Nu jā. Kā jau pēc iepriekšējā ieraksta sapratāt, es meklēju dzīvokli. Ne pa jokam meklēju. Un, kā jau katram kārtīgam dzīvokļa meklētājam, arī man ir nācies saskarties ar dažādām dīvainībām. Ar pāris no tām padalīšos, bet diemžēl, nevarēšu pievienot linkus uz sludinājumiem, jo liela daļa no tiem jau izņemta no sludinājumu portāliem.

Nesen zvanīju uz dzīvokli Brīvības ielā – visnotaļ forša paskata – baltas sienas, laminātparkets – nu, diezgan tīrs un labs izskatījās. Divas istabiņas – gluži forši. Tikai manīju, ka bildēs nekur nefigurē virtuve. Zvanot vaicāju – kas ir virtuves komplektācijā? Sieviete smejoties atbildēja – kādā komplektācijā? Virtuves nav!

Pirms pāris nedēļām devos apskatīt vienu dzīvokli Merķeļa ielā. Pēc bildēm šķita baigi jauks – mazs, divistabu brīnumiņš. Tante gan pa telefonu izklausījās kādas sešdesmit reizes pārāk pašpārliecināta – redz, lai pasteidzoties, visi to dzīvokli gribot. Nodomāju – ok, nav liels pārsteigums – izskatās diezgan foršs, pie tam pašā centrā. Aizejot uz dzīvokli un jau kāpnēs sajūtot TO smaku, sapratu, ka nu – nevar taču būt, ka te būs slēpies fotogrāfijās redzamais dzīvoklis. Sava iedzimtā naivuma dēļ tomēr kāpu uz otro stāvu un zvanīju pie durvīm. Durvis atvēra jau krietni paveca tante ar skatienu, kas man joprojām rēgojas acu priekšā. The crazy eyes. Nē, jūs neuzminējāt – es tomēr gāju iekšā. Jau pirmajās sekundēs sapratu, ka tas nav tas pats dzīvoklis, kas bildēs. Drošības pēc tomēr pajautāju. Nu, a ko. Viņa mani apsēdināja uz izgulēta un dies-vien-zina ko piedzīvojuša dīvāna un aizkūpināja cigareti. Es viņai pavaicāju vai īres gadījumā visas mēbeles (kuras izskatījās jau pieaugušas pie sienas) te paliktu. Viņa atbildēja apstiprinoši un noteica, ka tad jau laikam man nederot, ja tā prasot. Atbildēju ar dikti slikti tēlotu, žēlu sejas izteiksmi un galvas mājienu. Pavaicāju, vai varu apskatīt virtuvi – viņa teica, ka labāk nē – tur šobrīd esot tādas lietas, kuras labprātāk nerādītu. Es nudien pat negribēju zināt, kādas. It kā jau ar to nebūtu pietiekami, viņa vēl piebilda, ka pati jau būtu dzīvoklī tikai pāris dienas nedēļā. Es pārvaicāju – pag, mēs īrētu un jūs te būtu? Nu, jā… Atvadījāmies un visu ceļu mājup centos attapties.

Apskatījām vienu dzīvokli Vecrīgā. Divas izolētas istabas, saules daudzums kā, khem, afroamerikāņa pēcpusē, uz tualetes tai pienākošies meitenes un puikas simboli (izskatījās visnotaļ pēc lēta hosteļa) un ļoti pašapmierināts saimnieks. Nē, paldies, bumbulīt.

Apskatot sludinājumus un pēc tam dzīvokļus, varu Jums atvieglot meklējumus mazliet patulkojot saimnieku/mākleru valodu:

– Saulains dzīvoklis – tas arī ir vienīgais dzīvokļa pluss;
– Nepieciešams neliels remonts – nepieciešams visaptverošs kosmētiskais remonts – ja paveicas; kapitālais – ja ne visai veicas;
– Dzīvoklis parastā stāvoklī – dzīvoklī būs problēmas iekļūt, visticamāk – arī izkļūt no tā;
– Daļējas ērtības – dabiskās vajadzības kārtosi tuvējā Staķikā, veikalā vai prasīsies kaimiņiem;
– Ērts dzīvoklis – 1) Ļoti, ļoti mazs – viss rokas stiepiena attālumā; 2) Pie visām sienām paklāji – mīksti un ērti;
– Kluss dzīvoklis – slikts rajons, apkārt neviens neīrē, nav kam bļaustīties;
– Mājīgi iekārtots – (par šo atbildu reāli!) padomju laika sekcija, tas pats paklājs pie sienas, tāds pats uz grīdas, divi klubkrēsli un izlaižamais dīvāns.
– Divlīmeņu dzīvoklis – vienā vai vairākās vietās ielūzusi grīda;
– Dzelzs durvis – konkrētajā rajonā tādas ir akūti nepieciešamas;
– Eiroremonts – nav ļoti netīrs;
– Netālu no prestižā vēstniecību rajona – Vārnu iela;
– Kompakts dzīvoklis – 1) No dušas iekāpsi pa taisno podā; 2) Mazgājoties varēsi paralēli gatavot ēst – duša ir tieši blakus gāzes plītij.

Jā, dzīvokli šobrīd atrast nav tas vieglākais darbiņš.