Vasarai tuvojoties, ikviens vecāks meklē veidus kā izklaidēt bērnus un veidot foršas atmiņas. Šo rakstu, lai aicinātu padomāt, vai šajās izklaidēs iekļaut vienu no biežākajiem traumu izraisītājiem bērnu vidū – batutu. 

Pirms diviem gadiem, 20.augustā mana, tolaik trīsgadīgā meita, salauza kāju, lēkājot uz batuta. Vēl tagad skatos bildes no tās lēkāšanas un izjūtu tikai kauna sajūtu. Bezatbildības sajūtu. Viņa izskatās nenormāli priecīga – gluži kā jebkurš cits bērns, kad lēkā. Diemžēl statistika un ārstu skumjās un viegli aizkaitinātās nopūtas pēc šīs dienas, mums lika skaudri apzināties, cik traumējošs var būt batuts (pat ar aizsargtīklu) mūsu meitai. Gluži kā jebkuram citam bērnam. 

Cik tieši traumējošs? Īsa ieskice:

Mēnesis ar ģipsi. 

Šis brīnišķīgais laiks ietver sevī veselu radošuma elektrostaciju.

• Nepārtrauktu izklaižu izdomāšanu, lai bērnam, kurš pieradis skriet, diet un lēkāt, nodrošinātu kaut kādu dzīves kvalitāti. Diemžēl jāsaka, ka ekrānlaiks šajā periodā bija milzīgs.
• Fantastiski aizraujošas dušas, kurās bērns lielākoties raud, jo baidās, ka ūdens tiks pie ģipša un atkal sāpēs. Dušas uz soliņa vannā ar paceltu kāju gaisā. Maksimāli ātras. Arī citas personīgās higiēnas lietas notika visai čakarīgi.
• Ļoti, ļoti īsus auto braucienus, jo sēžot krēsliņā, kāja sāpēja vairāk. 
• Ratu atgriešanos ikdienas dzīvē (paldies manai brīnišķīgajai draudzenei Elīnai, kura man aizdeva savus ratus uz šo laiku, citādāk, mēs varētu pieskaitīt vēl šo pie izdevumiem)
• Pretsāpju zāļu atļautie daudzumi vismaz pirmajā nedēļā tika pārkāpti ne vienu vien reizi. 
• Visai radoša pieeja apģērbam, jo, kad vairāk kā puse kājas ieģipsēta, bikses uzvilkt īsti nesanāks. Vilku bērnam savas siltās zeķbikses. 
• Dienas laikā, protams, bērnu uz tualeti iespējams iznēsāt. Pa nakti, pat ja bērns skaisti iepriekš iemācījies iet uz podiņa, notiek neizbēgams regress un pamperošanās, kas iesviež visus gadu vecā pagātnē. 
• Laiks – labi, ka šis notikums iekrita manā BKA, līdz ar to mājās ar vienu bērnu biju jebkurā gadījumā. Citādāk – visu šo laiku kādam no mums nebūtu iespējas strādāt.
• Pat nesākšu runāt par šī visa psiholoģiskajiem aspektiem…

Mēnesis pēc ģipša

Godīgi sakot, šis laiks bija vēl grūtāks, nekā laiks ar ģipsi. Jo jā – man tiešām šķita, ka ģipsi noņems, paies maksimums pāris dienas un meita staigās. Ņefiga, pardon my French. Uz kājas bija izgulējums, kas nozīmēja, ka nevienas kurpes vēl kādu laiku nevarējām vilkt. Bija jābrauc tas pārsiet vairākas reizes, kas, protams, nozīmēja kārtējos ārstus, ārstus un vēlreiz ārstus. Līdz brīdim, kad izgulējums sadzija, meita par staigāšanu pat dzirdēt negribēja. Un pat, kad sāka gribēt, es redzēju, cik nenormāli grūti viņai nāk jebkura doma par iešanu. Centos pozitīvi, centos atbalstoši, mēģināju arī kaitinot un izaicinot. Nekā. Mēģināju aicināt ciemos viņas draugus, lai viņa mēģinātu tiem iet līdzi. Vienreiz uz sekundi pat aizmirsās un gandrīz spēra soli, tomēr – attapās. Šo laiku var uztvert kā otro iemācīšanos staigāt, tikai – bez īstas vēlmes un izziņas impulsa + ar lielām bailēm. Brīnišķīga kombinācija, vai ne? Izdošanās garants! Un visu šo, protams, pavadīja mātišķi paranoiskās bailes – bet ko, ja viņai neizdodas? Pēc tam, protams, sapratu, ka visticamāk, nevarēja jau neizdoties. Bet tikai pēc tam. 

Pēc vairāku nedēļu mocībām, meita tomēr sāka staigāt. Lēni, drausmīgi lēni un nedroši. Ar ovācijām, aplausiem un asarām acīs, ik reizi, kad viņai kāds solītis izdevās. Un varu droši teikt – lai arī cik solīši viņai izdosies nākotnē, tie visi ies garām batutiem. 

Zinu, ka daļa no jums teiks, ka mums vienkārši nepaveicās. Jā, pilnīgi noteikti. Bet ir lietas, kuras iespējams darīt, lai nebūtu jāpaļaujas uz veiksmi – sākot jau ar izvairīšanos no vietām un situācijām, kurās uz to jācer. BKUS aicina būt piesardzīgiem, lietojot batutus. Es tomēr aicinu tos neizmantot vispār. Atņemot batutu, mēs neatņemam bērniem bērnību. Ir miljons citu nodarbju, kuru rezultēšanās divos mokošos mēnešos ir mazāk ticama.