Ņemot vērā, ka nebijām vēl atraduši savu ideālo ēdiena piegādātāju, izlēmām eksperimentu vēl paturpināt. Pasūtījām no SIA Ļenata (viņi nav neko dzirdējuši par internetu vai vismaz par SEO – internetā viņus atrast nevar), ko eksperimenta sākumā bija ieteikuši pāris cilvēki komentāros.

Es pasūtīju franču karbonādi ar apceptiem kartupeļiem un vistas zupu. Kolēģis to pašu, izņemot, franču karbonādes vietā – parasto vistas karbonādi. Šāds komplekts maksāja 1,75LVL. Piegāde bija bezmaksas.

Par zupu: bija garda un ļoti karsta. Vista tur tiešām bija. Buljons īsts, nevis no kubiciņa. Iepakojums dīvains – Rimčika salātu trauciņa līdzinieks. Bet galvenais jau, lai garšīgi. Ak, starp citu – maize – ķieģelītis un ļoti laba baltmaize. Otrajā dienā gan zupa bija bezgaršīga (pasūtīju pupiņu zupu)

Par pamatēdienu: Karbonādes vidēji labas – ik pa laikam radās šaubas par higiēnas normām. Kartupeļi – pāris bija pat sadeguši. Bet mani pārsteidza kas cits – kāpostu salāti bija izcili! Sulīgi, saldeni un ļoti, ļoti svaigi! Gribētos pat noskaidrot, kur viņi tos pērk/pasūta. Otrajā dienā karbonāde bija vēl dīvaināka, toties kartupeļu biezenis nebija sadedzis (:D).

No šiem draugiem pasūtījām divas dienas pēc kārtas un sapratām, ka ja manam kolēģim (kurš ir atmetis smēķēšanu) pēc šī ēdiena kopumā gribas aiziet uzsmēķēt, tas nav tā vērts. Manā gadījumā galvenais iemesls ir tas, ka piegāde/attieksme bija šausmīga. Uzņēmumā neviens nerunā latviski un, kad pasūtījām ēdienu, nācās trīsdesmit reizes pārprasīt, vai viss ir pareizi saprasts. Kad ēdiens tika piegādāts, man trīs reizes zvanīja piegādātāja – sieviete, kura arī nerunā latviski visai saprotami. Sākumā viņa nu nekādi nevarēja atrast mūsu ofisu (lai arī biju n-reizes viņai izstāstījusi to, kā nokļūt) un beigās, kad man nācās no ceturtā stāva kāpt lejā viņai pakaļ. Funny part: biju viņai trīs reizes teikusi, ka ofisā iekšā jānāk no labās puses, bet kad nogāju lejā, protams, atradu viņu pie priekšpuses durvīm! Kā teiktu Alberts Einšteins: “Two things are infinite: the universe and human stupidity; and I’m not sure about the the universe”. 

Vēl – kad sastapu šo interesanto “dāmu”, viņa mani neapmierināta informēja, ka turpmāk viņa nekāpšot augšā, jo viņai, redz, neesot laika ar mums tik ilgi krāmēties – kavējot grafiku. Starp citu, arī otrajā reizē viņai ofisu un konkrēto ieeju atrast neizdevās. Magic!

Tātad, balstoties uz visiem iepriekšējiem gadījumiem, pieredzēm un sajūtām, varu droši teikt, ka eksperiments ir noslēdzies. Ideālo ēdiena piegādātāju neesam atraduši, bet plānojam vēlreiz pamēģināt pasūtīt no Pusdienlaiks.lv. Pie Index Cafe neatgriezīsimies, pārējos baidāmies mēģināt vēlreiz.

Bilance: daudz negatīvu emociju, pāris patīkamu pārsteigumu, viens totāls uzmetiens, viena glābējpica, daudz sanitāro normu pārkāpumu, viena absolūti tērēta piegādes dāmīte un woki toki, kas ir stabili labs.

Vairāk neko arī nerakstīšu, atvainojiet. Esmu nogurusi no tā sliktā ēdiena, pēc darba došos mājās un peldēšos kamamberā, prosciutto, rozmarīnā un ciabattās. Paldies par uzmanību.