Par tiesāšanu

Ir tāds skaists brīdis vecāku dzīvē. Piedzimst bērns. Viss ir jauns, neatklāts, jūtīgs, jutīgs un visi nervi vaļā. Vājums mijas ar bezgalīgu spēku, eiforija ar apātiju un debesis satiekas ar zemes dzīlēm. Pilnīgi neaptverami maģisks brīdis, kuru paturēt sev. Tomēr tik bieži notiek, šķiet, neizbēgamais – šajā vienādojumā parādās citi. Katrs ar savu pieredzi, viedokli (viedokļiem!) un “es jau neko, bet tu taču noteikti nedarīsi tā un šitā”. Neskaitāmas omītes, profesionāļa robežas nesaprotoši pediatri, draudziņi un draudzenītes, krustmātes, vīramātes un pat absolūti nepazīstami cilvēki uz ielas. Katrs no šiem cilvēkiem jau tā pilnajā jauno vecāku trauciņā iesēj kādu šaubu sēklu. Šaubas, ka māki vislabāk. Šaubas, ka zināsi, kas jādara. Šaubas, ka vispār kaut ko saproti no bērnu audzināšanas un dzīves kopumā. Šaubas, kuras drīkstētu būt vien veselīgs, neliels fons, nevis galvenās lomas aktieris. Šaubām un lietu apšaubīšanai būtu jādzimst mūsos, nevis jārodas ārējā ietekmē. Tām būtu jārodas instinktīvi. Bet tas var notikt tikai tad, ja mēs pilnībā uzticamies tam, ko darām, kad to darām. Un tikai tad mēs varam būt patiešām paši piemērotākie un labākie vecāki saviem bērniem. Mūsu bērni taču izvēlējās piedzimt mums, nevis tai Centrāltirgus pieturas tantei, kura mūs tikko vairāku minūšu garumā instruēja kā pareizāk uzsegt ratu kulbai šalli, lai bērniņam nespīd saule virsū. (atkāpe: šis ir sarkasms, lūdzu, neko nesedziet).

Šo ievadu rakstu, lai aicinātu filtrēt, filtrēt un vēlreiz filtrēt. Visus citu viedokļus (arī manu, protams). Ņemot vērā, ka par mūsu visu deklarēto adresi ir kļuvis internets, lūdzu šim pievērst īpašu uzmanību. Īpaši jau tāpēc, ka ar pāris klikšķiem (vai kārtīgu pavasara tīrīšanu) ir iespējams savu sociālo tīklu burbuli padarīt par atbalstošu un patīkamu vietu, kur būt. Nevis par kaujas lauku un linča tiesu. Līdzīgi kā ar fake news aicinu izvērtēt, vai kāda konta saturs ir “tukša muca tālu skan” gadījums, vai arī tajā ir vērts ieklausīties. Un par to “vērts ieklausīties” arī – tikai tad, ja vecākam ir tāda vēlme. Primāri vecākam ir tiesības uzticēties sev un sava viedokļa pareizībai*. Skatīties bērnam acīs un sajust tā vajadzības, nevis to tulkojumu histēriski meklēt Instagramā.

Kā no rūgts nāvs izvairieties no avotiem, kas jūs tiesā. No augstprātīgiem un “tikai es zinu visu vislabāk” avotiem. Īpaši tādiem, kuru autoriem nav atbilstošas izglītības vai ilggadējas pieredzes. Bet jāatzīst, ka pat ar izglītību un pieredzi mēdz gadīties pa kādai Judgemental Judy. Anyhow – šāds komunikācijas veids (īpaši par tik sensitīvām tēmām) neveicina konstruktīvu izaugsmi. Un ir perfekta augsne tam, lai vecāks pēc kāda laika sāktu uzskatīt, ka viss, ko viņš dara ir pilnīgs vājprāts un varbūt pašam sev izsaukt bāriņtiesu uzreiz. Un brīdī, kad cilvēks sāk šādi šaudīties no viena pareizā viedokļa uz citu, viņš diemžēl tiešām arī pārstāj darīt lietas labi. Jūs taču arī ļoti labi zināt, ka nav nekā briesmīgāka par nepārliecinātu un bailīgu autovadītāju, kas apdzen kādu uz šosejas. Nu re – un būšana par vecāku reizēm kaut kā tā arī jūtas.

Meklējiet sausu informāciju, vienlaikus izzinot un uzticoties savai intuīcijai. Jo tu zināsi. Tu tiešām, tiešām jutīsi un zināsi, kā tavam bērniņam vajag. Ja kaut ko nezini, atrodi faktu, kas tev palīdzēs. Nevis kāda cita viedokli par šo jautājumu.

Kad augu, mana mamma man visu laiku atkārtoja – tevī pašā jau ir viss nepieciešamais, lai tu būtu laimīga. Nu tad atļaušos šo pārfrāzēt un padot tālāk – tevī pašā jau ir viss, lai tu būtu labākais vecāks savam bērnam.

*Man tomēr jāveic šī atkāpe. Es uzskatu, ka vecākiem ir tiesības uzticēties sev, pierādījumos balstītu faktu ietvaros. Man negribētos, lai šeit sākas diskusijas par tādiem “vienos vārtos” jautājumiem kā bērnu drošība, vakcinācija, saules aizsardzības līdzekļu efektivitāte u.tml. Šos jautājumus regulē vesela plejāde pētījumu, medicīna, zinātne un, galu galā, veselais saprāts, par ko diskusijās neiesaistīšos.

4 thoughts on “Par tiesāšanu

  1. Piekrītu raksta autorei!
    Katra bērna unikālo individualitāti nosaka gan viņa bioloģiski iedzimtās rakstura īpašības jeb temperaments, gan vide, kurā viņš aug, gan galu galā ar savām “ saknēm” nākušie vecāki, kuri bērnu audzina. Tāpēc nevar būt vienas absolūti pareizās un vienīgās atbildes , kas derētu pilnīgi visiem!!! Ir labi, ja vecākiem ir kādas vispārīgas zināšanas, bet , galvenokārt, spēja ieklausīties savā iekšējā balsī, intuīcijā, kura pateiks, kas vislabāk der tieši viņu bērniņam un arī pašiem. Jābūt labiem novērotājiem, atsaucīgiem, iejūtīgiem un klātesošiem šajā grūtajā ceļā…, mazāk respektējot vērtējošās nostādnes- kas ir labs un kas slikts, ko sociālie tīkli pozicionē uz nebēdu! Esiet jūs paši!

  2. Jā, bieži dzirdu, ka cilvēki izsakās par neta saturu, kā šis vai tas liek viņiem justies slikti, gan kā cilvēkiem, gan kā vecākiem, bet no, jopcik, kas liek to lasīt? Ir tā lieliskā iespēja neskatīties profilus, kas kaitina, liek justies kā nabagam vai sliltam vecākam, ko es arī lieliski īstenoju nesekojot čupai perfekto instamammu utjp ig un citu kontu, kuri manī sēj kaut kādu nepārliecību par lietām 🤷‍♀️. Priekā! Tev labi sanāk, raksti vēl k ko.

    1. Tevis aprakstītais ir ļoti pareizs un perfektā pasaulē tas strādātu ideāli. Tomēr cilvēki tomēr ir tik atšķirīgi. Ir cilvēki, kā Tu, kuriem ir izteiktāka kritiskā domāšana un tiem ātrāk ieslēdzas “bullshitometrs” un notiek ātrāka ifnformācijas filtrēšana. Ir cilvēki, kas ir emocionālāki, jā – arī naivāki un jūtīgāki (īpaši šis var izpausties pietiekami izaicinošajos vecākošanas pirmajos mēnešos, varbūt gados). Šiem cilvēkiem vairāk “pieķeras” citu cilvēku viedokļi un filtrēšana notiek (reizēm – ievērojami) lēnāk. Gribētos aizstāvēt arī šo cilvēku tiesības netikt tiesātiem un “apstrādātiem”.

      (Paldies! <3)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *