Rudens

Nu re, gultu, slapjo kāju, kakao un zāļu tēju gadalaiks ir klāt. Mums, latviešiem, viss ir tā skaisti iekārtots.

Ziema, kad sildāmies kā nu protam. Šausmināmies redzot kā jaunas meitenes trolejbusu pieturās stāv tik  īsās jaciņās, ka var īpaši nepiepūloties redzēt to zosādas klātos vēderus. Tiekamies tikai iekštelpās. Nekad nerunājam tikšanās uz ielas – a ko, ja tas cilvēks kavē? Nosalsim tak! Braucam uz “kalniem”, slīdam gan ar dēļiem, gan ar automašīnām. Pusi ziemas pavadām lielveikalos, gaidot Ziemassvētkus, pusi – tiekot galā ar Ziemassvētkos apēsto/iztērēto. Ar nepacietību gaidām pavasari.

Pavasaris, kad mostamies no ziemas miega un konstantās salšanas. Izmetamies pliki, dodamies peldēt aprīlī un slimojam ar iesnām, kuras esam saķēruši dēļ nepacietības. Neapturamās vēlmes uzvilkt jau sen skapī apputējušās vasaras kurpes, šortus vai krekliņu ar īsajām rociņām un ar lielu pompu tālākajā skapī iesviest ziemas mēteli un tik ļoti smagos zābakus. Šķiet, ka vasara jau iestājusies – gaidām tikai jūniju, kas to apliecinātu.

Vasara, kad braucam uz jūru, ezeriem, cepam dažādas visnotaļ apšaubāmas izcelsmes gaļiņas, dzeram aliņus un pie 26 grādiem sākam čīkstēt, ka par karstu. Ikdienā sēžam ar kondicionieriem aprīkotos birojos, kur aukstums uzgriezts tik liels, ka izejot ārā uzpīpēt, mazliet aizsitas elpa no kontrasta. Un ik pa brīdim iedomājamies, ka mums doti tikai 3 mēneši siltuma. Ka septembrī tas viss jau būs beidzies. Galīgi negaidām septembri. Īpaši, ja vēl mācāmies.

Un tad pienāk rudens. Ar sastrēgumiem, aizvien aukstākām dienām un vēl vairāk darba. Atvaļinājumu laiks beidzies, jāatgriežas ofisu mīkstajos krēslos. Gribas gulēt, sildīties, skatīties jaunās seriālu sezonas un labi ēst. Un tam visam pāri – kaut kāds absolūti neaprakstāms magnēts katru latvieti velk uz Siguldu. Un neliekas mierā, līdz neesi savaņģojis vismaz vienu līdzbraucēju, kas būtu ar mieru doties uz šo Rudens galvaspilsētu uzņemt vismaz piecdesmit vienādas bildes: tu guli lapās, tev lapas ir rokā, tu stāvi uz panorāmas rata fona, uz tilta pie kādas no atslēdziņām un tad tu ēd pusdienas. Bet pat pāri Siguldai, mēs visi tiecamies būt mīlīgāki. Pat ne tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši labāki cilvēki, bet gan tāpēc, ka vēlamies to pašu saņemt pretī. Gribam gultas, siltas vakariņas, labu seksu un cilvēcību.

Tādi mēs.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=HO1OV5B_JDw&w=560&h=315]

Tie paši vēži, tikai citā ē…

Ja pirms četriem gadiem būtu bijis Twitteris un blogi, tādi, kādus mēs tos esam pieraduši redzēt tagad, arī emo un pokemoni būtu bijuši nacionālajā presē. Ja tolaik būtu bijis tik viegli piekļūt valsts pirmajām personām, arī tad mūsu draugi žurnālisti tām būtu vaicājuši: vai Jūs zināt, kas ir pokemons?

Ko es ar to gribu pateikt? Hipsteri ir tāda pati subkultūra, kā visas pārējās. Tikai, iespējams, tīrīgāka. Ja kādreiz tie paši cilvēki krāsoja matus asinssarkanus, zaļus vai zilus un pie Depo ieejas nicīgi skatījās uz tiem, kuru nebija “sarakstā”, tad šobrīd glīti sasukāti pārīši ar touchscreen telefoniem rokās satiekas Vīna Studijā un ignorē kā visus pārējos, tā viens otru.

Tikko radās sajūta, ka emo un pokemoni vismaz bija patiesi. Varbūt hiperbolizēti emocionāli, tomēr – ar emocijām kā tādām.

* ieraksts tapis, plānojot doties fashionistu cienīgā pastaigā pa Kluso centru ar nodomu iegriezties vai nu Vīna Studijā, vai Illy.  Un tikpat reālu plānu vakarā dzert lēto Cēsu alu.

Hypesters*

Ziniet, ar to bloga rakstīšanu ir tā interesanti. Šķiet, ka tikai divi, trīs vai četri no mums visiem ir tādi īstenie rakstītāji. Izveidojam blogu, pabaudām to visu hype, kas ap to, pasmaidām par pirmajiem komentāriem un lieta darīta. Es esmu bijis blogeris. Starp citu, esi ievērojis, ka blogeris zināmās aprindās jau kļuvis par sava veida lamuvārdu? Pēc pāris gadiem, varbūt noliksim to uz tā paša plauktiņa, kur atrodas jau noputējušie puikiņi ar MySpace tetovējumiem uz krūtīm un vecā Draugiem.lv versija.

Pirms pāris dienām ar kādu sociālo mediju darboni aizrunājāmies par Foursquare statusu mārketingā un šī servisa nākotni Latvijā. Par to jau daudz rakstījuši mūsu pašu mazie Foursquare sanitāri. Priecē arī fakts, ka šis sāk iet plašāk (drukātie mediji, ar jomu nesaistīti portāli u.c.), tomēr rodas jautājums par to, kāds šim visam hype ir expiration date. Neko jaunu nepateikšu sakot, ka katram trendam tāds ir. Mani vairāk interesē tas, cik ļoti bēdīgi būs šībrīža aktīvisti tajā brīdī, kad izrādīsies, ka amīši mums piespēlējuši atkal ko jaunu, kur jāiebrauc, piemēram, EligibleVenues.com vai VenuesToDo.com. Nepārproti, es no visas sirds cienu to, ko šobrīd dara, piemēram, IMG un nemēģinu teikt, ka visu zinu labāk. Mani vienkārši interesē tas, kā notiks pāreja no šī sociālā tīkla uz kādu advancētāku. Un – ko nozīmē advancētāks?

Quo vadis, baby?

*Yes, I know there is no such word.

Balso!

Aizej nobalsot, mazais.
Balso!
Ej un balso, sasodīts!
Nu, vispār jau tu varētu arī nobalsot…
Negribi drusciņ pabalsot?
Klau, man ir pase un kurpes kājās… Tu jau zini, ko es ar tevi gribu darīt…
Tu zināji, ka mums rīt vairs nebūs balss? Ejam balsot dziedādami! Nu, kaut skaļi raudādami, bet ejam!
Nebalsošana pielīdzināma sociālajai impotencei. Un es zinu, ka arī tev nepatīk šis vārdiņš.
Ja neiesi balsot, atnāks ļaunais onkulis un izdzēsīs tavu Twitter kontu, Draugiem.lv kontu un One.lv e-pastiņu. Un viņš nežēlos arī tavu Oho.lv kontu.
Neejot balsot tu nevienam neiespītēsi. Tu palīdzēsi vēlēšanās uzvarēt tiem, kas tev, visticamāk, nepatīk. Balso!
Čaks Noriss vienmēr iet balsot.
Hameleonu Rotaļu varoņi savā mūžā balsojuši jau piecsimt reizes.
Es balsoju, tu balso, viņš/viņa balso, mēs balsojam. To taču māca jau pirmajā klasē.
Ja neiesi balsot, tavu mīļāko seriālu pārstās rādīt pašā interesantākajā mirklī.
Ja nebalsosi, katru dienu Draugiem.lv saņemsi divdesmit ķēdes vēstules ar aicinājumiem atbalstīt Nigērijas karali, malārijas slimniekus un zobu feju.
Ja neiesi balsot, Vaira Vīķe-Freiberga pārstās lietot kosmētiku. Lūdzu, lūdzu, lūdzu balso.
Ja tu neej balsot, tu neesi diezko gudrs. Nekādas lielās jēgas no tevis nav, zin.
Galvenā doma skaidra? Balso!

Pie Humberta

Humberta puiši ļoti skaisti uzrakstījuši par to, kāpēc grāmatnīcai-bufetei “Pie Humberta” būtu jāpastāv, kā arī aprakstījuši vienu no iespējām risināt šo situāciju.

Piekrītu viņu teiktajam, bet gribētu vērst jūsu uzmanību arī uz to, ka Humberts gandrīz vienpersoniski šobrīd veido vidi, kur satikties jauniem cilvēkiem, kuriem interesē kas vairāk par Džoniju Bravo, Džastinu Bīberu un pārējiem popkultūras brīnumiem (nejaukt ar Sandru Brīnumu no dueta “Sandra”).

Humberts ir ideāli piemērots cilvēkiem, kurus interesē literatūra un pārējās mākslas, cilvēkiem, kuri grib izklaides vietās iegūt ko vairāk, kā tikai vēl vienu džeimsonu ribās. Humbertu var sanākt (un pat ieteicams) lietot bieži, jo tajā notiek krīzes apstākļiem nepieklājīgi liels kvalitatīvu pasākumu daudzums. Iespējamās komplikācijas – daudz jaunu paziņu, jo tā ir vieta, kurai 3. mēnešu laikā jau izveidojies konkrēts pastāvīgo apmeklētāju loks, kuram aizvien pievienojas jauni.

Kad pirmoreiz pabiju Humbertā, draugam teicu, ka vieta ir burvīga, es tikai baidos par tās (finansiālo) nākotni. Viņš piekrita. Te nu mēs esam. Negribētos, lai “Pie Humberta”  vietā rudens beigās gozētos kārtējais dārgo apģērbu veikals vai apdrošināšanas kantoris. Nerakstīšu te nekādus iedvesmojošos tekstus, vien piebildīšu, ka putniņš man pačiepstēja, ka puišiem ir lieli plāni, kurus viņi (un jūs) gribat redzēt realizētus.

Rūdolfa mantojums – check!

Vakar, par spīti skepsei, aiztipināju uz “Rūdolfa mantojumu”. Skepsei tādēļ, ka man lielākoties nepatīk vēsturiska fona filmas. Ne pamatskolā, ne vidusskolā, nedz arī augstskolā, neesmu izcēlusies ar īpašu entuziasmu vēstures un ar to saistīto procesu apgūšanā, līdz ar to manas zināšanas ir diezgan virspusējas. Interese ir bijusi, bet nekad neesmu bijusi droša, vai spēšu atšķirt, piemēram, otro no trešā reiha, tāpēc vienmēr esmu turējusi muti ciet. Tomēr, pat man, vēstures dundukam, šī filma izraisīja ļoti pozitīvas emocijas.

Filmas pirmajā daļā, kamēr Streičs tikai ieskrējās, bija mazliet vienmuļi. Tomēr klausīju Toma ieteikumam un pievērsu uzmanību detaļām un tradīcijām, kas nelika vilties. Vēlāk, kad Kārlis (Artūrs Skrastiņš) pazuda no “skatuves” un Emīlija (Rēzija Kalniņa) kļuva par metāla (nu labi, dzelzs) lēdiju, palika pavisam interesanti un daudz izteiktāk parādījās sižeta aprises. Bija ļoti labs humors, forši jociņi, mīlīgi tekstiņi, kas filmas beigās rezolvējās ļoti labā garastāvoklī.

Man patika:
+ Tērpi! Tērpi! Tērpi! Rēzijas kleitas un Rūda zābaki! Es tādus zābakus gribu! Un tādas jaciņas! Nē, nopietni!
+ Aktieri. Nevaru iedomāties labākus. Dumpis bija īstajā vietā. Rancāns bija īstajā vietā. Arī Kalniņa un Skrastiņš bija absolūti īstajā vietā. Nudien. Un brīdī, kad tajā visā ieslēdzās Vitālijs Gavrilovs ar savu brūzi “Gavriloff”, palika īpaši jauki.
+ Humors. Neuzkrītošs, bez lielām ambīcijām, bet ļoti, ļoti patīkams.
+ Scenārija veidojums. Bija crescendo, kulminācija un nobeigums. Un tas viss diezgan forši apspēlēts. Tas, ka sākumā bija vienmuļi… Es dodu kredītu un saku “tā tam bija jābūt!”.
+ Mūzika. Man vēl visu vakaru drebelīgā balsī skanēja galvā “Dāaažu skaaaistu zieeeduuu, Gaujaa kaaaisiijuuu….”.
+ Dzejnieka varonis. Man ļoti sen nevienas filmas varonis nebija izraisījis tik spēcīgas emocijas. Sākot ar pamatīgu smieklu vētru, beidzot ar to, ka es teicu “Ja viņš tagad man būtu blakus, es viņu nožņaugtu”. Kaitinoši, smieklīgi un visā visumā – perfekti.
+ Vide. Tas, ka mēs ietrāpījām īstajā seansā, lai redzētu, kā notiek pensionāru klubiņa kino apmeklējumi. Tas bija tik izcili piemēroti un jautri, kā blakus sēdošās tantītes sajūsmā sasita plaukstas, skumjos brīžos vilka ārā savus pašdarinātos mutautiņus un ik pa laikam viena otrai dunkāja sānos, kad bija kāda īpaši “jokaina” aina.

Man nepatika:
Koka priekšmeti. Zin, man tomēr zuda ticamības momentiņš, kad Emīlija no otras mājas atnesa Rūda bijušo šūpulīti, kurš izskatījās kā tikko IKEA nopirkts. Man būtu gribējies vairāk nobružātības visos kokos. Es pat Streičam varēju aizdot pāris tā laika priekšmetiņus, man lauku mājās mētājas pāris lādes, silītes, pudelītes un pletīzeri.
– Es pati neticu, ka to saku, bet – specefekti. Nu, domāju, ka bija vietas, kur varēja drīzāk iztikt bez vai lietot mazāk, nekā izmantot tos, kuri tika izmantoti. Īpaši vietā, kur Rūdis kāpa lielajā smilšu uzbērumā (kalnā!) un tad devās pāri tam. Izskatījās mazliet pēc Windows Movie Maker noslēpumu atklāšanas mēģinājuma.

Ņemot vērā, ka sakautrējos palūgt Martcore, vai varu aizņemties viņa foršo filmu vērtēšanas sistēmu, izmantošu veco labo acu došanu. Uz latviešu filmu fona – 8 acis. Uz vispārējā – 6.

Filmas treileris (vai kaut kas tāds)
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=yGFx0tl5fqw&hl=en_US&fs=1&]

Ak, jā…

Kad šis blogs tika radīts, dzīvoju Portugālē un man bija vēlme, lai tajā rakstīto saprot arī portugāļu draudziņi. Vēlāk pārvācos uz Londonu un, protams, arī tur latviešu valodā runāja vien pāris tūkstoši cilvēku. Taču šobrīd jau kādu laiku esmu atpakaļ Latvijā, līdz ar to vajadzība rakstīt angliski ir sarukusi līdz minimumam.

Tāpēc turpmāk šis blogs būs latviski.

Paldies par uzmanību, tiekamies 😉

Eirovīzija paliek aizvien kvalitatīvāka!

Šodien izlēmu, ka vispārējai erudīcijai jānoklausās tie mākslas darbi, ko mūsu brālīši un māsiņas iesūtījuši superīgajam Lielās Eiropas konkursam. Labi, ka bija pēdējā dziesma. Citādāk, citādāk… Es pat nezinu.

1. Lauris Reiniks – Good Morning Lullaby
Vienkārši un ļoti, ļoti garlaicīgi. Es pat neko daudz vairāk nevaru/negribu pateikt.

2. PeR – Like A Mouse
Tas pats Lauris Reiniks, tikai trīskāršots, turklāt ar neciešami daudz viena vārda atkārtojumiem. Ja esmu kaut ko palaidusi garām, un tas tagad ir ‘on top’, apsolos puišiem pateikt, ka viņi ir stilīgi. Un kāpēc, pie velna, ir jāņaud dziesmas beigās?!

3. H2O – When I Close My Eyes
Nē, šito es esmu ar mieru klausīties tāpat reizēm. Varbūt. Fonā. Bet piedziedājumā balsīm tomēr nebūtu jābūt tādā disonansē. Piestrādāt, satjūnēt un fonā apdrošināšanas reklāmai. Aizies.

4. Dons – My Religion Is Freedom
Man šķiet, ka es to fona samplu esmu kaut kur jau dzirdējusi. Un no Dona es gaidīju vairāk, sasodīts. Īpaši pēc pēdējā albuma, ar kuru viņš pat man, kurai Dons organiski nepatīk, lika paklausīties, ko tad puika sastrādājis. Bet īkšķīši augšā par ‘nemaz ne uzspēlēto’ pielīšanu Eiropai (LOL). Es par to vietu, kur tiek tulkots nosaukums visādās valodās.

5. Projekts Konike – Digi digi dong
Projekts kāds? Ko? Man šitais atgādina to Spānijas Eirovīzijas dziesmu pirms pāris gadiem, kur tas mazais vīriņš dziedāja kaut kādus pašizdomātus tekstiņus. Eu, puikas, Ziemassvētki bija pirms mēneša.

6. Aisha – What For?
Ok, viņas dziesmas nosaukumā ietverto jautājumu es varētu uzdot viņai pašai. Jo šis viss liek man šausmās saķert galvu. Un skaļi raudāt. Starp citu, uz Mis Andrejevu attiecas tas pats, kas uz PeR puišiem. Atkārtot ir kruta. Ok, I get it.

7. Kristīne Kārkla-Puriņa – Rišti rašti
Nevaru teikt, ka man baigi patīk balss, bet ē… Kaut kas tajā dziesmā man drusciņ pat patīk. Success! Eu, bet kāpēc Vītolu ģimene ar visu govi nepiedalījās?

8. Ivo Grīsniņš-Grīslis – Because I Love You
Kāpēc man šī dziesma atgādina ļoti sliktu Barenaked Ladies – If I Had A Million Dollars rīmeiku? Uz Šlāgeraptauju! Nākamais!

9. Kristīna Zaharova – Snow in July
Tas tipiskais Eirovīzijas bītiņš apakšā ir vienkārši paralizējošs. Balss jau meitenei smuka. Elli U drusciņ līdzīga. Ai, davai, sūtam šito.

10. Triānas parks – Lullaby For My Dreammate
Vienīgā foršā, bet, dies pas, nesabojājam cilvēkiem nākotni, sūtot viņus uz Eirovīziju.

Bet vispār baigi labi! Malači, puikas un meitenes! Šlāgeraptauja ir kas izcili stilīgs.

How to: kick the recession. A few possibly considerable ideas.

Chillax (c) Austra Javalde
Chillax (c) Austra Javalde

It’s the 6th day, since I’ve stepped on my home soil in Latvia. It has been a lot of fun, a lot of reunions and a lot of surprises. Majority of them very positive. Some of them not so positive – with recession and all. But I’ve pretty much understood that everything lies in your small and beautiful mind.

The most important thing is to walk the streets minding your own business. Get a large pair of headphones if you must. Put Belle & Sebastian on. Fantasize. Imagine. Plan. Make strategies. If you’re close to bankruptcy, use your imagination to come up with new ways of using the things you already have and don’t use. Don’t go to the clubs, make an in-house party with movies, cheap booze and clothes swapping. Play Monopoly or even hide-and-seek if you must. Even at hard times people have always somehow managed to get through. This is not a war, when you are losing the ones you love to the bullets and hatchets. No-one’s coming into your house and taking your children away, you know. It’s all in your head. Yes, the one that looks suspiciously pale today because of the reckless binge-drinking yesterday. The one that wishes that this was still Sunday. The one that possibly wishes you still had a job and money to pay your debts. Well guess what? This is not going to be a How to earn more money lesson. Because I’m no good at that. But I know one thing I’m pretty damn good at. Positive thinking. And imagination, come to that.

Don’t talk about the crisis. Even if you’re at a pub and there is an uncomfortable silence between you and the person you want to talk pants-off. Talk about anything – refreshments (did you know that a hot tea is much more refreshing in a hot day than a cold coke?), music (well, I don’t have to give you ideas on this one, right?), Facebook (did you know that Facebook has recently launched a faster and lighter version called Facebook Lite?) or even me (did you know that I just spent the longest summer of my life? Eight months!)? Just change the subject. It’s not that difficult, I’m sure you can handle it.

– Spend more time with the kids. Even if you don’t have them. No, please don’t stalk kids on the streets, you’ll end up in jail. I’m talking visit your friends with kids and talk to them, hear their opinion kind of time-spending. You’ll find it refreshing and positive. And as Reamonn sung – this life is so complicated, until we see it through the eyes of a child.

– Watch TV shows. Sitcoms. Scrubs, Friends, How I Met Your Mother, Black Books, The Big Bang Theory… These are my personal favorites, choose yours. Read books. The last really comforting book I’ve read is A Cat Called Norton: The True Story of an Extraordinary Cat and His Imperfect Human by Peter Gethers. You can borrow it, if you want. Turn the boring trolley bus rides in a world of your own. Put headphones on. Read. Don’t listen to others mumble about the sacking and hunger.

– Get out of the city. Go to the countryside. If you don’t have a countryside house of your own, invite yourself to one of your friends houses. Collect apples, plums, potatoes and camomile – it’s the right time. Make apple pies, plum jams… anything really. You’ll have a good time now and delicious treats in the winter.

– Tidy and clean your house. The poorer you are, the cleaner your house must be. Come up with new ways to make it even more personal. You have to feel at home at your home, don’t you?

– Meet old friends at weird places. Drop a line to a friend you haven’t seen for years and invite him to a picnic on the roof. To a clothes swapping party. To a gallery run. To a free concert. I’m sure you can come up with even better ideas. The main idea is – surprise people pleasantly, please! They’ve probably had enough of unpleasant surprises already. Stop drinking bad coffee at Starbucks or Double Coffee, please!

– Meet foreigners. No, I’m not talking about British stags who take a leak on the Freedom Monument. I’m talking about Couchsurfing.org, for instance. Offer them “Tea or Coffee and a show-around”. Hear their experiences. You’ll broaden your mind and have a great time. Not to mention, you’ll definitely do the possibly a bit lost traveller a favor, by showing the best places not mentioned on the tourist guides.

– Avoid reading news. I know this one is controversial, because you have to be a bit up to date, but still. If you do read them, read them as fiction novels. Don’t imagine those things happening to yourself. I’m not suggesting you to live as a Tibetan monk, or pack your bags and move to your imagination apartment, I’m telling you not to let all those bad things too close. It will do you no good.

So, anyway, the deal is – imagine, fantasize and create. Do you remember the line from Everything Is Borrowed by The Streets?

I came to this world with nothing, and I’ll leave with nothing but love. Everything else is just borrowed.


Porto-London-Riga-Valmiera and in between all that jazz

Reamon-A-ha-Roundhouse-ItunesLive 086
A-ha at The Roundhouse, Camden @ iTunes Live Festival, London `09 (c) Austra Javalde

Oh, dear, the last time I updated this space was erm, two months ago? It’s been too long! I promise to behave from now on. Anyway, I’ve had so much fun over these past two months. I’ve left Porto, Portugal and I’ve been in and out of London, UK, media events, concerts and pubs…

I’ve seen Newton Faulkner, Peter, Bjorn & John, Reamonn, A-ha, Ladyhawke and probably some other gigs, but I just can’t recall now.

I’ve been to exhibitions, museums, galleries, movies. I’ve kicked ass and ate ice-cream. I’ve hosted people and I’ve been a guest. I’ve loved and I’ve hated (not particularly proud of the last one).

I’ve watched Scrubs (love!) and True Blood (love even more!). I’ve cooked (the sky’s no limit for my cooking skills anymore!) and I’ve even went to grocery stores in the middle of the night to get myself more basil.

Reamonn at The Roundhouse, Camden @ iTunes Live Festival, London `09 (c) Austra Javalde
Reamonn at The Roundhouse, Camden @ iTunes Live Festival, London `09 (c) Austra Javalde

I’ve fallen in love with music even more. Remember Jamie T? He has a new Chaka Demus EP which I just can’t get out of my head. Remember Jamie Cullum? I recently found a song that he recorded with Katie Melua called Love Cats and it’s just lovable!

(me) This is how beer interacts with music (c) Marina Scukina
(me) This is how beer interacts with music (c) Marina Scukina

Thanks to the happiest bunny of all, I’ve discovered the mighty London Freeshop and it has given me a lot of amazing free dresses for my absolutely dominant feminine side.

The reason I came to London was… (confetti and fanfares!) I wanted to explore the job market and opportunities in UK. No strings attached. And well, I must say it’s quite hard to find a job in London if you don’t have any UK based job experience. So – I postponed this attraction for a year. And, in a bit more than a week, I’m returning to my beloved Latvia, Riga and in the same evening of arrival I’m packing my bags really quickly and going to Valmiera, my 2nd home, to have my first lecture in Latvian this year. All of the others have been either in Portuguese or in English. I already know I’m gonna love this.

Ladyhawke (c) Marina Scukina
Ladyhawke (c) Marina Scukina

But no worries, London, I’m coming back on the 29th of October for almost a week. So probably next year will be quite a travel again – between Valmiera, Riga and London.

That’s it for now, keep your eyes peeled, more coming in just a few days!