Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #4 – Wokitoki.lv

Ceturtā diena! Kā redzi, vēl neesam gājuši bojā no saindēšanās vai pārlieku liela prieka par fantastisko pārtiku. Man vienā brīdī bija doma turpināt šo eksperimentu vēl kādu dienu nākamnedēļ, bet skatīsimies – vienā brīdī jau tomēr pietrūks spēka/vēlmes katru dienu rakstīt par šito. Bet pie lietas.

Šodien pasūtījām no WokiToki.lv (www.wokitoki.lv). Es uz šiem nūdeļ-asa-cuka-menca-menca ēdieniem skatos ar zināmu rezervētību, jo lielākoties īpaši negaršo. Tomēr šoreiz kaut kā, nu. Bija forši!

Pasūtīju cāli saldskābajā mērcē ar ceptām nūdelēm. Un veģetāros springrolls.

Par “pamatēdienu”: Atklāti sakot, es neko daudz nevaru kritizēt, jo šī virtuve nav mana stiprā puse. Jāpasūta kaut kad būs no itāļu virtuves – varēšu rakstīt palagus. Ja tomēr kas jāsaka: kolēģis (kas vairāk saprot no šī visa) teica, ka nūdeles neesot likušās ceptas. Garšoja labi, bija ļooooti silts (principā, galīgi karsts) un man patika. Daudzums: sākumā apēdu pusi (vairāk nevarēju), tikko otru pusi, jau aukstu. Bet tik un tā garšīgi.

Par springrolls: Fun fact – es nekad vēl nebiju ēdusi springrolls. Un šobrīd reāli nesaprotu, kāpēc. Gardi!

Rezumē: šito katru dienu neēdīsi, bet ik pa laikam ēdot – ļoti, ļoti labi. Iesaku. Gribēju izmest joku par to, ka nebija dakšu, nažu un karošu, bet sapratu, ka nebūs smieklīgi.

Izskatījās tā:

Rīt plānojam atalgot savas garšas kārpiņas ar lielisku ēdienu no Ecocatering (www.ecocatering.lv). Tā, ka rīt, visticamāk, būs prieka pilns ieraksts.

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #3 – CanCan.lv

Diena trešā. Pasūtījām no CanCan.lv (www.cancan.lv). Ar viņu pusdienu piedāvājumu var iepazīties viņu mājas lapā. Katru dienu ir divi varianti – viens par 2,59 LVL, otrs par 1,99 LVL. Pasūtījām to, kas maksāja 1,99 LVL, jo nudien – izskatījās foršāks.

Tātad, mums visiem atveda dienas zupu (pupiņu zupa, wohoo!) (ar maizi), cūkgaļas kotleti ar sieru, vārītus kartupeļus un marinētu kāpostu salātus.

Par zupu: Šķidra (maz biezumu un tā), bet SILTA, pat karsta. Šis piegādātājs māk ēdienu atvest ēdamā temperatūrā, par ko tiešām prieks. Normāla vieglā pupiņu zupa. Ar krējumu. Un zaļumiem. Pieklājīgi un vispār, diezgan garšīgi. Un maizīte arī bija forša (ne ķieģelītis!) (lai gan, man garšo ķieģelītis) (kolēģiem gan ne).

Par pamatēdienu: Kolēģu domas dalījās par to, vai cūkgaļas kotlete (kas gan vairāk izskatījās pēc karbonādes, bet nu labi) ir: a) garšīga; b) oriģināla (vai interesanta); c) ar pārāk daudz kečupa (kas izskatās aizdomīgi). Man garšoja un visnotaļ kusa mutē. Sieriņš bija foršs un gaļiņa garšīga. Kartupeļi bija mazliet par maz izvārīti, bet uz to varētu pievērt acis – nebija pārvārīti un izjukuši. Absolūtā sajūsma no manas puses bija par salātu daudzumu – kaudze! Un kāpostu salāti, kā jau kāpostu salāti – forši. Vienīgais ieteikums: lūdzu, CanCan cilvēki, pierakstiet klāt ēdienkartē, ka salātos ir arī sīpoli un (laikam) āboli. Ir cilvēki, kam negaršo sīpoli. Mana māsa, piemēram, būtu reaģējusi ļoti sāpīgi.

Piebilde par ēdamrīkiem: tika atvesti gan naži, gan karotes, gan dakšas. Ak, mazie dzīves prieciņi.

Kopējais iespaids: pieklājīgi, garšīgi un par 1,99 LVL pat diezgan kruti.

Tā tas izskatījās:


Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #2 – Pusdienlaiks.lv

Komentē kolēģis:

Vakar pasūtījām no Pusdienlaiks.lv (www.pusdienlaiks.lv). Pusdienu piedāvājums bija nedaudz dārgāks (maksāja 2,50 LVL) + bez zupas, bet ar diezgan palielu ēdiena apjomu un bezmaksas maizi (kas nebija ķieģelītis!). Par cenu – bija arī lētāki varianti – izvēlējos šo dēļ šašlika.

Par pamatēdienu, tātad: Porcija izskatījās tiešām apjomīga. Bija pat ar kaudzi. Pat salāti bija pietiekošā daudzumā. Diemžēl arī šim piegādātājam kaut kā neizdevās mums ēdienu piegādāt siltu – saņēmām to diezgan aukstu. Tomēr šīs pusdienas bija pat salīdzinoši garšīgas. Garšas kompozīcija bija pavisam ok, vienīgi gaļa bija nedaudz sīksta + pavārs laikam neko nav dzirdējis par bambusu kociņu mērcēšanu – gaļu dabūt nost no kociņiem bija diezgan liels izaicinājums. Pārsteidzoši, bet arī šis piegādātājs neuzskata nazi par nepieciešamu ēšanas darbarīku.

Kopvērtējums: labāk, kā pirmdien! Šo tiešām varēja ieēst un pat apēst!

Kā tas izskatījās? Tā:

Eksperiments ar ēdiena piegādātājiem: #1 – Pusdienot.lv

Šorīt, atnākot uz darbu mūs visus sagaidīja interesants pārsteigums no Index Cafe – puiki pacēluši cenas pusdienām, ko pasūtījām no viņiem uz ofisu. Ņemot vērā, ka jau ilgi “spļaudamies” par viņu piegādāto ēdienu (mazas porcijas, vidēji garšīgi, padārgi – ne visai labs price-performance), šis bija pēdējais piliens un izlēmām no viņiem vairs ēdienu nepasūtīt. Saprotot to, ka mēs neesam visai zinoši “uz ofisu piegādātājos”, nolēmām taisīt eksperimentu – katru dienu šonedēļ pasūtīt ēdienu no cita piegādes “kantora”.

Kā pirmo izvēlējāmies Pusdienot.lv (www.pusdienot.lv). Ieejot viņu mājas lapā, sapratām, ka nu – baigi forši! Ir iespēja izvēlēties pašam savu komplektu (nevis kā ar Index, kur tiek piedāvātas ierobežotas izvēles iespējas)! Ir divas versijas – vai nu maksāt 1,50 LVL par (laikam) mazo komplektu, vai 2,10 LVL par (laikam) lielo un labāko (Mājas lapā kā vienīgā atšķirība norādīts krējums zupai klāt. Baigi dārgais krējums, zin) (Labojums: pamatēdieni arī atšķiras).

Es pasūtīju zupu ar sautētu gaļu + kartupeļus ar sīpolu mērci, cūkgaļas gulašu un korejiešu salātiem.

Par zupu: Aizmirsu nofotogrāfēt, bet izskatījās līdzīgi, kā slimnīcās atrodamie ēdieni. Šeit, savukārt, vienīgā atšķirība, ka pasūtījums netika atvests uz tās dzelzs paplātes un zupa nebija alumīnija bļodā. Garšoja eļļaini un galēji drausmīgi.

Par pamatēdienu: Neko tik drausmīgu es savā dzīvē ēdusi nebiju. Kartupeļi ūdeņaini, gulašs pabriesmīgs, un mērce… Ak Dievs, es pat nevaru atrast salīdzinājumu tam, pēc kā tā garšoja. Kaut kas starp bezgaršīgumu (ar miltu piedevu) un dzīvām šausmām. Ja būtu jāatrod šai mērcei pielietojums, es ieteiktu tapešu līmēšanu. Korejiešu salāti (nu, tie burkānu) bija ok, bet let’s face it – ko var sačakarēt tādos salātos?

Kopvērtējums: Atvainojos, es pat nelikšu balles/acis. Mīnusos, draugi, mīnusos.

Bottom line:

Sasodīts, es zinu, kā garšo labs ēdiens. Un šis bija absurdi slikti. 


Par subkultūru diferenciācijas kārtības pārskatīšanu

Vakar, nākot no darba, austiņās klausījos Nicki Minaj. Mājās uz tumbām skaļi uzliku Šopēnu. Šo rītu sāku ar dabstepu. Dienu turpināju ar The Rolling Stones un Edith Piaf. Šobrīd skan I Blame Coco. Piektdien dzēru lētu vīnu. Sestdien dārgu ūdeni. Aizvakar ēdu mikroviļņu krāsnī ceptas siermaizes ar majonēzi. Un dzēru kefīru. Vakar ēdu paštaisītu picu un prosciutto. Šodien dzeru kefīru un graužu saulespuķu sēklas. Man patīk vīrieši. Es spēju novērtēt sievieti kā seksīgu. Man patīk apmeklēt teātri. Man patīk brīvdabas festivāli. Es neciešu snobus. Es esmu snobs. Es ēdu gaļu. Man patīk vegāni un veģetārieši. Un tagad pastāsti man, kāda es esmu, neizmantojot vārdu “dažāda”.

Manuprāt, cilvēku iedalīšana subkultūrās būtu krietni vien jāpārskata. Re, ko mums saka Vikipēdija:

“Latvijā pastāv šādas subkultūras: bardu kopiena, fanu subkultūra, geji un lesbietes, goti, kriminālā subkultūra, urlas, skinhedi, zinātnieku subkultūra u.c.”

Tātad, pēc šī te – es iederos tajā, kas ir “u.c”. Ņemot vērā, ka ne “u”, ne “c” nav mani mīļākie burti, ierosinu stingrāku kontroli subkultūru diferenciācijā. Kontroli iespējams realizēt izstrādājot katras konkrētās subkultūras vadlīnijas un testu, kas jāaizpilda katras subkultūras kandidātam, lai kvalificētos konkrētajā subkultūrā. Šo testu, protams, varētu veidot arī kā Facebook/Odnoklassniki/Draugiem.lv aplikāciju – tīri praktisku iemeslu dēļ, lai vieglāk sasniegt dažādu subkultūru kandidātus.

Piemēri testa jautājumiem:

Geju/lesbiešu subkultūru testā: Ar ko tu labprātāk precētos un audzinātu bērnus – ar sava dzimuma pārstāvi vai pretējā dzimuma pārstāvi?

Kriminālās subkultūras testā: Kā tu labprātāk iegūtu iPhone 4S – nopērkot vai nozogot?

Urlu subkultūras testā: Kas tev garšo labāk – parmezāns vai saulespuķu sēklas?

Atbildot uz, kā jau redzi, visai āķīgiem jautājumiem, tev tiks pateikts tas, pie kuras subkultūras tieši tu piederies un tieši kā tev turpmāk būtu jāuzvedas, lai tu varētu kļūt par pilntiesīgu un tīru šīs subkultūras pārstāvi.

Šādas politikas īstenošana atrisinātu virkni problēmu:

1) Cilvēkiem būtu skaidra sava misija, vīzija un mērķi.

2) Cilvēki zinātu savu vietu šajā pasaulē.

3) Tiktu izskausta vientulība kā šķira – ja tu piederi kādai subkultūrai, tev jau automātā ir lērums draugu!

4) Būtu iespēja izstrādāt katrai subkultūrai piemērotās profesijas, tādējādi ar piemērotu darbspēku pārklājot visu darba tirgu.

u.c.

P.S. Šeit vajadzētu atrasties sarkasma zīmei, bet es nevarēju atrast. Viss, ko es ar šo bloga ierakstu vēlējos pateikt ir – ļaujiet man mierīgi klausīties Nicki Minaj un The Rolling Stones, neieliekot mani rāmī “popsa” vai “ādās tērptā”. Bučas.

P.P.S. Pirmajam kurš iekomentēs pie šī ieraksta “tl;dr” aizsūtīšu labu domiņu!

(Palielas) kabatas izmēra Ziemassvētku pantiņu špikeris

Katrus Ziemassvētkus mēs pie eglītes ar ģimeni skaitām dzejolīšus, lai iegūtu dāvanas. Un esmu droša, ka ne tuvu neesam vienīgie. Un vienmēr blakus sēž ome, kura vienīgā no visiem ir patiešām sagatavojusies un līdzi paņēmusi dziesmu un dzejoļu grāmatu, no kuras tad visiem arī smuki saka priekšā dzejolīšus. Tas tā – lai četrus gadus no vietas nebūtu jāskaita “Pīrāgam nabagam…” vai “Salavecim gara bārda…”. 

Ja arī Tev ir tāda ome (vai mamma, vai tētis, opaps vai krustmāte) – iesaku Tev viņu (un visus pārējos) šogad pārsteigt! Izprintē šo emērdžensī Ziemassvētku pantiņu špikeri un pierādi, ka jau esi liels/-a un vari pantiņu noskaitīt pats/-i! Vismaz es tā darīšu.

Nu re. Un reizē, lai šī ir arī mana mazā dāvaniņa Tev Ziemassvētkos. Bučas un, lai mīļi!

(lai apskatītu, spied uz bildes vai šeit)

Par eksperimentiem

Sapņoju, ka esmu iekļuvusi kaut kādā eksperimentā ar cilvēkiem – ir viens cilvēks, kurš inficējis visus ar kaut kādām baktērijām, kas liek mirt un visu cilvēku acis uz brīdi paliek melnas. Uzreiz kā tiek pamanīts kāds ar melnām acīm, tā tiek nogalināts. Pāris stundās visi cilvēki tiek novākti, jo ieraugot savas melnās acis sākuši šokā kliegt un sevi nodevuši. Palikuši vien pāris cilvēki un es. Arī es jau pašā sākumā biju pamanījusi savas melnās acis, bet atšķirībā no pārējiem, tiku reaģējusi visai mierīgi, līdz ar to – palikusi nepamanīta. Visu laiku slēpu savas acis un baidījos, ka tik atkal kaut kas nesaiet uz īso un nekļūst melnas.

Kad esmu palikusi viena pati, uzrodas vēl bariņš ar cilvēkiem, kuri, domādami, ka šīs baktērijas mistiskā kārtā uz mani neatstāj nekādu iespaidu, vēlas ar mani veikt tālākus eksperimentus. Es lūdzos, lai mani nošauj un nemoka. Visādi cenšos provocēt savu nāvi, tomēr nekā. Man izdodas izbēgt un es pārskrienu pāri ielai, kur atrodas kaut kāda veclaicīga aptieka. Pie ieejas sasveicinos ar meiteni, kura tieši pie aptiekas durvīm prezentē elektroniskās cigaretes un palūdzu viņai, lai iedod man vienu no saviem kompaktdiskiem, kas mētājas zālē. Lai vismaz nāvei būtu soundtracks. Ieskrienu iekšā. Aiz letes mani sagaida blonda, ļoti labi kopta dāma, kurai es lūdzos, lai iešpricē man kaut kādas zāles, lai es nomirtu. Man par lielu pārsteigumu, viņa izskatās pilnīgi mierīga un nemaz necenšas mani atrunāt. Manis doto kompaktdisku gan noliek blakus uz galda. Nodomāju – “Droši vien, labi, ka disks tā arī netika uzlikts – ja nu tajā slēpjas tikai mūzika elektronisko cigarešu pārdošanai un kaut kādas prezentācijas? Tas nu gan nebūtu labs soundtracks manai nāvei.” Ar garu adatu iešļircina man kaut kādu šķīdumu un saka, ka vajadzētu līdzēt. Es vaicāju – “Kad?”, viņa parausta plecus un saka – “Nu, visdrīzāk pēc kādiem četriem”. Es paskatos uz pulksteni, kas rāda sešus vakarā un neizpratnē veros dāmā. Viņa, saprotot manu jautājumu atbild “Gadiem, draudzenīt, gadiem”.

Es nomiru pēc tieši četriem gadiem, kad manā dzīvē jau viss bija nokārtojies.