Sapņoju, ka esmu iekļuvusi kaut kādā eksperimentā ar cilvēkiem – ir viens cilvēks, kurš inficējis visus ar kaut kādām baktērijām, kas liek mirt un visu cilvēku acis uz brīdi paliek melnas. Uzreiz kā tiek pamanīts kāds ar melnām acīm, tā tiek nogalināts. Pāris stundās visi cilvēki tiek novākti, jo ieraugot savas melnās acis sākuši šokā kliegt un sevi nodevuši. Palikuši vien pāris cilvēki un es. Arī es jau pašā sākumā biju pamanījusi savas melnās acis, bet atšķirībā no pārējiem, tiku reaģējusi visai mierīgi, līdz ar to – palikusi nepamanīta. Visu laiku slēpu savas acis un baidījos, ka tik atkal kaut kas nesaiet uz īso un nekļūst melnas.

Kad esmu palikusi viena pati, uzrodas vēl bariņš ar cilvēkiem, kuri, domādami, ka šīs baktērijas mistiskā kārtā uz mani neatstāj nekādu iespaidu, vēlas ar mani veikt tālākus eksperimentus. Es lūdzos, lai mani nošauj un nemoka. Visādi cenšos provocēt savu nāvi, tomēr nekā. Man izdodas izbēgt un es pārskrienu pāri ielai, kur atrodas kaut kāda veclaicīga aptieka. Pie ieejas sasveicinos ar meiteni, kura tieši pie aptiekas durvīm prezentē elektroniskās cigaretes un palūdzu viņai, lai iedod man vienu no saviem kompaktdiskiem, kas mētājas zālē. Lai vismaz nāvei būtu soundtracks. Ieskrienu iekšā. Aiz letes mani sagaida blonda, ļoti labi kopta dāma, kurai es lūdzos, lai iešpricē man kaut kādas zāles, lai es nomirtu. Man par lielu pārsteigumu, viņa izskatās pilnīgi mierīga un nemaz necenšas mani atrunāt. Manis doto kompaktdisku gan noliek blakus uz galda. Nodomāju – “Droši vien, labi, ka disks tā arī netika uzlikts – ja nu tajā slēpjas tikai mūzika elektronisko cigarešu pārdošanai un kaut kādas prezentācijas? Tas nu gan nebūtu labs soundtracks manai nāvei.” Ar garu adatu iešļircina man kaut kādu šķīdumu un saka, ka vajadzētu līdzēt. Es vaicāju – “Kad?”, viņa parausta plecus un saka – “Nu, visdrīzāk pēc kādiem četriem”. Es paskatos uz pulksteni, kas rāda sešus vakarā un neizpratnē veros dāmā. Viņa, saprotot manu jautājumu atbild “Gadiem, draudzenīt, gadiem”.

Es nomiru pēc tieši četriem gadiem, kad manā dzīvē jau viss bija nokārtojies.