Atzīmējot šī bloga astoto dzimšanas dienu un piekto klusēšanas gadu, izlēmu, ka, iespējams, ir laba doma tam mazliet pamainīt privātuma uzstādījumus no “Private” uz “Public”. Jā, tas nozīmē, ka atkal ir iespējams lasīt manas jaunības angļu valodas kļūdas un izteikti kategoriskos, jaunības maksimālisma vadītos spriedumus.
Bet, ja nu mēs parunātu par šodienu, man būtu jāsaka sekojošais: šo piecu “klusuma” gadu laikā mainījies ir viss. Esmu izgājusi cauri posmiem, kad man šķitis, ka manis internetā ir par daudz un esmu izgājusi cauri brīžiem, kad šķitis, ka manis nav nemaz. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu.
Vienīgais, ko varu teikt ir – varbūt es atkal gribu rakstīt. Jo, lai arī mans Twitter pinned tweet augstprātīgi vēsta, ka “manī vairs absolūti nav vēlmes informēt jūs par savu viedokli sabiedriski aktuālos jautājumos”, reizēm šķiet, ka tas tomēr pilnībā neatbilst patiesībai. Reizēm gribas jums pastāstīt par jaunāko vegāniskās aukstās zupas recepti, ko esmu izdomājusi. Reizēm gribas jums vairāk, nekā 140 zīmēs pastāstīt par kādu izstādi, ko esmu redzējusi vai albumu, ko pārpratuma pēc esmu noklausījusies. Un – galu galā – piemēram, šobrīd gribētos jums pateikt, cik ļoti dunduki ir visi, kuri neiet balsot.
Ir gan viena lieta, par ko man jāatvainojas jau iepriekš. Es rakstu sliktāk, nekā iepriekš. Kad sāku šo blogu, mans darbs un ikdiena vistiešākajā veidā bija saistīti ar tekstiem, šobrīd tas tā vairs nav. Ikdienā vairāk nodarbojos ar brīnišķīgu cilvēku “vadīšanu” un stratēģisko plānošanu. Bet man ir neliels pamats domāt, ka pirksti pieradīs un komati paši atradīs ceļu uz pareizajām vietām.
Nu jā. Kā jau pēc iepriekšējā ieraksta sapratāt, es meklēju dzīvokli. Ne pa jokam meklēju. Un, kā jau katram kārtīgam dzīvokļa meklētājam, arī man ir nācies saskarties ar dažādām dīvainībām. Ar pāris no tām padalīšos, bet diemžēl, nevarēšu pievienot linkus uz sludinājumiem, jo liela daļa no tiem jau izņemta no sludinājumu portāliem.
Nesen zvanīju uz dzīvokli Brīvības ielā – visnotaļ forša paskata – baltas sienas, laminātparkets – nu, diezgan tīrs un labs izskatījās. Divas istabiņas – gluži forši. Tikai manīju, ka bildēs nekur nefigurē virtuve. Zvanot vaicāju – kas ir virtuves komplektācijā? Sieviete smejoties atbildēja – kādā komplektācijā? Virtuves nav!
Pirms pāris nedēļām devos apskatīt vienu dzīvokli Merķeļa ielā. Pēc bildēm šķita baigi jauks – mazs, divistabu brīnumiņš. Tante gan pa telefonu izklausījās kādas sešdesmit reizes pārāk pašpārliecināta – redz, lai pasteidzoties, visi to dzīvokli gribot. Nodomāju – ok, nav liels pārsteigums – izskatās diezgan foršs, pie tam pašā centrā. Aizejot uz dzīvokli un jau kāpnēs sajūtot TO smaku, sapratu, ka nu – nevar taču būt, ka te būs slēpies fotogrāfijās redzamais dzīvoklis. Sava iedzimtā naivuma dēļ tomēr kāpu uz otro stāvu un zvanīju pie durvīm. Durvis atvēra jau krietni paveca tante ar skatienu, kas man joprojām rēgojas acu priekšā. The crazy eyes. Nē, jūs neuzminējāt – es tomēr gāju iekšā. Jau pirmajās sekundēs sapratu, ka tas nav tas pats dzīvoklis, kas bildēs. Drošības pēc tomēr pajautāju. Nu, a ko. Viņa mani apsēdināja uz izgulēta un dies-vien-zina ko piedzīvojuša dīvāna un aizkūpināja cigareti. Es viņai pavaicāju vai īres gadījumā visas mēbeles (kuras izskatījās jau pieaugušas pie sienas) te paliktu. Viņa atbildēja apstiprinoši un noteica, ka tad jau laikam man nederot, ja tā prasot. Atbildēju ar dikti slikti tēlotu, žēlu sejas izteiksmi un galvas mājienu. Pavaicāju, vai varu apskatīt virtuvi – viņa teica, ka labāk nē – tur šobrīd esot tādas lietas, kuras labprātāk nerādītu. Es nudien pat negribēju zināt, kādas. It kā jau ar to nebūtu pietiekami, viņa vēl piebilda, ka pati jau būtu dzīvoklī tikai pāris dienas nedēļā. Es pārvaicāju – pag, mēs īrētu un jūs te būtu? Nu, jā… Atvadījāmies un visu ceļu mājup centos attapties.
Apskatījām vienu dzīvokli Vecrīgā. Divas izolētas istabas, saules daudzums kā, khem, afroamerikāņa pēcpusē, uz tualetes tai pienākošies meitenes un puikas simboli (izskatījās visnotaļ pēc lēta hosteļa) un ļoti pašapmierināts saimnieks. Nē, paldies, bumbulīt.
Apskatot sludinājumus un pēc tam dzīvokļus, varu Jums atvieglot meklējumus mazliet patulkojot saimnieku/mākleru valodu:
– Saulains dzīvoklis – tas arī ir vienīgais dzīvokļa pluss; – Nepieciešams neliels remonts – nepieciešams visaptverošs kosmētiskais remonts – ja paveicas; kapitālais – ja ne visai veicas; – Dzīvoklis parastā stāvoklī – dzīvoklī būs problēmas iekļūt, visticamāk – arī izkļūt no tā; – Daļējas ērtības – dabiskās vajadzības kārtosi tuvējā Staķikā, veikalā vai prasīsies kaimiņiem; – Ērts dzīvoklis – 1) Ļoti, ļoti mazs – viss rokas stiepiena attālumā; 2) Pie visām sienām paklāji – mīksti un ērti; – Kluss dzīvoklis – slikts rajons, apkārt neviens neīrē, nav kam bļaustīties; – Mājīgi iekārtots – (par šo atbildu reāli!) padomju laika sekcija, tas pats paklājs pie sienas, tāds pats uz grīdas, divi klubkrēsli un izlaižamais dīvāns. – Divlīmeņu dzīvoklis – vienā vai vairākās vietās ielūzusi grīda; – Dzelzs durvis – konkrētajā rajonā tādas ir akūti nepieciešamas; – Eiroremonts – nav ļoti netīrs; – Netālu no prestižā vēstniecību rajona – Vārnu iela; – Kompakts dzīvoklis – 1) No dušas iekāpsi pa taisno podā; 2) Mazgājoties varēsi paralēli gatavot ēst – duša ir tieši blakus gāzes plītij.
Jā, dzīvokli šobrīd atrast nav tas vieglākais darbiņš.
Šis nebūs viens no tiem dusmīgajiem ierakstiem, uz kuriem jūs linkojat, lai kāds pateiktu jūsu domas. Šis būs pavisam mierīgs. Jo ir svētdienas rīts un es esmu pavisam priecīga.
Pēdējās nedēļas pagājušas visai interesanti. Kā jau esmu rakstījusi Twitterī, rakstu bakalaura darbu. Viss pamazām notiek un bīdās uz priekšu – tiek runāts ar gudriem cilvēkiem, iegūts daudz vērtīgas informācijas un sociālo mediju fenomens tiek apskatīts no visdažādākajām pusēm. Gribēju pateikt lielu paldies visiem ekspertiem, kuri bijuši ļoti atsaucīgi pēdējo nedēļu laikā – bez jums nekas nenotiktu. Etaps, kurš sāksies šodien būs ne mazāk interesants. No visu jūsu nosauktajiem piemēriem izveidošu sarakstu ar pētīšanas vērtiem uzņēmumiem un veikšu to gadījumu studijas. Par to, kas sekos tālāk, pagadām neko neteikšu.
Bet vispār. Pēdējā laikā dzirdu daudzus no jums runājam par to, ka sociālo mediju, lielākoties uzsverot Twitter, laiks ir beidzies/garām/vakardienas zupa & tā tālāk. Kaut kā negribu piekrist. Jūs noteikti esat dzirdējuši teicienu “Pastāvēs, kas pārmainīsies” – man šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc sociālie mediji vēl kādu laiku būs ļoti populāri un bieži izmantoti. Jo tie visu laiku mainās. Un mainās nevis tāpēc, ka Jack Dorsey izdomātu uztaisīt jaunas fīčas Twitter vai Mark Zuckerberg izdomātu pārveidot Facebook sākuma lapu (vai nu jebko, sapratāt), bet gan tāpēc, ka sociālie mediji ir tikai un vienīgi mediji, t.i., starpnieki. Tie ir tas, kas esam mēs, lietotāji. Un lietotāji mainās. Saprati saistību? 🙂 Man šķiet, par šo ļoti labu prezentāciju bija sagatavojis Zigurds Zaķis pirms kāda laika, Tweetup02, bet mana atmiņa ir kuģa katastrofa, tāpēc varu arī kļūdīties.
Jāatzīst, ka man ļoti patīk visas asās diskusijas par sociālo mediju nozīmi un pievienoto vērtību – tajās bieži vien rodas absolūti ģeniālas pērles par lietām, kurām ar soušal mīdia ļoti maza saistība. Keep up the good work.
Paldies par uzmanību, let there be love [youtube=http://www.youtube.com/watch?v=n2bbgqlvjps&hl=en_US&fs=1&]
It’s the 6th day, since I’ve stepped on my home soil in Latvia. It has been a lot of fun, a lot of reunions and a lot of surprises. Majority of them very positive. Some of them not so positive – with recession and all. But I’ve pretty much understood that everything lies in your small and beautiful mind.
The most important thing is to walk the streets minding your own business. Get a large pair of headphones if you must. Put Belle & Sebastian on. Fantasize. Imagine. Plan. Make strategies. If you’re close to bankruptcy, use your imagination to come up with new ways of using the things you already have and don’t use. Don’t go to the clubs, make an in-house party with movies, cheap booze and clothes swapping. Play Monopoly or even hide-and-seek if you must. Even at hard times people have always somehow managed to get through. This is not a war, when you are losing the ones you love to the bullets and hatchets. No-one’s coming into your house and taking your children away, you know. It’s all in your head. Yes, the one that looks suspiciously pale today because of the reckless binge-drinking yesterday. The one that wishes that this was still Sunday. The one that possibly wishes you still had a job and money to pay your debts. Well guess what? This is not going to be a How to earn more money lesson. Because I’m no good at that. But I know one thing I’m pretty damn good at. Positive thinking. And imagination, come to that.
– Don’t talk about the crisis. Even if you’re at a pub and there is an uncomfortable silence between you and the person you want to talk pants-off. Talk about anything – refreshments (did you know that a hot tea is much more refreshing in a hot day than a cold coke?), music (well, I don’t have to give you ideas on this one, right?), Facebook (did you know that Facebook has recently launched a faster and lighter version called Facebook Lite?) or even me (did you know that I just spent the longest summer of my life? Eight months!)? Just change the subject. It’s not that difficult, I’m sure you can handle it.
– Spend more time with the kids. Even if you don’t have them. No, please don’t stalk kids on the streets, you’ll end up in jail. I’m talking visit your friends with kids and talk to them, hear their opinion kind of time-spending. You’ll find it refreshing and positive. And as Reamonn sung – this life is so complicated, until we see it through the eyes of a child.
– Watch TV shows. Sitcoms. Scrubs, Friends, How I Met Your Mother, Black Books, The Big Bang Theory… These are my personal favorites, choose yours. Read books. The last really comforting book I’ve read is A Cat Called Norton: The True Story of an Extraordinary Cat and His Imperfect Human by Peter Gethers. You can borrow it, if you want. Turn the boring trolley bus rides in a world of your own. Put headphones on. Read. Don’t listen to others mumble about the sacking and hunger.
– Get out of the city. Go to the countryside. If you don’t have a countryside house of your own, invite yourself to one of your friends houses. Collect apples, plums, potatoes and camomile – it’s the right time. Make apple pies, plum jams… anything really. You’ll have a good time now and delicious treats in the winter.
– Tidy and clean your house. The poorer you are, the cleaner your house must be. Come up with new ways to make it even more personal. You have to feel at home at your home, don’t you?
– Meet old friends at weird places. Drop a line to a friend you haven’t seen for years and invite him to a picnic on the roof. To a clothes swapping party. To a gallery run. To a free concert. I’m sure you can come up with even better ideas. The main idea is – surprise people pleasantly, please! They’ve probably had enough of unpleasant surprises already. Stop drinking bad coffee at Starbucks or Double Coffee, please!
– Meet foreigners. No, I’m not talking about British stags who take a leak on the Freedom Monument. I’m talking about Couchsurfing.org, for instance. Offer them “Tea or Coffee and a show-around”. Hear their experiences. You’ll broaden your mind and have a great time. Not to mention, you’ll definitely do the possibly a bit lost traveller a favor, by showing the best places not mentioned on the tourist guides.
– Avoid reading news. I know this one is controversial, because you have to be a bit up to date, but still. If you do read them, read them as fiction novels. Don’t imagine those things happening to yourself. I’m not suggesting you to live as a Tibetan monk, or pack your bags and move to your imagination apartment, I’m telling you not to let all those bad things too close. It will do you no good.
So, anyway, the deal is – imagine, fantasize and create. Do you remember the line from Everything Is Borrowed by The Streets?
I came to this world with nothing, and I’ll leave with nothing but love. Everything else is just borrowed.
I have been living in Portugal for about three and a half months now and it would be odd if I didn’t have any remarks or surprises. A bigger review will be here after I leave this wonderful place, but here are some key notes. – It is illegal to work as a PR practicioner and as a journalist at the same time in Portugal. Of course, we all know, it is not acceptable & everything, but here, they have a law on that, as I hear. It was interesting to hear that because, in some of the countries which I have researched, there is no law on this issue – it’s more like an unwritten law. Everybody knows it, most of them obey it. – One of the most queer things that I had heard was the one my flatmate informed me about – it’s illegal to walk barefoot on the streets in Portugal. This is a part that I really don’t understand. Why should the government regulate something as foolish as this activity? And anyway – isn’t that against human rights or something? Okay, I’m just expressing my surprise, but this is weird indeed. – You can drink on the streets. Anything, everywhere and at any time. Well, I guess this will be banned with time, because I know that they could smoke everywhere some time ago, but this has changed. – And this is to the ladies – don’t be confused if you hear that you’re bonita or linda (both pretty much mean your’e beautiful) many times a day, from Portuguesse men… It just means that you have put on your skinny jeans and strapless top today.
Oh, I almost forgot – don’t forget to listen to Kate Nash today!
