Vakar, par spīti skepsei, aiztipināju uz “Rūdolfa mantojumu”. Skepsei tādēļ, ka man lielākoties nepatīk vēsturiska fona filmas. Ne pamatskolā, ne vidusskolā, nedz arī augstskolā, neesmu izcēlusies ar īpašu entuziasmu vēstures un ar to saistīto procesu apgūšanā, līdz ar to manas zināšanas ir diezgan virspusējas. Interese ir bijusi, bet nekad neesmu bijusi droša, vai spēšu atšķirt, piemēram, otro no trešā reiha, tāpēc vienmēr esmu turējusi muti ciet. Tomēr, pat man, vēstures dundukam, šī filma izraisīja ļoti pozitīvas emocijas.
Filmas pirmajā daļā, kamēr Streičs tikai ieskrējās, bija mazliet vienmuļi. Tomēr klausīju Toma ieteikumam un pievērsu uzmanību detaļām un tradīcijām, kas nelika vilties. Vēlāk, kad Kārlis (Artūrs Skrastiņš) pazuda no “skatuves” un Emīlija (Rēzija Kalniņa) kļuva par metāla (nu labi, dzelzs) lēdiju, palika pavisam interesanti un daudz izteiktāk parādījās sižeta aprises. Bija ļoti labs humors, forši jociņi, mīlīgi tekstiņi, kas filmas beigās rezolvējās ļoti labā garastāvoklī.
Man patika:
+ Tērpi! Tērpi! Tērpi! Rēzijas kleitas un Rūda zābaki! Es tādus zābakus gribu! Un tādas jaciņas! Nē, nopietni!
+ Aktieri. Nevaru iedomāties labākus. Dumpis bija īstajā vietā. Rancāns bija īstajā vietā. Arī Kalniņa un Skrastiņš bija absolūti īstajā vietā. Nudien. Un brīdī, kad tajā visā ieslēdzās Vitālijs Gavrilovs ar savu brūzi “Gavriloff”, palika īpaši jauki.
+ Humors. Neuzkrītošs, bez lielām ambīcijām, bet ļoti, ļoti patīkams.
+ Scenārija veidojums. Bija crescendo, kulminācija un nobeigums. Un tas viss diezgan forši apspēlēts. Tas, ka sākumā bija vienmuļi… Es dodu kredītu un saku “tā tam bija jābūt!”.
+ Mūzika. Man vēl visu vakaru drebelīgā balsī skanēja galvā “Dāaažu skaaaistu zieeeduuu, Gaujaa kaaaisiijuuu….”.
+ Dzejnieka varonis. Man ļoti sen nevienas filmas varonis nebija izraisījis tik spēcīgas emocijas. Sākot ar pamatīgu smieklu vētru, beidzot ar to, ka es teicu “Ja viņš tagad man būtu blakus, es viņu nožņaugtu”. Kaitinoši, smieklīgi un visā visumā – perfekti.
+ Vide. Tas, ka mēs ietrāpījām īstajā seansā, lai redzētu, kā notiek pensionāru klubiņa kino apmeklējumi. Tas bija tik izcili piemēroti un jautri, kā blakus sēdošās tantītes sajūsmā sasita plaukstas, skumjos brīžos vilka ārā savus pašdarinātos mutautiņus un ik pa laikam viena otrai dunkāja sānos, kad bija kāda īpaši “jokaina” aina.
Man nepatika:
– Koka priekšmeti. Zin, man tomēr zuda ticamības momentiņš, kad Emīlija no otras mājas atnesa Rūda bijušo šūpulīti, kurš izskatījās kā tikko IKEA nopirkts. Man būtu gribējies vairāk nobružātības visos kokos. Es pat Streičam varēju aizdot pāris tā laika priekšmetiņus, man lauku mājās mētājas pāris lādes, silītes, pudelītes un pletīzeri.
– Es pati neticu, ka to saku, bet – specefekti. Nu, domāju, ka bija vietas, kur varēja drīzāk iztikt bez vai lietot mazāk, nekā izmantot tos, kuri tika izmantoti. Īpaši vietā, kur Rūdis kāpa lielajā smilšu uzbērumā (kalnā!) un tad devās pāri tam. Izskatījās mazliet pēc Windows Movie Maker noslēpumu atklāšanas mēģinājuma.
Ņemot vērā, ka sakautrējos palūgt Martcore, vai varu aizņemties viņa foršo filmu vērtēšanas sistēmu, izmantošu veco labo acu došanu. Uz latviešu filmu fona – 8 acis. Uz vispārējā – 6.
Filmas treileris (vai kaut kas tāds)
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=yGFx0tl5fqw&hl=en_US&fs=1&]
