Par Spāniju: kāpēc pārvācāmies?

Mūsu skats pa logu Valensijā.

Nu tad sveiki. Šo bloga ierakstu esmu gribējusi uzrakstīt jau kopš aprīļa, bet nekādi nespēju tam atrast laiku un spēku. Un tas ir pilnībā saprotami – pati pārvākšanās nav nekāda pastaiga parkā (pat ar palīdzību) un paralēli šim visam mums abiem ar vīru ir pilna laika darbi un nu… dzīve. Ar diviem bērniem mājās.

Šobrīd esam šeit pavadījuši gandrīz apaļus piecus mēnešus un man ir atvaļinājums, tāpēc man beidzot ir laiks apsēsties un uzrakstīt.

Uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem – pārvācāmies trīs iemeslu dēļ.

Pirmais: klimats. Pagājušā ziema mūs nokausēja. Tā bija pārāk gara un viennozīmīgi pārāk slapja, slidena un putra uz ielām mūs absolūti neiedvesmoja. Protams, mēs mīlam sniegu, mums pat īsti nav iebildumu pret pamatīgu aukstumu, tomēr jāsaka, ka tas “vidējais gadalaiks”, kas mēdz dominēt Latvijā lielu daļu no gada, mums bija apnicis. Diskutējot par šo, nonācām pie secinājuma, ka gribam vienmērīgi siltu klimatu. Tas, ko dabūjām, nav precīzi tas, bet par to vēlāk :))

Otrais: infrastruktūra, kas piemērota ģimenēm. Dzīvojām Teikā, kur gar mūsu mājām brauca 1.tramvajs un nemitīga auto plūsma. Apkārt neviena parka, zaļums izcirsts. Vienīgais jēdzīgais bērnu laukumiņš – Jaunajā Teikā, kur dodoties ar bērniem, man visu laiku bija “šis nav mans, es te ielaužos” sajūta. Atgriežoties pie iepriekšējā – tātad, nebija īsti ar bērniem, kur aiziet. Lielākoties pat vienkārši sēdāmies mašīnā un devāmies uz Ādažiem, kur laukumiņš bija diezgan patīkams un turpat arī Sauka, Dzīvo sapņu dārzs un citas jaukas vietas. Par Ādažiem runājot – vispār, ilgu laiku domājām, ka pārvāksimies uz dzīvi tur, bet viss izvērtās citādāk trešā iemesla dēļ.

Skats pa mūsu logu Teikā.

Trešais: Krievijas tuvums. Atkāpe – es zinu, ka ir tāda brīnišķīga organizācija, kā NATO, kuras dalībvalsts esam mēs. Es zinu, ka tehniski mēs esam pasargāti. Tagad, protams, arī saprotam, ka visticamāk, ka Krievijai nav izteiktu resursu, lai savus karagājienus paplašinātu, bet šī nebija tā sajūta, kas mani pavadīja februārī, martā un arī aprīlī. Mani pavadīja bailes. Mani pavadīja nepārtraukts, pretīgs stress. Satrūkos katru reizi, kad manām mājām pārlidoja kāds helikopters vai lidmašīna. Jūs droši variet mani saukt par garā vāju, teikt, ka es pārspīlēju, neko nesaprotu no starptautiskās politikas un visu to pārējo. Daļu no šiem aizrādījumiem jau esmu dzirdējusi. Bet ziniet – brīdī, kad tev ir bērni, šis tas mainās. Redzot bildes ar ukraiņu bērniem (jā, jā – tās pašas), pārņem drausmīga panika un tu esi gatavs darīt absolūti jebko, lai nodrošinātu lielāku drošību tiem mazajiem cilvēkiem. Un nē, es neuzskatu tos, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši Latvijā par vieglprātīgiem. Es jūs uzskatu par drosmīgākiem par mani. Krietni drosmīgākiem. Tomēr atzīmēšu, ka arī man ir tiesības būt tādai, kāda es esmu. Man šķiet, ka milzīgās bailes no kara manī tika ietetovētas tad, kad klausījos daudzos stāstus, ko stāstīja mana vecvecmamma, kurai par godu arī man ielikts vārds Austra. Es uzzināju, kā karš iznīcina visu. Es skatījos savas mīļās vecvecmammas koši zilajās acīs, kuras palika pelēkas tikai tad, kad bija runa par Krieviju. Kurās vienmēr bija milzīga dzīvotgriba un neaprakstāms dzīvesprieks, nesaprotama, bezkaunīga labestība līdz pēdējai sekundei. Izņemot tad, kad bija runa par krieviem. Naids pret krieviem gan manu prātu neskāra – man tāda nav, bet bailes no kara gan manī iesakņojušās neizdzēšami dziļi. Un es vienmēr došos prom no vietām, kur tuvumā būs karadarbība. Un es tā drīkstu darīt.

Es ļoti baidījos rakstīt šo ierakstu. Joprojām baidos to publicēt. Jo baidos izklausīties kā viens no tiem cilvēkiem, kuri aizbrauc lasīt zemenes uz Īriju un Facebook komentāros raksta “atlajst saimu”. Baidos tikt uztverta kā vieglas dzīves meklētāja. Baidos, ka domāsiet, ka uzskatu sevi par labāku. Baidos, ka aizskaršu. Jo tāds nav mans mērķis un no sirds ceru, ka uztversiet šo tā, kā tas ir domāts – kā manu domu izklāsts un stāsts par manu dzīvi, par pietiekami svarīgu daļu tajā. Es joprojām mīlu Latviju, vienmēr mīlēšu. Mani nodokļi joprojām nonāk Latvijas budžetā. Es joprojām esmu pilsoniski aktīva Latvijā. Uz Latviju dodos un došos vairākas reizes gadā, jo man gluži vienkārši tās pietrūkst.

Labi, mana attaisnošanās beidzas šeit. Ja kādam šķitīs nepietiekami no sirds, es diemžēl nevarēšu palīdzēt.

Par to, kā tad šajos mēnešos attaisnojies šis mūsu lēmums.

Pirmais: nevaru komentēt par ziemas mēnešiem, neesmu vēl tajos šeit dzīvojusi. Vakar bija 34 grādi. Vienīgais, ko varu pateikt – vasara bija karrrrrrrsta. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju 42 grādu karstumu un varu droši teikt – šis nav veselīgi. Esmu beidzot iemācījusies lietot SPF50. Esmu pirmoreiz dzīvē nosauļojusies. Esmu aizmirsusi, kāda ir sajūta, kad mugurā ir kaut kas ar garām rokām. Nopietni, es tiešām neatceros. Toties es zinu, kāda ir sajūta, kad cepure ir obligāta nepieciešamība un, kā lielajos karstumos censties mazāk kustēties, jo uzreiz gāžas sviedru straumes (te ir arī milzu mitrums). Ir interesanti. Ne labāk, ne sliktāk. Vienkārši citādāk. Viena lieta, kas man te ļoti, ļoti pietrūkst, ir auksts ūdens no krāna. Šejienes aukstākais ūdens ir ē… silts. Remdens. Manas Latvijas ledusaukstās dušas raud.

Otrais: pirms vispār noskatījām tieši Valensiju, sazinājos ar te dzīvojošajiem mazu bērnu vecākiem, lai noskaidrotu, kā tad īsti ir – vai te ir forši ar bērniem? Atsauksmes bija vienbalsīgi lieliskas – spāņiem bērni ļoti patīk un aktivitāšu ir daudz. Bērni te vispār ir mazie dieviņi un to tiešām var just – uz ielas īpaši maniem blondajiem bērniņiem tiek pievērsts daudz uzmanības, vienmēr ir smaidi un “cariño”. Skolā bērniem iet labi, saņemu nepārtrauktus, ļoti jaukus e-pastus ar informāciju, par to, kā viņiem iet un kā iedzīvojas. Te ir parki, dārzi, baseini – un tas viss rokas stiepiena attālumā. Šis punkts sevi attaisnojis pilnībā.

Trešais: jā, ir mierīgāk.

Kopumā – mums te patīk, tikai drusciņ karsti. Bet ko gan mēs gaidījām, pārvācoties uz Spāniju? 🙂

20 thoughts on “Par Spāniju: kāpēc pārvācāmies?

  1. Forši taču,un mana lielā ziņkārība par kapēc arī ir absolūti apmierināts. Jā, man arī ir bail tieši par karu, par bērniem, bet, jā, pagaidām, ne tik ļoti. Bet ja būtu ļoti, es arī nedomājot dotos prom. Uz Angliju gan visdrīzākais, pie radiem 😊 Lai Jums tur forši un cerams, ka arī bailes pāries un kādreiz atgriezīsieties uz dzīvi LV, ar smukāku skatu pa logu gan. Tavējais iedvesa momentālu depresiju 😆

  2. man tiešām prieks, ka pārvākšanās izvērtās par pārmaiņu, kas ir likusi tev un tavai ģimenei justies gan mierīgāk, gan arī priecīgāk! 🙂 un nu, ‘cons’ jau ir visam un visur, galvenais jau atrast tādus, ar kuriem nav pārāk mokoši sadzīvot sevī iekšiņā, hehe.

    un man liekas, ka katram cilvēkam ir tiesības no kaut kā baidīties un, jo īpaši – darīt visu, lai tās bailes mazāk triggerētos / būtu tālāk / skartu mazāk. un citiem cilvēkiem nav īsti tiesību viņus par to nosodīt, jo katram mums ir kaut kas, kas dziļi, dziļi iekšā biedē, kaut kas, no kā katrs izvairās. katram savs.

      1. Es domāju, ka svētīgi jums ir tas, ka variet pilnvērtīgi strādāt savā nozarē un dzīvot citur. Ka nav jāmeklē “dajebkāds” darbs, lai varētu dzīvot. Ne visiem tā ir paveicies. Domāju, ka tādu cilvēku un izvēļu būs arvien vairāk. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ turos šeit.

  3. Katram sava izvēle un tiesības dzīvot kā vēlies – noteikti nenosodu Tavu izvēli ! Lai veicās! Iespējams, nāks laiks un Jūs atgriezīsieties. Kas to lai zina. Bet gribēju vaicāt par spāņu valodu – kā ar tās apgūšanu? Manuprāt, tā ir tik viegla, ka apgūt vismaz ikdienas sarunvalodas līmenī var ļoti ātri (vismaz man tāds iespaids no dažādām filmām spāņu valodā, kuras skatos ar angļu subtitriem).
    p.s. Spānijā nekad neesmu bijis, bet nu man kolēģi kā traki brauc tikai uz Spāniju atvaļinājumos. Mani gan cits virziens saista – ĀZIJA !

    1. Paldies! Par spāņu valodu – tā nav grūta un sarunvalodas līmenī to apguvu pāris nedēļu laikā. Protams – lauzītas sarunvalodas, bet tāpat 🙂 Grūti tiešām nav, īpaši, ja kādreiz dziļā bērnībā skatīti tik daudzi meksikāņu seriāli, kā tas bija manā gadījumā 😀

  4. Es jūs apsveicu, drosminieki!

    Vakar bija Nameja mācības, par kurām info biju palaidusi garām. Sēžu mājās tiešsaistē, un pēkšņi tāds “bāziens”, ka logs notrīc. Pērkons? Nē. Kāds kravas auto? Nē. Sākas panika, modinu pēc naktsmaiņas guļošo vīru, kurš atrūc – Namejs. Nodzēru Noofen un mēģināju koncentrēties tiešsaistei.

    Pēc Krimas man sākās panika, kad katru reizi zemu pārlidoja lidmašīna. Es pat darba vietā esmu līdusi zem galda, jo baiļu panika. Reiz pie vecākiem esot, bija kāda militārās tehnikas parāde, kur virs mājas lidmašīna pārlidoja tā, ka likās, ka skursteni aizķers. Es toreiz aizspiedu ausis un pie sevis teicu “tas nenotiek pa īstam, tas nenotiek pa īstam” (man bija 30 tobrīd). Apkārtējie neizpratnē, bet es atvainojos par savu uzvedību. Par to, ka man bail. Par to, ka citi var nesaprast, ka man ir bail.

    Pēc 24.februāra es vīram teicu – kāpjam mašīnā un braucam līdz tik tālu Spānijā, cik vien varam aizbraukt. Mums pietiktu līdzekļu, ko izdzīvot vismaz 2 mēnešus (jo LV darbu līdzi paņemt nevaram). Es par šo domāju tik ļoti, ka pat biju sameklējusi potenciālu dzīvesvietu, visādu noderīgu info sameklējusi. Vīram beigās apnika mana panika un viņš pateica, ka mēs nekur nebrauksim, jo Krievija neiebruks. Bija vēl citi, kam šo izstāstīju, bet visi kā viens teica, lai es nebaidos. Bet man bija tik ļoti bail! Pirmo mēnesi, šķiet, tikai uz Noofen dzīvoju. Pastāvīgā trauksmē. Bailēs, ka bērniem varētu būt kas tāds jāpiedzīvo.

    Esam joprojām mājās, esam Latvijā. Viss it kā mierīgi, februāra beigu/ marta sākuma trauksme piemirsusies.

    Es uzskatu, ka ir jārīkojas proaktīvi, nevis jāsagaida tas “ja” un tad jādomā, ko darīt. Jūs esat malači, un man pat nedaudz skauž jūsu drosme 😇

    Ja ticam iepriekšējām dzīvēm, tad ed laikam esmu piedzīvojusi karu.

    1. Paldies Tev par labajiem vārdiem! Es tik ļoti labi šo saprotu. Rakstā neiedziļinājos savās bailēs, bet ja būtu to darījusi, apraksts būtu visai līdzīgs. Ir tik sāpīgi tā dzīvot, priecājos, ka viss mazliet pierimis ❤️ Sūtu mierīgas domas!

  5. Par LV klimatu- es Tevi tiiiik ļoti labi saprotu. Un tās daudzās drēbju kārtas, katrai sezonai un katriem centimetriem ir tik dārgi un laikietilpīgi 😓 Es kopš 18 g v domās dzīvoju Portugālē

  6. Mēs jau gandrīz mēnesi Tenerifē. Paliksim šo mācību gadu, pēc tam skatīsimies. Mums iemesli arī tie paši, t.sk., kara izraisītais stress. Forši, ka ir cilvēki, kas domā līdzīgi.

    Jūtu, ka raksts pārdomāts, izsvērts. Šķiet, arī lai mazāk būtu negatīvo komentāru. Iespējams, tāpēc es šādu rakstu nerakstīšu, bet mums ir arī virkne citu iemeslu. No pozitīvajiem, wanderlust.. mūs jau kādus gadus atpakaļ saķēra “ceļošanas vīruss”, bet tieši slow travel. Pārcelties uz citu valsti ar dzīvokļa/mājas bāzi ir pilnīgi cits veids, kā iepazīt vietu un kultūru.

    No negatīvajiem – tikšana prom no LV sabiedrības, negatīvisma, šaurpierības un iedomāšanās, ka, ja kaut kas nepastāv Latvijā, tad tā nav vispār. Nav jau arī Spānija nekāda Nīderlande, tomēr sabiedrībā ir un uz labo pusi, īpaši, ja ir kontakts ar expats kopienu.

    Prieks, ka bērnu adaptācija noris labi. Mums arī viens no bērniem ir skolā ar spānu mācību valodu un šķiet, ka būs labi, lai arī viena mācību nedēļa būs par agru tālejošiem secinājumiem.

    1. Čau uz Tenerifi! 🙂 priecājos, ka iekomentēji! Jā, mums, protams, arī ir vēl citi iemesli, bet šie bija tādi būtiskākie. Pagaidām visas mūsu ekspektācijas attaisnojušās 🙂 Par skolu – jā, mums arī tā pati nedēļa kopš 12.septembra, tāpēc neko daudz nevaru spriest, bet pagaidām izskatās ļoti labi 🙂 Lai jums arī turpmāk viss lieliski!

  7. Paldies, ka padalījies! Pilnīgi saprotu par to drosmi. Nesaprotu, kāpēc daudziem joprojām šķiet, ka braukšana prom no Latvijas ir kaut kāds noziegums.

Leave a Reply

Your email address will not be published.