info

Miers

Viss plūst un mainās. Atceries manus spiedzošos bloga ierakstus par dzīvokļa meklējumiem un ideālo dzīvokli? Nu, re. Tie vairs nav aktuāli. Dzīvoklis atrasts, gandrīz apdzīvots un, ja zini par mani vismaz tik daudz, lai zinātu manu pirmo (pašu pirmo) darba vietu – esi gaidīts uz sālsmaizi. Nē, nu – vispār, šis ir tough cookie, reti kurš zina manu pašu, pašu pirmo darba vietu.

Tagad dzīvoju vietā, ko nodēvējām par Mieru. Bija krietni cīniņi starp piemēram, House of Gods un Miķeļmājām (uzmini nu, kurš no mums pastāvēja par kuru no šiem nosaukumiem!), bet nonācām pie šī. Miers mājā. Tie, kuri saprot, par kādu nosaukumu runa, un kāpēc vispār nepieciešams kaut kāds nosaukums mājām, visticamāk, šo lasa savā iPhone, sēžot Birojnīcas atklāšanā.

Te nebūs nekādu asprātību, tās visas kaut kā jau tiek izmestas pīpējot uz terases vai sēžot Piena dīvānos. Kad mana dzīve paliks antisociālāka (lasi: garlaicīgāka), šeit atkal parādīsies spridzinoši, dusmīgi un wannabe smieklīgi ieraksti. Pagaidām – dzīve ir forša, ķeram pēdējo vasaru vai jau lienam siltās gultās pie kāda vai kādas krūtīm. Drīz taču sāksies Tava mīļākā seriāla nākamā sezona.

3-2-1 – go!

Balso!

Aizej nobalsot, mazais.
Balso!
Ej un balso, sasodīts!
Nu, vispār jau tu varētu arī nobalsot…
Negribi drusciņ pabalsot?
Klau, man ir pase un kurpes kājās… Tu jau zini, ko es ar tevi gribu darīt…
Tu zināji, ka mums rīt vairs nebūs balss? Ejam balsot dziedādami! Nu, kaut skaļi raudādami, bet ejam!
Nebalsošana pielīdzināma sociālajai impotencei. Un es zinu, ka arī tev nepatīk šis vārdiņš.
Ja neiesi balsot, atnāks ļaunais onkulis un izdzēsīs tavu Twitter kontu, Draugiem.lv kontu un One.lv e-pastiņu. Un viņš nežēlos arī tavu Oho.lv kontu.
Neejot balsot tu nevienam neiespītēsi. Tu palīdzēsi vēlēšanās uzvarēt tiem, kas tev, visticamāk, nepatīk. Balso!
Čaks Noriss vienmēr iet balsot.
Hameleonu Rotaļu varoņi savā mūžā balsojuši jau piecsimt reizes.
Es balsoju, tu balso, viņš/viņa balso, mēs balsojam. To taču māca jau pirmajā klasē.
Ja neiesi balsot, tavu mīļāko seriālu pārstās rādīt pašā interesantākajā mirklī.
Ja nebalsosi, katru dienu Draugiem.lv saņemsi divdesmit ķēdes vēstules ar aicinājumiem atbalstīt Nigērijas karali, malārijas slimniekus un zobu feju.
Ja neiesi balsot, Vaira Vīķe-Freiberga pārstās lietot kosmētiku. Lūdzu, lūdzu, lūdzu balso.
Ja tu neej balsot, tu neesi diezko gudrs. Nekādas lielās jēgas no tevis nav, zin.
Galvenā doma skaidra? Balso!

Pie Humberta

Humberta puiši ļoti skaisti uzrakstījuši par to, kāpēc grāmatnīcai-bufetei “Pie Humberta” būtu jāpastāv, kā arī aprakstījuši vienu no iespējām risināt šo situāciju.

Piekrītu viņu teiktajam, bet gribētu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka Humberts gandrīz vienpersoniski šobrīd veido vidi, kur satikties jauniem cilvēkiem, kuriem interesē kas vairāk par Džoniju Bravo, Džastinu Bīberu un pārējiem popkultūras brīnumiem (nejaukt ar Sandru Brīnumu no dueta “Sandra”).

Humberts ir ideāli piemērots cilvēkiem, kurus interesē literatūra un pārējās mākslas, cilvēkiem, kuri grib izklaides vietās iegūt ko vairāk, kā tikai vēl vienu džeimsonu ribās. Humbertu var sanākt (un pat ieteicams) lietot bieži, jo tajā notiek krīzes apstākļiem nepieklājīgi liels kvalitatīvu pasākumu daudzums. Iespējamās komplikācijas – daudz jaunu paziņu, jo tā ir vieta, kurai 3. mēnešu laikā jau izveidojies konkrēts pastāvīgo apmeklētāju loks, kuram aizvien pievienojas jauni.

Kad pirmoreiz pabiju Humbertā, draugam teicu, ka vieta ir burvīga, es tikai baidos par tās (finansiālo) nākotni. Viņš piekrita. Te nu mēs esam. Negribētos, lai “Pie Humberta”  vietā rudens beigās gozētos kārtējais dārgo apģērbu veikals vai apdrošināšanas kantoris. Nerakstīšu te nekādus iedvesmojošos tekstus, vien piebildīšu, ka putniņš man pačiepstēja, ka puišiem ir lieli plāni, kurus viņi (un jūs) gribat redzēt realizētus.

Mana ideālā vīrieša standartfrāzes

Aizvakardienas „Sestdienā” lasīju anekdoti, kurā bija uzskaitītas ideālā vīrieša standartfrāzes. Izlasīju, mazlietiņ apsmējos un, aiz ziņkārības, izdomāju uzrakstīt savējās. Manas man, protams, izraisīja sešreiz lielākas smieklu vētras un visai labi lika man saprast to, kas man šķiet būtiski un, ka tās (varbūt, izņemot pāris lietas) ir tādas pavisam vienkāršas lietas.

Mana ideālā vīrieša standartfrāzes:
– Aizskriešu uz veikalu pēc piena – tev taču rīt kafijai vajadzēs!
– Tev nevajag diagnostiku datoram? Sen nav taisīta.
– Pastāsti man kaut ko – man patīk kā tu runā.
– Iedomājies, John Mayer ir jauns albums! Es nopirku un tūlīt tev pārsūtīšu!
– Iemet vēl šito (jebko) miskastē, lai es varu iznest!
– Kas tas Twitter bija? Pastāstīsi vēlreiz? Es īsti nesapratu.
– Varbūt man tevi aizvest līdz darbam rīt?
– Nedēļas nogalē mēs brauksim uz laukiem – malka taču ziemai jāsaskalda.
– Neesi redzējusi manas bungu vālītes?
– Tava suņu meitene ir foršākais suns pasaulē. Word.
– Ilze ir nenormāli kruta.
– Mums viennozīmīgi vajag stabilāku gultu.
– Nē, es negribu reģistrēties nevienā sociālajā tīklā.
– Tu sen neesi bijusi Londonā.
– Muļķības. Ko tu tur runā?
– Ee, es atradu, kur Rīgā var nopirkt WKD! Un nopirku tev kasti!
– Tu forši mosties no rīta! Es nezināju, ka tu tādus lamuvārdus zini!
– Klau, es šodien ar džekiem.
– Tomato normālā valodā izrunājas, kā tomāto, nevis tomeito, ja.
– Man ir reāli daudz darba.

Droši vien jau, ka ir vēl daudz un dikti. Bet tās bija tās, kas man uzreiz ienāca prātā. Kādas ir tavējās?

Rūdolfa mantojums – check!

Vakar, par spīti skepsei, aiztipināju uz “Rūdolfa mantojumu”. Skepsei tādēļ, ka man lielākoties nepatīk vēsturiska fona filmas. Ne pamatskolā, ne vidusskolā, nedz arī augstskolā, neesmu izcēlusies ar īpašu entuziasmu vēstures un ar to saistīto procesu apgūšanā, līdz ar to manas zināšanas ir diezgan virspusējas. Interese ir bijusi, bet nekad neesmu bijusi droša, vai spēšu atšķirt, piemēram, otro no trešā reiha, tāpēc vienmēr esmu turējusi muti ciet. Tomēr, pat man, vēstures dundukam, šī filma izraisīja ļoti pozitīvas emocijas.

Filmas pirmajā daļā, kamēr Streičs tikai ieskrējās, bija mazliet vienmuļi. Tomēr klausīju Toma ieteikumam un pievērsu uzmanību detaļām un tradīcijām, kas nelika vilties. Vēlāk, kad Kārlis (Artūrs Skrastiņš) pazuda no “skatuves” un Emīlija (Rēzija Kalniņa) kļuva par metāla (nu labi, dzelzs) lēdiju, palika pavisam interesanti un daudz izteiktāk parādījās sižeta aprises. Bija ļoti labs humors, forši jociņi, mīlīgi tekstiņi, kas filmas beigās rezolvējās ļoti labā garastāvoklī.

Man patika:
+ Tērpi! Tērpi! Tērpi! Rēzijas kleitas un Rūda zābaki! Es tādus zābakus gribu! Un tādas jaciņas! Nē, nopietni!
+ Aktieri. Nevaru iedomāties labākus. Dumpis bija īstajā vietā. Rancāns bija īstajā vietā. Arī Kalniņa un Skrastiņš bija absolūti īstajā vietā. Nudien. Un brīdī, kad tajā visā ieslēdzās Vitālijs Gavrilovs ar savu brūzi “Gavriloff”, palika īpaši jauki.
+ Humors. Neuzkrītošs, bez lielām ambīcijām, bet ļoti, ļoti patīkams.
+ Scenārija veidojums. Bija crescendo, kulminācija un nobeigums. Un tas viss diezgan forši apspēlēts. Tas, ka sākumā bija vienmuļi… Es dodu kredītu un saku “tā tam bija jābūt!”.
+ Mūzika. Man vēl visu vakaru drebelīgā balsī skanēja galvā “Dāaažu skaaaistu zieeeduuu, Gaujaa kaaaisiijuuu….”.
+ Dzejnieka varonis. Man ļoti sen nevienas filmas varonis nebija izraisījis tik spēcīgas emocijas. Sākot ar pamatīgu smieklu vētru, beidzot ar to, ka es teicu “Ja viņš tagad man būtu blakus, es viņu nožņaugtu”. Kaitinoši, smieklīgi un visā visumā – perfekti.
+ Vide. Tas, ka mēs ietrāpījām īstajā seansā, lai redzētu, kā notiek pensionāru klubiņa kino apmeklējumi. Tas bija tik izcili piemēroti un jautri, kā blakus sēdošās tantītes sajūsmā sasita plaukstas, skumjos brīžos vilka ārā savus pašdarinātos mutautiņus un ik pa laikam viena otrai dunkāja sānos, kad bija kāda īpaši “jokaina” aina.

Man nepatika:
– Koka priekšmeti. Zin, man tomēr zuda ticamības momentiņš, kad Emīlija no otras mājas atnesa Rūda bijušo šūpulīti, kurš izskatījās kā tikko IKEA nopirkts. Man būtu gribējies vairāk nobružātības visos kokos. Es pat Streičam varēju aizdot pāris tā laika priekšmetiņus, man lauku mājās mētājas pāris lādes, silītes, pudelītes un pletīzeri.
– Es pati neticu, ka to saku, bet – specefekti. Nu, domāju, ka bija vietas, kur varēja drīzāk iztikt bez vai lietot mazāk, nekā izmantot tos, kuri tika izmantoti. Īpaši vietā, kur Rūdis kāpa lielajā smilšu uzbērumā (kalnā!) un tad devās pāri tam. Izskatījās mazliet pēc Windows Movie Maker noslēpumu atklāšanas mēģinājuma.

Ņemot vērā, ka sakautrējos palūgt Martcore, vai varu aizņemties viņa foršo filmu vērtēšanas sistēmu, izmantošu veco labo acu došanu. Uz latviešu filmu fona – 8 acis. Uz vispārējā – 6.

Filmas treileris (vai kaut kas tāds)
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=yGFx0tl5fqw&hl=en_US&fs=1&]

Ak, jā…

Kad šis blogs tika radīts, dzīvoju Portugālē un man bija vēlme, lai tajā rakstīto saprot arī portugāļu draudziņi. Vēlāk pārvācos uz Londonu un, protams, arī tur latviešu valodā runāja vien pāris tūkstoši cilvēku. Taču šobrīd jau kādu laiku esmu atpakaļ Latvijā, līdz ar to vajadzība rakstīt angliski ir sarukusi līdz minimumam.

Tāpēc turpmāk šis blogs būs latviski.

Paldies par uzmanību, tiekamies 😉