Šodien nācu no darba un izdomāju, ka ir visai brīnumaini, ka es vēl neesmu kļuvusi par vaļa paskata radījumu. Vietā, kur es dzīvoju uz katra stūra ir konditoreja.
Burtiski – arī Berga Bazārā tagad atvērusies Cadets de Gascogne, ejot uz Barona ielas pusi turpat mājo Kanēļa konditoreja, izejot no Bazāra uzreiz pa kreisi – Iļģuciema maiznīca, dodoties tālāk pa Barona ielu – Junge.lv konditoreja, nākamajā krustojumā Konditoreja Vecrīga, pēc tam krustojums ar Ģertrūdes ielu, kurā dodoties gan pa labi, gan pa kreisi tevi sagaidīs iepriekšminētā franču maiznīca Cadets de Gascogne. Un es varētu doties tālāk. Bet tā, kā šajā krustojumā manas ikdienas gaitas mēdz gan sākties, gan beigties, pie tā arī palikšu.
Kā jau teicu – nācu no darba… un izdomāju notestēt konditoreju piedāvājumu. Lai sašaurinātu testa lauku, izvēlējos pārbaudīt vienu konkrētu produktu: šķiņķa kruasānu. Nosaukums mēdza mainīties amplitūdā no kruasāna līdz buljona pīrādziņam, gaļas uzkodai un pat picai. Sākumā gribēju ieviest kritērijus, bet pēc tam sapratu, ka vienīgie divi kritēriji būs a) apkalpošanas leģenda (AL) (piem., es ienācu, viņa mani ieraudzīja un man tapa skaidrs!) un b) pīrādziņa/kruasāna/etc. garšīgums (G).
1. Cadets de Gascogne
AL: Domāju, lielākā daļa manu lasītāju (jā, es esmu pietiekami iedomīga, lai domātu, ka ar trīs ierakstiem gadā man IR lasītāji!) nojauš, kur atrodas minētā maiznīca. Un nojaušat arī par tās īpašnieku Bernāru, kurš pa rajonu braukā ar riteni, kam knapi, knapi piestiprināta kaste ar apelsīniem, vienmēr smaida un ir vienmēr gatavs apmainīties ar sirsnīgām pieklājības frāzēm vismaz divās valodās. Tad nu arī šoreiz Pats Bernārs bija jaunatklātajā maiznīcā un, protams, plati smaidīja. Vienu šķiņķa kruasānu, s’il vous plait!
G: Kraukšķīgs, perfekti izcepts, izcili smaržojošs un ar Īstu šķiņķi (nesamaltu, ieritinātu!) iekšā? Man der arī divi, trīs, četri un pat pieci tādi.
2. Kanēļa konditoreja
AL: Visai jauka, atturīga un vēsa atmosfēra, tāda pati arī apkalpošana. Šķiņķa kruasānu nebija. Nebija pat nekā līdzīga. Tāpēc G daļa izpaliek.
3. Iļģuciema maiznīca
AL: Visai smieklīgi. Skuķis (ap 50) īsti nezināja, kas ir kruasāns (visās vietās prasīju “Sveiki, man lūdzu šķiņķa kruasānu!”). Izdzirdot vārdu “šķiņķis” viņa man piedāvāja picu. Man vairs nebija ko teikt. Es nopirku tādu mazu piciņu un pa ceļam uz Junge.lv konditoreju, apēdu.
G: Nebija garšīgi.
4. Junge.lv konditoreja
AL: No paziņas biju dzirdējusi, ka šajā vietā ir ļoti gardas lašmaizītes. Arī šoreiz to nebija, un mans mērķis jau arī bija cits. Vispār, ja. Ilgi nostāvēju rindā, skatoties kā ruda, nenormāli pārgurusi meitene apkalpo diezgan izvēlīgus klientus.
– Man, lūdzu, ne ļoti karstu to maizīti…
– Bet… bet… nu labi.
Es pat diezgan negribīgi viņai prasīju to savu šķiņķa kruasānu. Labi zinādama, ka tāda viņiem nav. Man tika iešķiebts parastais sviesta, bet tomēr – kruasāns.
G: Vispār – neslikti. Bija ok.
5. Konditoreja Vecrīga
AL: Šajā gāju iekšā ar vislielākajām bažām par to, vai te kāds vispār varētu nojaust, par ko ir raidījums. Un – ne velti, obviously.
– Man, lūdzu, šķiņķa kruasānu! Nu, vismaz ko līdzīgu…
– Ko? (ilga pauze un divas neko nesaprotošas acis veras manī) Jūs kaut ko ar gaļu gribat, vai ne?
– Nu… Laikam jau. Tā sanāk.
– Buljona pīrādziņu? Pīrādziņu ar vistu? Abos jau maltā gaļa…
Paņēmu pēdējo.
G: Pat neapēdu. Galīgi nelabs.
Nu re. Tādi pīrāgi. Kā jau noprotat – visiem iesaku doties uz kadetiem.