu. Bet man ir neliels pamats domāt, ka pirksti pieradīs un komati paši atradīs ceļu uz pareizajām vietām.

Drive (2011)

Pat nerunājot par skaņu celiņu, Ryan Gosling, viņa fotošopēto sešpaku un ātrām mašīnām – filma bija lieliska. 

Ziniet, ir tās reizes, kad filma “ievelk” jau no pirmajām sekundēm? Šī bija viena no tām. Šajā vakarā biju izlēmusi skatīties kādu vieglāku filmu, bet, kamēr “straumēnos” iegādājās, izlēmu uzlikt Drive un novērtēt, vai izskatās pietiekami laba, lai turpinātu to glabāt “nebaltam vakaram”. Un paliku.

Par lielu artavu manā sajūsmā atbildīgas noise-cancelling headphones un HD kvalitāte. Katru bedri auto ceļā, katru švīku uz tā sāniem jutu cauri kauliem. Katru klusuma brīdi (kuru, starp citu, šajā filmā ir visai daudz) izjutu spēcīgāk, nekā, ja tā būtu bijusi vien vāja pauze pilsētas troksnī.

Mani sajūsmināja arī Ryan Gosling spēja izcili notēlot viegli sociopātisku auto entuziastu un mirklī, kad kadrā bija vien tumša istaba, kuras stūrī pie galda sēdēja viņa spēlētais Driver un skrūvēja vienu no tiem mašīnas verķiem, manī neviļus radās sajūta, ka tas varbūt nav nemaz tik sarežģīti. Pie tam – man, kurai ir visnotaļ paniskas bailes no satiksmes, šķita pārsteidzošs tas, ar kādu vieglumu tika parādīts pats auto vadīšanas process. Viegli, reizē ar milzīgu noteiktību un skaidrību par katru kustību. Fascinating.

Amizanti, iespējams, nedaudz infantili, bet mans būtiskākais secinājums pēc šīs filmas noskatīšanās ir – uz visu nav nepieciešams verbāli atbildēt. Arī klusumam būtu jābūt sociāli pieņemamam. Jo reizēm visu pasaka gurni sejas panti. Un tie taču reti melo.

Par personāla atlases kritēriju pārskatīšanu

Vakar man draudzene stāstīja, ka viņas kolēģei jau kādu laiku kabinetā dzīvojot no ielas paņemts kaķis. Runājām, runājām un aizrunājāmies līdz ģeniālai domai.

Sapratām, ka patiesībā CV un darba meklētāju portāliem, kā arī LinkedIn būtu uz šo jauno trendu steidzami jāreaģē un jāievieš papildus iespēja norādīt to, ar kādu mājdzīvnieku tad konkrētais darba meklētājs nāks strādāt uz jauno darba vietu. Tad darba meklētāju sludinājumi izskatītos aptuveni tā:

Grāmatvede Ivonna un viņas divgadīgais taksis Žoržs meklē iespējas piepelnīties uzņēmumu maksātnespējas procesu formēšanā. 

Taksists Jānis un viņa divi degu ar prieku pieņems picu piegādātāja darbu.

Mācītājs Ivo un viņa klaburčūska Žubīte meklē jaunu draudzi.

Studente Inga un viņas kanārijputniņš Jānis labprāt pievienosies jūsu telemārketinga komandai!

Protams, šajā gadījumā būtu jāreaģē arī uz dažādām “dzīvnieku nesakritībām”, kā piemēram, birojā ar trīs kaķiem jaunu kolēģi ar divām smilšu pelēm droši vien nepieņems. Bet tas būtu uz labu – kaķu cilvēki taču ar peļu cilvēkiem jau pašā būtībā nesaprastos! Tātad, personāla atlases firmām – go, explore the new trend!

Par subkultūru diferenciācijas kārtības pārskatīšanu

Vakar, nākot no darba, austiņās klausījos Nicki Minaj. Mājās uz tumbām skaļi uzliku Šopēnu. Šo rītu sāku ar dabstepu. Dienu turpināju ar The Rolling Stones un Edith Piaf. Šobrīd skan I Blame Coco. Piektdien dzēru lētu vīnu. Sestdien dārgu ūdeni. Aizvakar ēdu mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizes ar majonēzi. Un dzēru kefīru. Vakar ēdu paštaisītu picu un prosciutto. Šodien dzeru kefīru un graužu saulespuķu sēklas. Man patīk vīrieši. Es spēju novērtēt sievieti kā seksīgu. Man patīk apmeklēt teātri. Man patīk brīvdabas festivāli. Es neciešu snobus. Es esmu snobs. Es ēdu gaļu. Man patīk vegāni un veģetārieši. Un tagad pastāsti man, kāda es esmu, neizmantojot vārdu “dažāda”.

Manuprāt, cilvēku iedalīšana subkultūrās būtu krietni vien jāpārskata. Re, ko mums saka Vikipēdija:

“Latvijā pastāv šādas subkultūras: bardu kopiena, fanu subkultūra, geji un lesbietes, goti, kriminālā subkultūra, urlas, skinhedi, zinātnieku subkultūra u.c.”

Tātad, pēc šī te – es iederos tajā, kas ir “u.c”. Ņemot vērā, ka ne “u”, ne “c” nav mani mīļākie burti, ierosinu stingrāku kontroli subkultūru diferenciācijā. Kontroli iespējams realizēt izstrādājot katras konkrētās subkultūras vadlīnijas un testu, kas jāaizpilda katras subkultūras kandidātam, lai kvalificētos konkrētajā subkultūrā. Šo testu, protams, varētu veidot arī kā Facebook/Odnoklassniki/Draugiem.lv aplikāciju – tīri praktisku iemeslu dēļ, lai vieglāk sasniegt dažādu subkultūru kandidātus.

Piemēri testa jautājumiem:

Geju/lesbiešu subkultūru testā: Ar ko tu labprātāk precētos un audzinātu bērnus – ar sava dzimuma pārstāvi vai pretējā dzimuma pārstāvi?

Kriminālās subkultūras testā: Kā tu labprātāk iegūtu iPhone 4S – nopērkot vai nozogot?

Urlu subkultūras testā: Kas tev garšo labāk – parmezāns vai saulespuķu sēklas?

Atbildot uz, kā jau redzi, visai āķīgiem jautājumiem, tev tiks pateikts tas, pie kuras subkultūras tieši tu piederies un tieši kā tev turpmāk būtu jāuzvedas, lai tu varētu kļūt par pilntiesīgu un tīru šīs subkultūras pārstāvi.

Šādas politikas īstenošana atrisinātu virkni problēmu:

1) Cilvēkiem būtu skaidra sava misija, vīzija un mērķi.

2) Cilvēki zinātu savu vietu šajā pasaulē.

3) Tiktu izskausta vientulība kā šķira – ja tu piederi kādai subkultūrai, tev jau automātā ir lērums draugu!

4) Būtu iespēja izstrādāt katrai subkultūrai piemērotās profesijas, tādējādi ar piemērotu darbspēku pārklājot visu darba tirgu.

u.c.

P.S. Šeit vajadzētu atrasties sarkasma zīmei, bet es nevarēju atrast. Viss, ko es ar šo bloga ierakstu vēlējos pateikt ir – ļaujiet man mierīgi klausīties Nicki Minaj un The Rolling Stones, neieliekot mani rāmī “popsa” vai “ādās tērptā”. Bučas.

P.P.S. Pirmajam kurš iekomentēs pie šī ieraksta “tl;dr” aizsūtīšu labu domiņu!

(Palielas) kabatas izmēra Ziemassvētku pantiņu špikeris

Katrus Ziemassvētkus mēs pie eglītes ar ģimeni skaitām dzejolīšus, lai iegūtu dāvanas. Un esmu droša, ka ne tuvu neesam vienīgie. Un vienmēr blakus sēž ome, kura vienīgā no visiem ir patiešām sagatavojusies un līdzi paņēmusi dziesmu un dzejoļu grāmatu, no kuras tad visiem arī smuki saka priekšā dzejolīšus. Tas tā – lai četrus gadus no vietas nebūtu jāskaita “Pīrāgam nabagam…” vai “Salavecim gara bārda…”. 

Ja arī Tev ir tāda ome (vai mamma, vai tētis, opaps vai krustmāte) – iesaku Tev viņu (un visus pārējos) šogad pārsteigt! Izprintē šo emērdžensī Ziemassvētku pantiņu špikeri un pierādi, ka jau esi liels/-a un vari pantiņu noskaitīt pats/-i! Vismaz es tā darīšu.

Nu re. Un reizē, lai šī ir arī mana mazā dāvaniņa Tev Ziemassvētkos. Bučas un, lai mīļi!

(lai apskatītu, spied uz bildes vai šeit)

Par eksperimentiem

Sapņoju, ka esmu iekļuvusi kaut kādā eksperimentā ar cilvēkiem – ir viens cilvēks, kurš inficējis visus ar kaut kādām baktērijām, kas liek mirt un visu cilvēku acis uz brīdi paliek melnas. Uzreiz kā tiek pamanīts kāds ar melnām acīm, tā tiek nogalināts. Pāris stundās visi cilvēki tiek novākti, jo ieraugot savas melnās acis sākuši šokā kliegt un sevi nodevuši. Palikuši vien pāris cilvēki un es. Arī es jau pašā sākumā biju pamanījusi savas melnās acis, bet atšķirībā no pārējiem, tiku reaģējusi visai mierīgi, līdz ar to – palikusi nepamanīta. Visu laiku slēpu savas acis un baidījos, ka tik atkal kaut kas nesaiet uz īso un nekļūst melnas.

Kad esmu palikusi viena pati, uzrodas vēl bariņš ar cilvēkiem, kuri, domādami, ka šīs baktērijas mistiskā kārtā uz mani neatstāj nekādu iespaidu, vēlas ar mani veikt tālākus eksperimentus. Es lūdzos, lai mani nošauj un nemoka. Visādi cenšos provocēt savu nāvi, tomēr nekā. Man izdodas izbēgt un es pārskrienu pāri ielai, kur atrodas kaut kāda veclaicīga aptieka. Pie ieejas sasveicinos ar meiteni, kura tieši pie aptiekas durvīm prezentē elektroniskās cigaretes un palūdzu viņai, lai iedod man vienu no saviem kompaktdiskiem, kas mētājas zālē. Lai vismaz nāvei būtu soundtracks. Ieskrienu iekšā. Aiz letes mani sagaida blonda, ļoti labi kopta dāma, kurai es lūdzos, lai iešpricē man kaut kādas zāles, lai es nomirtu. Man par lielu pārsteigumu, viņa izskatās pilnīgi mierīga un nemaz necenšas mani atrunāt. Manis doto kompaktdisku gan noliek blakus uz galda. Nodomāju – “Droši vien, labi, ka disks tā arī netika uzlikts – ja nu tajā slēpjas tikai mūzika elektronisko cigarešu pārdošanai un kaut kādas prezentācijas? Tas nu gan nebūtu labs soundtracks manai nāvei.” Ar garu adatu iešļircina man kaut kādu šķīdumu un saka, ka vajadzētu līdzēt. Es vaicāju – “Kad?”, viņa parausta plecus un saka – “Nu, visdrīzāk pēc kādiem četriem”. Es paskatos uz pulksteni, kas rāda sešus vakarā un neizpratnē veros dāmā. Viņa, saprotot manu jautājumu atbild “Gadiem, draudzenīt, gadiem”.

Es nomiru pēc tieši četriem gadiem, kad manā dzīvē jau viss bija nokārtojies.

Ulla pret Jāni

No sirds cienu pirms pāris mēnešiem radušos projektu “Ulla pret Jāni”. Man patīk projekti, kas izstaro sirsnību un pozitīvismu, bet nedara to pārspīlēti vai mākslīgi. Projekti, kuri liek noticēt tam, ka tajos ielikta sirds.  Tie patiesie. Šis projekts ir viens no tādiem – abi enerģiski, abi aktīvi un – katrs savā veidā cilpo pa dzīvi un iedvesmo visus apkārtējos.

Attēls: ekrānšāviņš no www.ullapretjani.lv

Sākotnēji domāju, ka projekts ir absolūta divu cilvēku – skrējēju + cilvēka – interneta “bērniņš”, tomēr šobrīd ik pa brīdim rodas sajūta, ka tā varētu arī nebūt. Izskatās, ka tā varētu būt viena no starp-aktivitātēm Nordea Rīgas Maratona kampaņā. Ja tā, tad tas pelnījis pat vēl lielākus komplimentus – izcila, laicīgi izdomāta stratēģija un perfekta realizācija. Ievelk pat tādus “skriešanas-malā-sēdētājus” kā mani un aicina aizdomāties, sākot ar jautājumu: “Kas būtu, ja es tomēr uzvilktu tās skriešanas kurpes un izmestu kādu līkumu?” un beidzot ar ziņkāri un apņēmību: “Nē, bet nopietni – ja nu gadījumā es varu satrenēties tā, ka varu kaut pusmaratonu noskriet?” Bet, protams, es tikai spriedelēju par iespējamo projekta izcelsmi un mērķi – nepretendēju uz patiesību.

Ja ticam projekta mājas lapā esošajam laika skaitītājam, starta šāvienam jāatskan jau pēc 5 minūtēm. Nu ko, turēšu arī savus īkšķus un, lai veicas!

Papildinājums: Mājas lapas pulkstenis esot mānīgs – Ulla un Jānis startēs 10:10 pēc NYC laika (aptuveni 17:00 pēc mūsējā) svētdien.