Nu re, gultu, slapjo kāju, kakao un zāļu tēju gadalaiks ir klāt. Mums, latviešiem, viss ir tā skaisti iekārtots.

Ziema, kad sildāmies kā nu protam. Šausmināmies redzot kā jaunas meitenes trolejbusu pieturās stāv tik  īsās jaciņās, ka var īpaši nepiepūloties redzēt to zosādas klātos vēderus. Tiekamies tikai iekštelpās. Nekad nerunājam tikšanās uz ielas – a ko, ja tas cilvēks kavē? Nosalsim tak! Braucam uz “kalniem”, slīdam gan ar dēļiem, gan ar automašīnām. Pusi ziemas pavadām lielveikalos, gaidot Ziemassvētkus, pusi – tiekot galā ar Ziemassvētkos apēsto/iztērēto. Ar nepacietību gaidām pavasari.

Pavasaris, kad mostamies no ziemas miega un konstantās salšanas. Izmetamies pliki, dodamies peldēt aprīlī un slimojam ar iesnām, kuras esam saķēruši dēļ nepacietības. Neapturamās vēlmes uzvilkt jau sen skapī apputējušās vasaras kurpes, šortus vai krekliņu ar īsajām rociņām un ar lielu pompu tālākajā skapī iesviest ziemas mēteli un tik ļoti smagos zābakus. Šķiet, ka vasara jau iestājusies – gaidām tikai jūniju, kas to apliecinātu.

Vasara, kad braucam uz jūru, ezeriem, cepam dažādas visnotaļ apšaubāmas izcelsmes gaļiņas, dzeram aliņus un pie 26 grādiem sākam čīkstēt, ka par karstu. Ikdienā sēžam ar kondicionieriem aprīkotos birojos, kur aukstums uzgriezts tik liels, ka izejot ārā uzpīpēt, mazliet aizsitas elpa no kontrasta. Un ik pa brīdim iedomājamies, ka mums doti tikai 3 mēneši siltuma. Ka septembrī tas viss jau būs beidzies. Galīgi negaidām septembri. Īpaši, ja vēl mācāmies.

Un tad pienāk rudens. Ar sastrēgumiem, aizvien aukstākām dienām un vēl vairāk darba. Atvaļinājumu laiks beidzies, jāatgriežas ofisu mīkstajos krēslos. Gribas gulēt, sildīties, skatīties jaunās seriālu sezonas un labi ēst. Un tam visam pāri – kaut kāds absolūti neaprakstāms magnēts katru latvieti velk uz Siguldu. Un neliekas mierā, līdz neesi savaņģojis vismaz vienu līdzbraucēju, kas būtu ar mieru doties uz šo Rudens galvaspilsētu uzņemt vismaz piecdesmit vienādas bildes: tu guli lapās, tev lapas ir rokā, tu stāvi uz panorāmas rata fona, uz tilta pie kādas no atslēdziņām un tad tu ēd pusdienas. Bet pat pāri Siguldai, mēs visi tiecamies būt mīlīgāki. Pat ne tāpēc, ka pēkšņi būtu kļuvuši labāki cilvēki, bet gan tāpēc, ka vēlamies to pašu saņemt pretī. Gribam gultas, siltas vakariņas, labu seksu un cilvēcību.

Tādi mēs.
[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=HO1OV5B_JDw&w=560&h=315]