Rudens

Nu re, gultu, slapjo kāju, kakao un zāļu tēju gadalaiks ir klāt. Mums, latviešiem, viss ir tā skaisti iekārtots.

Ziema, kad sildāmies kā nu protam. Šausmināmies redzot kā jaunas meitenes trolejbusu pieturās stāv tik  īsās jaciņās, ka var īpaši nepiepūloties redzēt to zosādas klātos vēderus. Tiekamies tikai iekštelpās. Nekad nerunājam tikšanās uz ielas – a ko, ja tas cilvēks kavē? Nosalsim tak! Braucam uz “kalniem”, slīdam gan ar dēļiem, gan ar automašīnām. Pusi ziemas pavadām lielveikalos, gaidot Ziemassvētkus, pusi – tiekot galā ar Ziemassvētkos apēsto/iztērēto. Ar nepacietību gaidām pavasari.

Pavasaris, kad mostamies no ziemas miega un konstantās salšanas. Izmetamies pliki, dodamies peldēt aprīlī un slimojam ar iesnām, kuras esam saķēruši dēļ nepacietības. Neapturamās vēlmes uzvilkt jau sen skapī apputējušās vasaras kurpes, šortus vai krekliņu ar īsajām rociņām un ar lielu pompu tālākajā skapī iesviest ziemas mēteli un tik ļoti smagos zābakus. Šķiet, ka vasara jau iestājusies – gaidām tikai jūniju, kas to apliecinātu.

Vasara, kad braucam uz jūru, ezeriem, cepam dažādas visnotaļ apšaubāmas izcelsmes gaļiņas, dzeram aliņus un pie 26 grādiem sākam čīkstēt, ka par karstu. Ikdienā sēžam ar kondicionieriem aprīkotos birojos, kur aukstums uzgriezts tik liels, ka izejot ārā uzpīpēt, mazliet aizsitas elpa no kontrasta. Un ik pa brīdim iedomājamies, ka mums doti tikai 3 mēneši siltuma. Ka septembrī tas viss jau būs beidzies. Galīgi negaidām septembri. Īpaši, ja vēl mācāmies.

Un tad pienāk rudens. Ar sastrēgumiem, aizvien aukstākām dienām un vēl vairāk darba. Atvaļinājumu laiks beidzies, jāatgriežas ofisu mīkstajos krēslos. Gribas gulēt, sildīties, skatīties jaunās seriālu sezonas un labi ēst. Un tam visam pāri – kaut kāds absolūti neaprakstāms magnēts katru latvieti velk uz Siguldu. Un neliekas mierā, līdz neesi savaņģojis vismaz vienu līdzbraucēju, kas būtu ar mieru doties uz šo Rudens galvaspilsētu uzņemt vismaz piecdesmit vienādas bildes: tu guli lapās, tev lapas ir rokā, tu stāvi uz panorāmas rata fona, uz tilta pie kādas no atslēdziņām un tad tu ēd pusdienas. Bet pat pāri Siguldai, mēs visi tiecamies būt mīlīgāki. Pat ne tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši labāki cilvēki, bet gan tāpēc, ka vēlamies to pašu saņemt pretī. Gribam gultas, siltas vakariņas, labu seksu un cilvēcību.

Tādi mēs.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=HO1OV5B_JDw&w=560&h=315]

Miers

Viss plūst un mainās. Atceries manus spiedzošos bloga ierakstus par dzīvokļa meklējumiem un ideālo dzīvokli? Nu, re. Tie vairs nav aktuāli. Dzīvoklis atrasts, gandrīz apdzīvots un, ja zini par mani vismaz tik daudz, lai zinātu manu pirmo (pašu pirmo) darba vietu – esi gaidīts uz sālsmaizi. Nē, nu – vispār, šis ir tough cookie, reti kurš zina manu pašu, pašu pirmo darba vietu.

Tagad dzīvoju vietā, ko nodēvējām par Mieru. Bija krietni cīniņi starp piemēram, House of Gods un Miķeļmājām (uzmini nu, kurš no mums pastāvēja par kuru no šiem nosaukumiem!), bet nonācām pie šī. Miers mājā. Tie, kuri saprot, par kādu nosaukumu runa, un kāpēc vispār nepieciešams kaut kāds nosaukums mājām, visticamāk, šo lasa savā iPhone, sēžot Birojnīcas atklāšanā.

Te nebūs nekādu asprātību, tās visas kaut kā jau tiek izmestas pīpējot uz terases vai sēžot Piena dīvānos. Kad mana dzīve paliks antisociālāka (lasi: garlaicīgāka), šeit atkal parādīsies spridzinoši, dusmīgi un wannabe smieklīgi ieraksti. Pagaidām – dzīve ir forša, ķeram pēdējo vasaru vai jau lienam siltās gultās pie kāda vai kādas krūtīm. Drīz taču sāksies Tava mīļākā seriāla nākamā sezona.

3-2-1 – go!

Tiek meklēts lieliskais dzīvoklis!

Čau, mans mīļais draudziņ!

Tā nu ir sanācis, ka ir radusies milzīga vēlme, pat vajadzība pēc savas virtuves ar sauli logos, savas vannasistabas ar žurnālu galdiņu un durvīm ar tikai divām atslēgām. Jā, Tu visu pareizi saprati – meklēju dzīvokli.

Gribu:
– Dzīvokli centrā vai tā tuvumā, der arī tuvajā Purčikā;
– Vislabāk divas, bet tiktu apdomāta arī viena istaba;
– Labā stāvoklī;
– Naudiņās līdz 170LVL bez komunālajiem maksājumiem;
– Lai mans kaķis varētu nākt man līdzi un piemurrāt dzīvokli pilnu;
– Visas tās parastās vajadzībiņas – silto ūdentiņu, apkurīti un tualeti dzīvoklī, nevis kāpņu telpā;
– Forša virtuve. Foršums tiks izvērtēts.

Ja Tu vai kāds Tavs draugs redzējis šo dzīvokli – dod ziņu – ja man viss patiks – Tev šampis garantēts!

Tava,
Austra

Testing 123, jeb – tādi pīrāgi.

Šodien nācu no darba un izdomāju, ka ir visai brīnumaini, ka es vēl neesmu kļuvusi par vaļa paskata radījumu. Vietā, kur es dzīvoju uz katra stūra ir konditoreja.

Burtiski – arī Berga Bazārā tagad atvērusies Cadets de Gascogne, ejot uz Barona ielas pusi turpat mājo Kanēļa konditoreja, izejot no Bazāra uzreiz pa kreisi – Iļģuciema maiznīca, dodoties tālāk pa Barona ielu – Junge.lv konditoreja, nākamajā krustojumā Konditoreja Vecrīga, pēc tam krustojums ar Ģertrūdes ielu, kurā dodoties gan pa labi, gan pa kreisi tevi sagaidīs iepriekšminētā franču maiznīca Cadets de Gascogne. Un es varētu doties tālāk. Bet tā, kā šajā krustojumā manas ikdienas gaitas mēdz gan sākties, gan beigties, pie tā arī palikšu.

Kā jau teicu – nācu no darba… un izdomāju notestēt konditoreju piedāvājumu. Lai sašaurinātu testa lauku, izvēlējos pārbaudīt vienu konkrētu produktu: šķiņķa kruasānu. Nosaukums mēdza mainīties amplitūdā no kruasāna līdz buljona pīrādziņam, gaļas uzkodai un pat picai. Sākumā gribēju ieviest kritērijus, bet pēc tam sapratu, ka vienīgie divi kritēriji būs a) apkalpošanas leģenda (AL) (piem., es ienācu, viņa mani ieraudzīja un man tapa skaidrs!) un b) pīrādziņa/kruasāna/etc. garšīgums (G).

1. Cadets de Gascogne
AL: Domāju, lielākā daļa manu lasītāju (jā, es esmu pietiekami iedomīga, lai domātu, ka ar trīs ierakstiem gadā man IR lasītāji!) nojauš, kur atrodas minētā maiznīca. Un nojaušat arī par tās īpašnieku Bernāru, kurš pa rajonu braukā ar riteni, kam knapi, knapi piestiprināta kaste ar apelsīniem, vienmēr smaida un ir vienmēr gatavs apmainīties ar sirsnīgām pieklājības frāzēm vismaz divās valodās. Tad nu arī šoreiz Pats Bernārs bija jaunatklātajā maiznīcā un, protams, plati smaidīja. Vienu šķiņķa kruasānu, s’il vous plait!

G: Kraukšķīgs, perfekti izcepts, izcili smaržojošs un ar Īstu šķiņķi (nesamaltu, ieritinātu!) iekšā? Man der arī divi, trīs, četri un pat pieci tādi.

2. Kanēļa konditoreja
AL: Visai jauka, atturīga un vēsa atmosfēra, tāda pati arī apkalpošana. Šķiņķa kruasānu nebija. Nebija pat nekā līdzīga. Tāpēc G daļa izpaliek.

3. Iļģuciema maiznīca
AL: Visai smieklīgi. Skuķis (ap 50) īsti nezināja, kas ir kruasāns (visās vietās prasīju “Sveiki, man lūdzu šķiņķa kruasānu!”). Izdzirdot vārdu “šķiņķis” viņa man piedāvāja picu. Man vairs nebija ko teikt. Es nopirku tādu mazu piciņu un pa ceļam uz Junge.lv konditoreju, apēdu.

G: Nebija garšīgi.

4. Junge.lv konditoreja
AL: No paziņas biju dzirdējusi, ka šajā vietā ir ļoti gardas lašmaizītes. Arī šoreiz to nebija, un mans mērķis jau arī bija cits. Vispār, ja. Ilgi nostāvēju rindā, skatoties kā ruda, nenormāli pārgurusi meitene apkalpo diezgan izvēlīgus klientus.

– Man, lūdzu, ne ļoti karstu to maizīti…
– Bet… bet… nu labi.

Es pat diezgan negribīgi viņai prasīju to savu šķiņķa kruasānu. Labi zinādama, ka tāda viņiem nav. Man tika iešķiebts parastais sviesta, bet tomēr – kruasāns.

G: Vispār – neslikti. Bija ok.

5. Konditoreja Vecrīga
AL: Šajā gāju iekšā ar vislielākajām bažām par to, vai te kāds vispār varētu nojaust, par ko ir raidījums. Un – ne velti, obviously.

– Man, lūdzu, šķiņķa kruasānu! Nu, vismaz ko līdzīgu…
– Ko? (ilga pauze un divas neko nesaprotošas acis veras manī) Jūs kaut ko ar gaļu gribat, vai ne?
– Nu… Laikam jau. Tā sanāk.
– Buljona pīrādziņu? Pīrādziņu ar vistu? Abos jau maltā gaļa…
Paņēmu pēdējo.

G: Pat neapēdu. Galīgi nelabs.

Nu re. Tādi pīrāgi. Kā jau noprotat – visiem iesaku doties uz kadetiem.

Pie Humberta

Humberta puiši ļoti skaisti uzrakstījuši par to, kāpēc grāmatnīcai-bufetei “Pie Humberta” būtu jāpastāv, kā arī aprakstījuši vienu no iespējām risināt šo situāciju.

Piekrītu viņu teiktajam, bet gribētu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka Humberts gandrīz vienpersoniski šobrīd veido vidi, kur satikties jauniem cilvēkiem, kuriem interesē kas vairāk par Džoniju Bravo, Džastinu Bīberu un pārējiem popkultūras brīnumiem (nejaukt ar Sandru Brīnumu no dueta “Sandra”).

Humberts ir ideāli piemērots cilvēkiem, kurus interesē literatūra un pārējās mākslas, cilvēkiem, kuri grib izklaides vietās iegūt ko vairāk, kā tikai vēl vienu džeimsonu ribās. Humbertu var sanākt (un pat ieteicams) lietot bieži, jo tajā notiek krīzes apstākļiem nepieklājīgi liels kvalitatīvu pasākumu daudzums. Iespējamās komplikācijas – daudz jaunu paziņu, jo tā ir vieta, kurai 3. mēnešu laikā jau izveidojies konkrēts pastāvīgo apmeklētāju loks, kuram aizvien pievienojas jauni.

Kad pirmoreiz pabiju Humbertā, draugam teicu, ka vieta ir burvīga, es tikai baidos par tās (finansiālo) nākotni. Viņš piekrita. Te nu mēs esam. Negribētos, lai “Pie Humberta”  vietā rudens beigās gozētos kārtējais dārgo apģērbu veikals vai apdrošināšanas kantoris. Nerakstīšu te nekādus iedvesmojošos tekstus, vien piebildīšu, ka putniņš man pačiepstēja, ka puišiem ir lieli plāni, kurus viņi (un jūs) gribat redzēt realizētus.

Nekārtības anatomija

Man ir divdesmit trīs un es beidzot esmu sapratusi to, kur slēpjas nekārtība mājās. Tā slēpjas iedomās, ka kāda lieta (vienalga kas – pildspalva, grāmata, ķemme, kaut mazsālīts gurķis) mums būs tuvākajā laikā nepieciešams, tāpēc pilnīgi noteikti nebūtu to pareizi nolikt tam paredzētajā vietā, kas, neapšaubāmi, ir gaismas gadu attālumā. Tāpēc šīs lietas mēs atstājam “pa rokai” un voila! – nekārtība gatava.

Un te – dziesma burvīgai svētdienai.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=AWnBD6n9j74&fs=1&hl=en_US]

Mana ideālā vīrieša standartfrāzes

Aizvakardienas „Sestdienā” lasīju anekdoti, kurā bija uzskaitītas ideālā vīrieša standartfrāzes. Izlasīju, mazlietiņ apsmējos un, aiz ziņkārības, izdomāju uzrakstīt savējās. Manas man, protams, izraisīja sešreiz lielākas smieklu vētras un visai labi lika man saprast to, kas man šķiet būtiski un, ka tās (varbūt, izņemot pāris lietas) ir tādas pavisam vienkāršas lietas.

Mana ideālā vīrieša standartfrāzes:
– Aizskriešu uz veikalu pēc piena – tev taču rīt kafijai vajadzēs!
– Tev nevajag diagnostiku datoram? Sen nav taisīta.
– Pastāsti man kaut ko – man patīk kā tu runā.
– Iedomājies, John Mayer ir jauns albums! Es nopirku un tūlīt tev pārsūtīšu!
– Iemet vēl šito (jebko) miskastē, lai es varu iznest!
– Kas tas Twitter bija? Pastāstīsi vēlreiz? Es īsti nesapratu.
– Varbūt man tevi aizvest līdz darbam rīt?
– Nedēļas nogalē mēs brauksim uz laukiem – malka taču ziemai jāsaskalda.
– Neesi redzējusi manas bungu vālītes?
– Tava suņu meitene ir foršākais suns pasaulē. Word.
– Ilze ir nenormāli kruta.
– Mums viennozīmīgi vajag stabilāku gultu.
– Nē, es negribu reģistrēties nevienā sociālajā tīklā.
– Tu sen neesi bijusi Londonā.
– Muļķības. Ko tu tur runā?
– Ee, es atradu, kur Rīgā var nopirkt WKD! Un nopirku tev kasti!
– Tu forši mosties no rīta! Es nezināju, ka tu tādus lamuvārdus zini!
– Klau, es šodien ar džekiem.
– Tomato normālā valodā izrunājas, kā tomāto, nevis tomeito, ja.
– Man ir reāli daudz darba.

Droši vien jau, ka ir vēl daudz un dikti. Bet tās bija tās, kas man uzreiz ienāca prātā. Kādas ir tavējās?

Atmiņu klades 2.0.

Šodien uzgāju vietni formspring.me, kurai visnotaļ izdevās piesaistīt manu uzmanību, ne vien dēļ lieliskās vienkāršības, bet arī radīt nostalģiskas atmiņas par laiku, kurā nudien, katram sevi cienošam skolēnam (meitenēm īpaši, protams) bija atmiņu klade – ciku caku izcakota!

Man interneta dzīves laikā bijis ļoti daudz blogu, kuros esmu kādu brīdi rakstījusi un tad pametusi tos. (Šobrīd gan visus ilgākā laika periodā esmu atradusi un izdzēsusi, lai nejauc gaisu) Tāpat ir arī ar atmiņu kladēm. To bija daudz un tās bija dažādas. Tās visas, lielākoties bija ievākotas jaunākās “Manas” vai “Labas” plakātos – Bomfunk Mc’s, Spice Girls, Backstreet Boys un visi pārējie tīņu pop idols. Džekiem, protams, tika dota tā, kurai virsū bija Bomfunk Mc’s, jo nu – let’s face it – neviens normāls džeks nemūžam taču nepildīs tev kladi ar spaisenēm virsū! Zīmogs uz pieres un ballīte beigta!

Arī jautājumi bija visdažādākie – sākot ar mīļāko filmu, beidzot ar mājas adresi un horoskopa zīmi. Neizpalika arī jautājumi, uz kuriem atbildēja tikai pašas/-i drosmīgākās/-ie – kāda ir tava simpātija un antipātija? Un tie drosmīgākie zaķīši vēl apzīmēja tam simpātijas vārdam apkārt sirsniņu, cik nu vieta kladē atļāva. Vēlāk parādījās arī jautājums – vai Tev ir kas jautājams man? un uzzīmē man kaut ko! Manā kladē cilvēki kaut kā aizdomīgi bieži zīmēja to jocīgo sejiņu, kas bija grupai Onyx. Mja.

Bet vispār – bija baigi forši. Man joprojām patīk šīs klades pildīt. Manai mazajai māsīcai, pirms pāris gadiem, tāda bija, tikai nu jau vairs ne paštaisīta, bet ar milzīgiem Barbie logotipiem un rozā lapām. Un oda pēc Ķīnas. Jūs jau zināt to, TO smaržu. Aizpildīju un vēl pusstundu jutu.

Ja tagad būtu populāras atmiņu klades, vai tajās būtu jautājumi par mīļāko OS, iPhone application vai kā atrast anketas aizpildītāju Twitter vai Skype? Vai arī mazā tīņu romantika kaut kādā līmenī tomēr vēl dzīvo?

Ak, jā…

Kad šis blogs tika radīts, dzīvoju Portugālē un man bija vēlme, lai tajā rakstīto saprot arī portugāļu draudziņi. Vēlāk pārvācos uz Londonu un, protams, arī tur latviešu valodā runāja vien pāris tūkstoši cilvēku. Taču šobrīd jau kādu laiku esmu atpakaļ Latvijā, līdz ar to vajadzība rakstīt angliski ir sarukusi līdz minimumam.

Tāpēc turpmāk šis blogs būs latviski.

Paldies par uzmanību, tiekamies 😉

When it’s cold outside, the heart has to be warmer than ever


Image (C) Freedigitalphotos

45 Lessons Life Taught Me
By Regina Brett, 90 years old

1. Life isn’t fair, but it’s still good.
2. When in doubt, just take the next small step.
3. Life is too short to waste time hating anyone.
4. Your job won’t take care of you when you are sick. Your friends and parents will. Stay in touch.
5. Pay off your credit cards every month.
6. You don’t have to win every argument. Agree to disagree.
7. Cry with someone. It’s more healing than crying alone.
8. It’s OK to get angry with God. He can take it.
9. Save for retirement starting with your first paycheck.
10. When it comes to chocolate, resistance is futile.
11. Make peace with your past so it won’t screw up the present.
12. It’s OK to let your children see you cry.
13. Don’t compare your life to others. You have no idea what their journey is all about.
14. If a relationship has to be a secret, you shouldn’t be in it.
15. Everything can change in the blink of an eye. But don’t worry; God never blinks.
16. Take a deep breath. It calms the mind.
17. Get rid of anything that isn’t useful, beautiful or joyful.
18. Whatever doesn’t kill you really does make you stronger.
19. It’s never too late t o have a happy childhood. But the second one is up to you and no one else.
20. When it comes to going after what you love in life, don’t take no for an answer.
21. Burn the candles, use the nice sheets, wear the fancy lingerie. Don’t save it for a special occasion. Today is special.
22. Over prepare, then go with the flow.
23. Be eccentric now. Don’t wait for old age to wear purple.
24. The most important sex organ is the brain.
25. No one is in charge of your happiness but you.
26. Frame every so-called disaster with these words ‘In five years, will this matter?’
27 Always choose life.
28. Forgive everyone everything.
29. What other people think of you is none of your business.
30. Time heals almost everything. Give time time.
31. However good or bad a situation is, it will change.
32. Don’t take yourself so seriously. No one else does.
33. Believe in miracles.
34. God loves you because of who God is, not because of anything you did or didn’t do.
35. Don’t audit life. Show up and make the most of it now.
36. Growing old beats the alternative – dying young.
37. Your children get only one childhood.
38. All that truly matters in the end is that you loved.
39. Get outside every day. Miracles are waiting everywhere.
40. If we all threw our problems in a pile and saw everyone else’s, we’d grab ours back.
41. Envy is a waste of time. You already have all you need.
42. The best is yet to come.
43. No matter how you feel, get up, dress up and show up.
44. Yield.
45. Life isn’t tied with a bow, but it’s still a gift.

Merry Christmas to all the happy bunnies (sad ones too) out there! xx