Nu tad sveiki. Šo bloga ierakstu esmu gribējusi uzrakstīt jau kopš aprīļa, bet nekādi nespēju tam atrast laiku un spēku. Un tas ir pilnībā saprotami – pati pārvākšanās nav nekāda pastaiga parkā (pat ar palīdzību) un paralēli šim visam mums abiem ar vīru ir pilna laika darbi un nu… dzīve. Ar diviem bērniem mājās.

Šobrīd esam šeit pavadījuši gandrīz apaļus piecus mēnešus un man ir atvaļinājums, tāpēc man beidzot ir laiks apsēsties un uzrakstīt.

Uzreiz ķeršos vērsim pie ragiem – pārvācāmies trīs iemeslu dēļ.

Pirmais: klimats. Pagājušā ziema mūs nokausēja. Tā bija pārāk gara un viennozīmīgi pārāk slapja, slidena un putra uz ielām mūs absolūti neiedvesmoja. Protams, mēs mīlam sniegu, mums pat īsti nav iebildumu pret pamatīgu aukstumu, tomēr jāsaka, ka tas “vidējais gadalaiks”, kas mēdz dominēt Latvijā lielu daļu no gada, mums bija apnicis. Diskutējot par šo, nonācām pie secinājuma, ka gribam vienmērīgi siltu klimatu. Tas, ko dabūjām, nav precīzi tas, bet par to vēlāk :))

Otrais: infrastruktūra, kas piemērota ģimenēm. Dzīvojām Teikā, kur gar mūsu mājām brauca 1.tramvajs un nemitīga auto plūsma. Apkārt neviena parka, zaļums izcirsts. Vienīgais jēdzīgais bērnu laukumiņš – Jaunajā Teikā, kur dodoties ar bērniem, man visu laiku bija “šis nav mans, es te ielaužos” sajūta. Atgriežoties pie iepriekšējā – tātad, nebija īsti ar bērniem, kur aiziet. Lielākoties pat vienkārši sēdāmies mašīnā un devāmies uz Ādažiem, kur laukumiņš bija diezgan patīkams un turpat arī Sauka, Dzīvo sapņu dārzs un citas jaukas vietas. Par Ādažiem runājot – vispār, ilgu laiku domājām, ka pārvāksimies uz dzīvi tur, bet viss izvērtās citādāk trešā iemesla dēļ.

Trešais: Krievijas tuvums. Atkāpe – es zinu, ka ir tāda brīnišķīga organizācija, kā NATO, kuras dalībvalsts esam mēs. Es zinu, ka tehniski mēs esam pasargāti. Tagad, protams, arī saprotam, ka visticamāk, ka Krievijai nav izteiktu resursu, lai savus karagājienus paplašinātu, bet šī nebija tā sajūta, kas mani pavadīja februārī, martā un arī aprīlī. Mani pavadīja bailes. Mani pavadīja nepārtraukts, pretīgs stress. Satrūkos katru reizi, kad manām mājām pārlidoja kāds helikopters vai lidmašīna. Jūs droši variet mani saukt par garā vāju, teikt, ka es pārspīlēju, neko nesaprotu no starptautiskās politikas un visu to pārējo. Daļu no šiem aizrādījumiem jau esmu dzirdējusi. Bet ziniet – brīdī, kad tev ir bērni, šis tas mainās. Redzot bildes ar ukraiņu bērniem (jā, jā – tās pašas), pārņem drausmīga panika un tu esi gatavs darīt absolūti jebko, lai nodrošinātu lielāku drošību tiem mazajiem cilvēkiem. Un nē, es neuzskatu tos, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši Latvijā par vieglprātīgiem. Es jūs uzskatu par drosmīgākiem par mani. Krietni drosmīgākiem. Tomēr atzīmēšu, ka arī man ir tiesības būt tādai, kāda es esmu. Man šķiet, ka milzīgās bailes no kara manī tika ietetovētas tad, kad klausījos daudzos stāstus, ko stāstīja mana vecvecmamma, kurai par godu arī man ielikts vārds Austra. Es uzzināju, kā karš iznīcina visu. Es skatījos savas mīļās vecvecmammas koši zilajās acīs, kuras palika pelēkas tikai tad, kad bija runa par Krieviju. Kurās vienmēr bija milzīga dzīvotgriba un neaprakstāms dzīvesprieks, nesaprotama, bezkaunīga labestība līdz pēdējai sekundei. Izņemot tad, kad bija runa par krieviem. Naids pret krieviem gan manu prātu neskāra – man tāda nav, bet bailes no kara gan manī iesakņojušās neizdzēšami dziļi. Un es vienmēr došos prom no vietām, kur tuvumā būs karadarbība. Un es tā drīkstu darīt.

Es ļoti baidījos rakstīt šo ierakstu. Joprojām baidos to publicēt. Jo baidos izklausīties kā viens no tiem cilvēkiem, kuri aizbrauc lasīt zemenes uz Īriju un Facebook komentāros raksta “atlajst saimu”. Baidos tikt uztverta kā vieglas dzīves meklētāja. Baidos, ka domāsiet, ka uzskatu sevi par labāku. Baidos, ka aizskaršu. Jo tāds nav mans mērķis un no sirds ceru, ka uztversiet šo tā, kā tas ir domāts – kā manu domu izklāsts un stāsts par manu dzīvi, par pietiekami svarīgu daļu tajā. Es joprojām mīlu Latviju, vienmēr mīlēšu. Mani nodokļi joprojām nonāk Latvijas budžetā. Es joprojām esmu pilsoniski aktīva Latvijā. Uz Latviju dodos un došos vairākas reizes gadā, jo man gluži vienkārši tās pietrūkst.

Labi, mana attaisnošanās beidzas šeit. Ja kādam šķitīs nepietiekami no sirds, es diemžēl nevarēšu palīdzēt.

Par to, kā tad šajos mēnešos attaisnojies šis mūsu lēmums.

Pirmais: nevaru komentēt par ziemas mēnešiem, neesmu vēl tajos šeit dzīvojusi. Vakar bija 34 grādi. Vienīgais, ko varu pateikt – vasara bija karrrrrrrsta. Pirmo reizi dzīvē piedzīvoju 42 grādu karstumu un varu droši teikt – šis nav veselīgi. Esmu beidzot iemācījusies lietot SPF50. Esmu pirmoreiz dzīvē nosauļojusies. Esmu aizmirsusi, kāda ir sajūta, kad mugurā ir kaut kas ar garām rokām. Nopietni, es tiešām neatceros. Toties es zinu, kāda ir sajūta, kad cepure ir obligāta nepieciešamība un, kā lielajos karstumos censties mazāk kustēties, jo uzreiz gāžas sviedru straumes (te ir arī milzu mitrums). Ir interesanti. Ne labāk, ne sliktāk. Vienkārši citādāk. Viena lieta, kas man te ļoti, ļoti pietrūkst, ir auksts ūdens no krāna. Šejienes aukstākais ūdens ir ē… silts. Remdens. Manas Latvijas ledusaukstās dušas raud.

Otrais: pirms vispār noskatījām tieši Valensiju, sazinājos ar te dzīvojošajiem mazu bērnu vecākiem, lai noskaidrotu, kā tad īsti ir – vai te ir forši ar bērniem? Atsauksmes bija vienbalsīgi lieliskas – spāņiem bērni ļoti patīk un aktivitāšu ir daudz. Bērni te vispār ir mazie dieviņi un to tiešām var just – uz ielas īpaši maniem blondajiem bērniņiem tiek pievērsts daudz uzmanības, vienmēr ir smaidi un “cariño”. Skolā bērniem iet labi, saņemu nepārtrauktus, ļoti jaukus e-pastus ar informāciju, par to, kā viņiem iet un kā iedzīvojas. Te ir parki, dārzi, baseini – un tas viss rokas stiepiena attālumā. Šis punkts sevi attaisnojis pilnībā.

Trešais: jā, ir mierīgāk.

Kopumā – mums te patīk, tikai drusciņ karsti. Bet ko gan mēs gaidījām, pārvācoties uz Spāniju? 🙂