Par alkoholu

Photo by Tara Winstead from Pexels

Photo by Tara Winstead from Pexels

Sapratu, ka vakar apritēja gads kopš manas pēdējās vīna glāzes un izlēmu, ka nebūtu slikti rezumēt šo gadu.

Tātad – pārdomas pēc mana pirmā gada bez alkohola. Kas ir mainījies?

Sāksim jau ar visām primārajām fizioloģiskajām lietām – fiziski krietni labāka pašsajūta katru dienu, labāki nagi, mati. Āda būtu pelnījusi atsevišķu ierakstu – tik ļoti labāka tā palikusi. Kādreiz cīnījos ar tik daudz sejas pumpām, ka bija pamats uzskatīt, ka mana pubertāte nekad nebeigsies. Šobrīd šķiet, ka iestājies ilgi gaidītais klusums pēc vētras. Visi ķermeņa procesi ir sakārtojušies un to ir patīkami apzināties.

Lietu paredzamība. Ir diezgan patīkami apzināties, ka es varu paredzēt to, kāda būs mana pašsajūta pamostoties. Ja iepriekš mēdza gadīties, ka pat pēc vienas vīna glāzes (ar kaudzi ledus!) pamodos ar paģirām un ar šo sajūtu bija jādzīvo visu dienu, tad šobrīd, tā, protams, vairs nav problēma. Nav vairs vakaros jādzer pastiprināts daudzums ūdens, lai tikai nākamajā dienā nebūtu sliktas pašsajūtas. Starp citu – ja šī ūdens dzeršana palīdzēja līdz kādiem 27 gadiem, tad pēc trīsdesmit jau nu tiešām vairs ne.

Nav vairs ikdienā jādomā par šo tematu. Ne to, vai ledusskapī vēl ir vīns, vai rīt darbā kas svarīgs plānots un vēl neskaitāmi citi kā, kad, kur, ko, kāpēc un cik daudz. Neaizmirsīsim arī visus nākamās dienas jautājumus – kāpēc vajadzēja vēl to pēdējo glāzi, kā man tagad justies labāk, kāpēc vispār es dzeru?

Par būtiskāko – tīrs prāts. Apziņa, ka visas domas ir manas, ka viss tas, kā es jūtos ir es pati. Un vēl, protams, ekspektācijas – šī ir viena no lietām, kas cilvēkiem sagādā vislielākās problēmas, kad tie izlemj beigt savu ikdienu saistīt ar alkoholu, jo alkohols drastiski samazina mūsu standartus un to, ko sagaidām no, piemēram, labi pavadīta laika. Ja kādreiz labi pavadīts laiks bija pāris vīna pudeļu iztukšošana kopā ar draudzeni, visādu muļķību runāšana un neskaitāmi drunken selfies, tad šobrīd nepieciešams daudz vairāk. Vajag kvalitāti, vajag sarunas, vajag pievienoto vērtību un ir vēlme kaut ko piedzīvot. Un, jāatzīst, ka sākumā šis mani tiešām biedēja, jo kā vienā mirklī izmainīt visu, ko tu esi ikdienā uzskatījis par labi pavadītu laiku? Neiztrūkstoši, sapratu ka arī man ir cilvēki, ar kuriem mani vienoja tikai mīlestība pret vīnu un šīs attiecības lēnām un dabiski aizplūda nebūtībā. Lai nu kā, jāsaka, ka manas ekspektācijas ietekmējušas manu dzīvi un šobrīd tā ir labāka. Ne vienmēr priecīgāka, jo vairāk jāstrādā pie savu vajadzību apmierināšanas, bet viennozīmīgi labāka.

Par ēnas pusēm runājot, vairāk kā jebkad saprotu, cik ļoti mūsu sabiedrība ir pro-alcohol. Atceros, ka pirms vairākiem gadiem mans tālaika priekšnieks man stāstīja, cik veiksmīgi viņam izdevies atmest smēķēšanu, izmantojot Alena Karra grāmatu un, ka Karram esot arī grāmata “Kā dzert mazāk” (Easy Way To Control Alcohol), jo pārtraukt dzert pavisam šajā sabiedrībā neesot iespējams. Tolaik māju ar galvu un centos par to nedomāt, tāpat kā visi. Jo ir vieglāk nedomāt sabiedrībā, kurā alkohols ir PILNĪGI VISUR. Piemēram, sociālajos tīklos – ja jums ir kāda problēma, tas noteikti nav nekas tāds, ko pudele ledusauksta prosecco nevarētu atrisināt. Tikties ar draugiem uz aliņu – ikdiena. Tikties uz tēju – eeem, tā gadījumā nedara tikai pusaugu meitenes un tie… apgarotie? Alkohols tiek uztverts kā labākais sociālais lubrikants un viegli pieejams kruķis grūtiem brīžiem, kurš nekad nepieviļ. Labā ziņa ir tā, ka vismaz manā burbulī šis pamazām mainās un satieku aizvien vairāk cilvēku, kuri izlēmuši savā dzīvē alkoholu vairs neiekļaut.

Problemātiku veido arī uzskats, ka alkoholisms ir problēma tiem tur, citiem. Tiem, kas kavē darbu, nonāk uz ielas, diedelē centus tuneļos, īsāk sakot – cilvēkiem, kurus uzskatām par nelabvēlīgiem. Nav lielāku maldu. Kad iedomājamies alkoholismu kā nogriezni, tad varam skaidri saredzēt, ka viss ir laika jautājums. Alkohols ir atkarības viela un ar laiku, lai sasniegtu to pašu apreibināšanās līmeni, to vajadzēs vairāk. Tā arī veidojas bravūras pilnās sarunas par to, cik kurš var turēt. Ja šajā iedziļināmies, saprotam, ka nav runa par izturību vai spējīgumu, bet gan par alkohola toleranci, kas izveidojusies ilgākā laika periodā darot sev pāri.

Pēdējais, ko man gribētos šeit pieminēt ir stereotips par tiem, kas izvēlējušies nedzert. Mēs visi esam dzirdējuši es viņam neuzticos, viņš nedzer vai droši vien viņam bija problēmas ar alkoholu, tāpēc tagad atturībnieks un līdzīgus tekstus. Nē, es nenodzēros līdz kliņķim, nē, es nebiju uz ielas. Es dzēru tikpat ikdienišķi, cik visi citi. Ar tām pašām blaknēm. Mans iemesls pārtraukt bija gaužām vienkāršs – es nevaru ciest justies fiziski slikti. Es to nepanesu, tāpēc man nebija citas izvēles, kā vien pārtraukt dzert. Šķiet, ka ir cilvēki, kuri spēj šādos apstākļos funkcionēt. Es neesmu tāds cilvēks.

Rēķinos, ka šis temats ir pietiekami sensitīvs, lai es vēlāk saņemtu atbildes, ka jūs taču iedzerat tikai pa svētkiem, savam priekam un, ka es ar savu pretalkoholisma evanģēlismu varu iet ieskrieties. Gribu cieņpilni pateikt, ka es uz šīm replikām neatbildēšu. Nevis tāpēc, ka man nebūtu, ko teikt, bet gan tāpēc, ka es neskatos uz cilvēkiem, kas lieto alkoholu kā uz mācāmiem skolēniem. Neskatos no augšas. Es neesmu labāka, es vienkārši daru citādāk un uzskatu, ka man ir tiesības ar savu skatījumu dalīties. Un es sapratīšu arī, ja neviens šo negribēs ne lasīt, ne dzirdēt, ne redzēt. Es vienkārši priecātos, ja mēs visi reiz būtu brīvi. Jo tieši tāda arī ir mana pamatsajūta – brīvība. Brīvība, kuru gribu paturēt.

Man palīdzēja Annie Grace grāmata This Naked Mind.

10 thoughts on “Par alkoholu

  1. Ir forši, ka par šo runā, un pilnībā atbalstu/ cienu izvēli. Mūsdienu sabiedrība, īpaši nozares, kurās strādājam, ir pilnas ar funkcionālajiem alkoholiķiem. Vieni sevi spēj kontrolēt labāk, citi – ne tik labi. Bet kaut kas galīgi greizs ir tajā, ka nav iespējams nosvinēt panākumus, labas ziņas, sasniegumus bez alkohola. Satikties bez alkohola. Atklāties bez alkohola. Tā kā kopš pusaudža vecuma esmu bijusi “party hard, drink harder” komandā, pāris gadi, ko brīvprātīgi piespiedu kārtā nesen pavadīju absolūti skaidrā (paldies, dēls!) lika šo to izvērtēt.

    1. Jā, vispār – par šo būtu jārunā vairāk. Kaut vai tāpēc, lai būtu līdzsvars visām tām bildēm ar vīniem un kokteiļiem. Par nozari arī ļoti piekrītu – mūsu nozarēs alkohols ir pārāk ierasta un pat neiztrūkstoša sastāvdaļa. Bet priecājos, ka (laikam tāpēc, ka mēs visi paliekam tomēr drusciņ vecāki) vismaz manā burbulī šis pamazām, paaaamaazaaam mainās.

  2. Prieks lasīt! Es šajā “klubiņā” esmu no pandēmijas sākuma (15 mēneši). Noteikti jūtos labāk, enerģiskāks ikdienā un arī laika pavadīšana ir kvalitatīvāka.

    Man nav problēmas, ja apkārt cilvēki iedzer un pat uz svētkiem sagādāju dzērienus visām gaumēm.

    Papildus es pirms pusgada atteicos arī no kafijas. Tas iedeva papildus mieru un enerģiju ikdienā.

    Lai kvalitatīvu baudu pilna dzīve!

  3. sāku ar dažiem aliņiem dienā, pēc pāris gadiem stabili 5x 0,5 litri katru dienu, piektdienās, sestdienās 0,7 litri viskija+kola, tad jau 7-8 ali katru dienu, beigās 0,7 vai 1,0 litri viskija+kola katru dienu

    līdz vienu dienu sajutos tiešām slikti un nu vairs 7 vai 8 gadus nelietoju vispār

    apkārtējo domas neinteresē vispār, arī iepriekš dzēru vienatnē, tolaik likās, ka forši būtu satikt līdzīgi dzerošu partneri un kopā “nodzerties līdz nāvei”, bet nu labi, ka nesanāca

  4. Man laikam paveiciess ar manu burbuli, tiekamies dzert tēju un kafiju, neatceros, ka jebkad būtu ar draudzenēm tikusies iedzert vīnu vai ko citu alkoholisku. 😀 Pasākumos ar draugiem alkohols uzpeld varbūt reizi gadā kā šampanietis jaungadā, un arī tad simboliski. Mums topā tējas ziemā un limonādes, paštaisīti ūdeņi ar augļiem, piparmētrām utt vasarā.

    Bet vispār ir tā, ka smēķēšana ir fui un pē, bet alkohols ir forši, normāli, un “bet mēs taču nepiedzeramies”. Man tētis bija alkoholiķis manā bērnībā, un pirmo reizi, kad gribēju sev mājās ieliet vīnu, esot viena, jo “bija smaga diena”, noliku vīnu atpakaļ, un pārstāju lietot alkoholu, jo neviens jau nesāk ar “es gribu būt alkoholiķis”.

    1. Tieši tā – neviens nesāk ar vēlmi kļūt par alkoholiķi. Bet tas neizbēgami notiek. Tāpēc, manuprāt, nav vajadzības bāzt galvu tajā cilpā.
      Ļoti priecājos par Jūsu burbuli – arī mans burbulis šobrīd ir ļoti līdzīgs. Un es par to esmu baigi laimīga – daudz vairāk jēdzīgu sarunu, daudz vairāk pievienotās vērtības. 🙂

  5. O, Paldies par rakstu!
    Pievienojos tai prasībai par daudz kvalitatīvāk pavadītu laiku un prasībām, lai satikšanās ir ar pievienoto vērtību.
    Pavisam nesen pievienojos viesu mājas pasākumam ar nakšņošanu.
    Esot vienai no tiem, kas nedzer, tik ļoti nejēdzīgi pavadīts laiks šķita. Ļoti prasījās foršu sarunu, kopīgi darītas lietas, kaut vai spēles.
    Un ļoti krīt acīs tas nekas, kas notiek pie galda ar piepildāmām glāzēm.. Un žēl baigi.
    Tagad plāns uzrīkot to pašu, bet ar papildus plānu no mūsu puses. Jo, tāpat kā kādreiz rūpējāmies, lai pietiek vīna līdz rītam, tagad jārūpējas par idejām un piedāvājumiem, kā un ko var likt alkohola vietā, lai visiem būtu foršu pavadīts laiks tā pat. Piedāvājot izvēles, paplašinās redzēs loks, ka var arī savādāk.

    1. Ļoti ceru, ka brīdī, kad piedāvāsiet viesiem izvēli, viņi noslieksies par labu kā jauna izmēģināšanai, nevis vecajai, ierastajai “plītēšanai”. Es savulaik ar šo esmu vīlusies. Ir gadījies, ka šis ieradums, pasākumos piedzerties, ir bijis stiprāks. Veiksmi un izdošanos!

Leave a Reply to Vigants Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *